Vēsā paaudze

Ja par ironiju. Patiesībā nevis ironiski , bet baigi skumji,ka grāmatu veikali ir pilni ar Langas dzejas audiokasetēm, bet nekas, ja neskaita Ziedoni, nav no klasikas. Uzdūros Langas gara darbam ,kas publicēts Lauku Avīzes 20.janvāra numurā. Man uzreiz ironiskas atmiņas .... Man ir kolēģis, turīgs vīrietis. Viņam ir tradīcija ZSV sagaidīt ar mammu , bet JG viņš vienmēr sagaida ārzemēs. Dažreiz 31.12. ,teiksim Parīzē , ielido, un 01.01. izlido. Es vienmēr apbrīnoju tādu naudas šķērdēšanu aviobiļetēm. Lai manu izbrīnu un šausmināšanos pastiprinātu , kolēģis mīl uzsvērt,ka parasti šie lidojumi noteikot pālī un ar visiem dzēruša cilvēka negadījumiem un starpgadījumiem. Tā, piemēram, Milānās viņš esot vientuļš un godīgs sēdējis un malkojis šampi un gaidījis salūtu, kamēr pienākuši pie viņa kādi nelieši -atņēmuši šampi un dārgus, labus cimdus un vēl sasituši seju. Tā esot lidojis mājup skaidrā , bet zilsarkani raibu seju un bez cimdiem. Šo gadījumu atceros, kad lasīju Langas atmiņas - šeit zemāk citētās un arī domāju - kundze būs dzērusi šampanieti un bijusi tajā brīnišķīgajā eiforijā,kad fiziski esi Londonā, bet garīgi - Parīzē. Vai vēl vairāk - fiziski esi Ikšķilē ,bet garīgi - Monmartrā uz kāpnītēm un bučojies ar melncirtainu skaistuli. Jā un komentāri arī tādi - viens īpaši. Trešo tūkstošgadi sagaidu Parīzē. Pēc pusnakts Elizejas laukos ar pazemes vilcienu dodamies Trafalgara laukuma virzienā. Vagoni svinētāju pārpildīti, tajos pārvietojas vairāki uzbudināti jaunekļi, kuri izkliedz saukļus arābu valodā. Kad vilciens piestāj pie Trafalgara laukuma, stalta auguma vīri, kuri nav policistu tērpos un, visticamāk, pārstāv specdienestus, visu nervozo pūli novirza uz vienu izeju, jo pārējās slēgtas. Skrienam. Ātri! Kad nokļūstam virszemē, lejā metro atskan sprādziens. Pa Trafalgara laukumu no visām pusēm joņo gaudojoši policijas auto ar iedegtām bākugunīm. Tā man sākas trešais gadu tūkstotis. Nākamajā dienā skatāmies jaungada parādi karnevāla stilistikā, sēžot uz trepēm pie Svētās sirds katedrāles Monmartrā.

Man bija interese par 280 000 eur , kurus VKKF piešķīris Raiņa gadam. Labāk vēlu nekā nekad, protams , un tomēr ... Jāizdrukā un jāpaseko līdzi - jānovērtē,kā tie īstenosies. Žēl,ka tā arī nebūs audioieraksti ne ar Raiņa, ne Aspazijas dzejām. Ne sarakste. Es tādu laikam nopirktu un pelēku svētdienas rītu izkrāšņotu ar vārdiem - mīlas vārdiem. Eh, cik skaisti būtu ja būtu. Tai pašā punctummagazine es A.Baklānei rakstīju , uzdevu jautājumu - kāpēc LNB nav nekādi atzīmejusi savās telpās ,ka ir RA gads. Tas tik maz maksātu, bet tāda atdeve būtu - galu galā - cik vienā vien pusgadā uz LNB ārzemju delegācijas, tai skaitā augstākie viesi nedodas. Jā - cik nopratu no VKKF LNB neko nav pieprasījusi RA gada svinēšanai, konsekventi turas pie nesvinēšanas. Vēsi, citādi to nenovērtēt.

