Peldošie sižeti

Tagad, teātru vasaras brīvlaikā, kad aktieri it kā atpūšas, bet īstenībā paklusītēm kaut kur filmējas un papildina maciņus, braukājot ar teatralizētiem koncertiem vai uz ātru roku saceptām šovizrādēm... Naumaņa kungs, nu dzīvo katrs kā prot un māk, vai ne? Jūs ar Ditu Rietumu un Inesi Lūsiņu paņemat savās rokās milzu teritorijas KDiena un drukājat, drukājat, drukājat... Un nopelnat, nopelnat, nopelnat...Varat sekot A.Hermaņa izrādēm ārzemēs un pašzemē, un drukāt, drukāt, drukāt...Un aktieri ar savām iespējām rīkojas tāpat... Vai aktieru rīcībā kāds netikums caur to būtu fiksējams?

"... Tāpēc varbūt jāžēlojas nevis par "repertuāru bez izrāvieniem", bet par režisoru fantāzijas apsīkumu?..." - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Vai "repertuārs bez izrāvieniem" nav "režisoru fantāzijas apsīkuma" rezultāts?

1. Aktieri mēdz teikt, ka darbu uz mājām nenes, darbam pie lomas gana ar mēģinājumiem. Vecāku paaudžu mākslinieki( šodien droši vien dēvēti par senīliem) daudzkārt stāstījuši, ka no nozīmīgas lomas patiesībā nešķiras nekad, ejot pa ielu, braucot satiksmes līdzeklī, nevarēdami aizmigt, pat sapnī neapzināti strādājot, jo no zemapziņas dzīlēm uzpeldot kaut kas ļoti būtisks ( kodols), kas skarot konkrētā cilvēka dzīvi. 2. Ierosinot sastādīt atveidojamā tēla emocionālo biogrāfiju, kas sastāvētu no notikumiem, pārdzīvojumiem "aiz kadra", ko skatītājs tiešā veidā neredz, bet bez kuriem viņš nebūtu TAS cilvēks, kuru redzam un dzirdam, mēdz atskanēt jauka spurgšana. Alfrēds Jaunušans bieži mēdza teikt: Viņi jau no KULISĒM uznāk un turpat arī aiziet. 3. Aktieru mājas darbs kļūstot lieks, jo daudzi meistari it kā nepieņemot tavu klāt-pienesumu, tavu ideju, papildinājumu, jo režisors vēloties redzēt vienīgi savu uzstādījumu, ārējas un iekšējas izpausmes, kas ir radušās vienīgi viņa rosināti. 4. Ir jauni režisori, kuri neslēpj, ka neiedziļinās lugas iepriekšējo uzvedumu tradīcijās- veiksmēs vai neveiksmēs, pat vēsturiski pētījumi neesot īsti nepieciešami, jo viss rodoties viņu galvā/ iztēlē, ar ko arī esot vairāk kā gana. 5. Runas kultūras devalvācija, degradācija. Dažkārt izlīdzas murminot katrs savā "tuvplānā", dažs skaļi kliedzot, bet netrenētā artikulācija pieviļ. Saprast nav iespējams abos gadījumos. Lilija Dzene īsi pirms aiziešanas mūžībā sacīja, ka uz teātri vairs īsti negriboties iet, jo visos komponentos valdot neprofesionalitāte, bet par runas kultūru jau vispār neesot ko runāt. 6. " Viņš nezina, ko lai uzved ", bet ja zina, tad man ir pamatotas aizdomas, ka pirmā rūpe ir par ārējiem "būvdarbiem" un varbūt pat centieniem izdabāt/ ieinteresēt/ pārsteigt teātra kritiķi, tikt slavētam, nominētam, kas, diemžēl, izpaliek. Kāpēc? Katrā ziņā "vainīgi" ir šie "mākslā kodēji", kas otram pat ābolu nenovīd. Dažureiz atkal pūles attaisnojas, jo tiek atrasts dziļums un laikmetīgs skatījums, kas nevienam pat prāta nav nācis. Šajos gadījumos, pēc pirmizrādes kopīgi tukšojot vīna glāzi, skan jautri smiekli un jūtams līksms uzbudinājums no tā, ka nav saprotams, kurš kuru apvedis ap stūri. 7. Varbūt pats svarīgākais. NAV LAIKA. Jāskrien, jāpaspēj, vienas lugas teksts un pūliņi ( pēc dažām izrādēm) jāpaspēj iemest "Norbā", lai jau nākamā rītā atkal radītu jaunu šedevru. Tad vēl brīvos brīžos "jāierullē" seriāli, jānovada kāds pasākums (no vākiem), mazliet laika atlicinot arī ģimenei, bērniem, kuri daļai vecās paaudzes aktieriem nedzima vispār, vai atskrēja pa vienam, faktiski kļūstot par "audžubērniem", nonākot tuvinieku vai apmaksātu cilvēku gādībā. --------------------------------------------------------------------------------------------- Bet, ak, neraža- labi būvētas komēdijas, melodrāmas, sēnalu gabali arī paģēr visu aktieri, ne tikai kājiņas, plikumu, prasmi spēlēt kontrabasu, trompeti vai akordeonu, dejot, dziedāt, mest kūleņus, veikt akrobātiskus trikus. Bez laba trika, man šķiet, teātris nemaz nevar iztikt, var sadomāt, saštukot veselu numuru tirādi, bet KĀ šo formu piepildīt ar saturu, radīt atmosfēru ( šai procesā vislielākais svars ir arī skatītājam), aizraut, saviļņot, piedzīvot abpusēju katarsi... Tas paliek aktuāls uzdevums teātrim, vienlīdz augstā līmenī protot izmantot VISUS aktiermeistarības komponentus. Fantāzijas apsīkums, vismaz viena uzveduma robežās, uzkrītošā veidā nav ļoti pamanāms. Varbūt jādod vieta IZTĒLEI, kas balstīta dziļā uzkrājumā- laikmetu un stilu izpratnē, vēstures zināšanās, prasmē savu ieceri piepildīt jūtamā un saprotamā veidā uz skatuves, atmetot iedomas, ka tas, kas vīzijās un mirāžās garo ap mākslinieku, automātiski/ pats no sevis neatspoguļojas un nesakārtojas skatuves telpā. Lugu autori šajā laikā nejūtas iedvesmoti, cerēsim , ka krīze noplaks, kad režisori un režisores uzvedīs savu radinieku pirmos gara darbus. Ko es te pārspīlēju!? Mums BŪS krīzes apstākļos " pilnīgi bezjēdzīga, bet forša izrāde". Lai top!