visiem pūpolu apaļumu un slimību ārā un veselību iekšā! Man ne visai šī pēršanās tradīcija patīk,jo vienmēr licies,ka per pa īstam un sāp arī pa īstam. Ja par lietu. Runa nav par izlasīja,neizlasīja, runa ir par - ko katrs izlasot saprot un kādus secinājumus izdara. Šādā kontekstā izšķirošais nav - kāpēc un kāds bija aborts. Jautājums tieši tāds pats kādu jau es šeit komentāru telpā , neklātienē uzdevu dzejniecei Gailei - vai ir izvēlētas aktuālākās un nopietnākās tēmas par,kurām ironiski vēsi spriest. Manā uztverē tas ir būtiskākais. Manuprāt. Vienmēr esmu sludinājusi ,ka prostitūtas cienu vairāk kā Latvijas politiķus, tāpat vienmēr esmu sludinājusi,ka atbalstu un vienmēr atbalstīšu sievietes tiesības legāli veikt abortu un nekad abortnieci neuzskatīšu par grēcinieci,kuru nosodīt,jo izdarītā izvēle manā vērtējumā jau ir sods. Par šiem uzskatiem pat negribu diskutēt. Runa ir par šo manā vērtējumā Konstes pareizi uzsvērto latviešu literatūras vēso ironiju un ironiju par savu ironiju,kas tomēr nav pašironija un kas manā vērtējumā ir tāda infantila. Joks par kuru beigās nosaka - patiesībā - nav smieklīgi. Atveriet paši IM eseju par abortiem,kas patiesībā nav par abortiem. Par ko tad tiek ironizēts? Slikta izglītības sistēma, garlaicīga un iepriekšparedzama un nomācoša sabiedrības attieksme pret ģimenēm ar bērniem ... ā, par akrila nagiem un spožu džemperīti ironizē ... autore ,kura sieviešu žurnālu pasaulē kļuva slavena ar to,ka nemēdz izvēlēties zābakus un stundām ilgi ( viņa pat nenojauš, ka ir sievietes, kas to dara dienām un nedēļām un mēnešiem ilgi) nestaigā pa veikaliem, bet kā nopērk pirmos ,kuri iepatīkas, vai par kuriem ir ideja,ka tie varētu patikt. Cerams vismaz pašai. Ja priekš spožās sievietes ironija pietika, tad priekš sava izskata novērtējuma - nē. Nu labi,lai paliek -tie ir sīkumi, manis pēc lai katrs staigā kā grib. Ņemsim nopietnākas lietas. Autores ironija par ārstiem jau mani nokaitina pavisam nopietni. Kā saka - no citiem gaida gan cilvēcību, gan iejūtību , gan atklātību, gan godīgumu, bet paši nekam tādam nav gatavi, pat ironijai par to nē. Rudenī izlasīju,ka valsts - konkrēti KM , Literārajai akadēmijai piešķir naudu stipendijām. Neatceros precīzu summu - bet tā bija diezgan maza, man šķiet, kādi pāris tūkstoši. Stipendijas piešķiršot konkursa kārtībā. Izlasīju un nospriedu - jāpiesakās, tik un tā kādos kursos iešu, kāpēc ne literārajos - man tieši interesētu. Sāku pētīt un izrādījās - konkurss ir - nolikuma nav, un pats trakākais - konkurss beidzas pēc nedēļas. Uzrakstīju - kā tad tā - uz valsts naudu ir konkurss, bet nav nolikums, un informācija publicēta tikai 2 nedēļas pirms beigām. Uz ko man , citu starpā, arī Ieva M. atbildēja,ka īstiem topošajiem rakstniekiem šūplādes esot pilnas jau ar gataviem stāstiem un ka īstie topošie rakstnieki uzmanīgi seko līdzi LA jaunumiem un visu jau sen zinājuši. Saprotama lieta,ka tā tāda tukša muldēšana pat bez ironijas un tādiem - kārtējiem - klausies manos vārdos un nevērtē manus darbus. Man rados ir ārsti,zinu,ka naktsdežūras nav atceltas. Ne visi ārsti ir vieksmīgi privatizējuši aparatūras un ne visi tiek pie lielas peļņas. Ir tādi,kuri 3 nedēļas strādā Londonā, 2 Rīgā, savus mazos bērnus atstājot auklītēm un liktenim. Visādi cilvēki cīnās. Pietrūkst man literātu esejas - tās ironiskās par tiem saviem veiklajiem amata brāļiem, kuri naudu vāc nacionālās literatūras vārdā, bet par savākto publikai nestāsta, nerāda atskaites - cik savāca, kam piešķīra, kam pat nepiedāvāja. Tās ir manas pārdomas un mani secinājumi. Pareizi te raksta,ka forma nomāc saturu.