Izcila personība, kuras skaudrā, sāpīgā, rūgtenā mūzikas valoda 70.–80. gados varbūt netika sadzirdēta un saprasta, toties 90. gados atplauka ar jaunu skatījumu uz dzīvi un notikumiem. Tā latviešu komponisti, dziļas un patiesas mūzikas radītāju Maiju Einfeldi, raksturoja Latvijas Lielās mūzikas balvas žūrijas komisijas priekšsēdētājs Andris Vecumnieks, paziņojot par viņai piešķirto Lielo mūzikas balvu. Komponiste, kurai šā gada 2. janvārī apritēja 81. dzimšanas diena, pelnīto apbalvojumu saņems par mūža ieguldījumu. Svinīgā apbalvošanas ceremonija notiks 25. februārī Latvijas Nacionālajā operā.
"Lielā mūzikas balva? Man? Tur ir arī naudas prēmija?" – Maija Einfelde izsaucās pirmajā pārsteigumā. Intervijas sākumā viņa to atceras un ironiski piebilst: "Ceru, ka, tā jautādama, neizklausījos mantrausīga – tāda, kuru nauda interesē vairāk nekā gods." Pērn, savā apaļajā jubilejas gadā, viņa jau tikusi cildināta gan ar Kultūras ministrijas atzinības rakstu (par mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā), gan Ministru kabineta goda rakstu.
Maijas Einfeldes mūzikas starptautiskās atzīšanas ceļš sākās līdz ar viņas kameroratorijas Pie zemes tālās… uzvaru starptautiskajā Bārlova kompozīciju konkursā ASV 1997. gadā. Kā Bārlova konkursa uzvarētājai viņai tika pasūtīts jauns kora skaņdarbs – 15. psalms, ko iestudēja četri ASV, Kanādas un Nīderlandes kori un atskaņoja Kanzassitijā un Kārnegija zālē Ņujorkā, autorei klātesot. Savukārt darbs Un es redzēju jaunas debesis tapa 1998. gadā kā Lielbritānijas pasaulslavenā ansambļa The Hilliard pasūtījums.
Starptautiskie panākumi beidzot mainīja arī komponistes novērtējumu dzimtenē, kur viņu savulaik ļoti ilgi neuzņēma Komponistu savienībā. 1997. gadā Maijai Einfeldei piešķīra Lielo mūzikas balvu, 1999. gadā – Kultūras ministrijas prēmiju, 2002. gadā komponiste kļuva par Zinātņu akadēmijas goda locekli.
Ar pagodinājumu ražu kontrastē vien tas, ka Maijas Einfeldes pusgadsimtu ilgais mūzikas pedagoģes darbs novērtēts vien ar 340 eiro pensiju. Viens no viņas audzēkņiem mūzikas teorijā, starp citu, ir arī pasaulslavenais diriģents Andris Nelsons, kurš, Maijas Einfeldes vārdiem, rakstījis brīnišķīgus harmonijas uzdevumus. 2018. gadā viņš iekļāva Maijas Einfeldes kordarbu Lux Aeterna savās Bostonas simfoniskā orķestra un Berlīnes filharmoniķu programmās. Pērn komponiste pārcietusi operāciju un tikusi galā ar ļaunu slimību, bet īsi pirms mūsu sarunas nācies ārstēties infekciju slimnīcā.
Kāda ir dzīves sajūta šodien?
Nezinu, vai būšu spējīga uz apbalvošanu aiziet. Dzīvosim, redzēsim, bet pagaidām esmu vārga. Nedrīkstu normāli ēst. Tikai auzu putru ar ūdeni. Pirms tam bija operācija un arī mugurkaula skriemeļu lūzums. Taču nevaru sūdzēties, jo vēzi man atklāja pirmajā stadijā. Burvīgs ķirurgs visu izgrieza, nevajadzēja ne starot, ne "ķīmiķot".
Man tagad ir tik daudz goda kā nekad, un to ir grūti panest. Tomēr vislielākais pagodinājums bija ievēlēšana par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli. Ārkārtīgi aizkustināja, ka šo titulu man pasniedza akadēmiķis Jānis Stradiņš. Lepojos arī ar Triju Zvaigžņu ordeni un šogad otrreiz saņemto Autortiesību bezgalības balvu. Pietika, ka Lux Aeterna bija skanējis četras reizes Bostonā un trīs reizes Berlīnē, to dziedājis arī Zviedrijas Radio koris, savukārt citas dziesmas atskaņojis Štutgartes koris.
Manas pirmās klausītājas bija govis. Bērnībā gāju ganos un aiz garlaicības fantazēju un dziedāju. Tās bija manas "operas", lai gan vēl pat nezināju, kas tā opera ir. Biju maza auguma un parasti iesēdos grāvī, lai mani neredz. Bija kādas septiņdesmit govis, skan balss, bet cilvēka nav. No operāriju dziedāšanas govīm līdz Kārnegija zālei ir ļoti augsts kāpiens, vai ne?
Ļoti gribētos tagad dzirdēt, ko toreiz dziedāju. Par visu esmu ļoti pateicīga lieliskajiem manas mūzikas izpildītājiem. Esmu arī sapratusi, cik daudz man ir iemācījuši audzēkņi, ar kuriem savulaik bargi karoju: "Sēdies, divi!" Esmu pateicīga Solvitai Sējānei par to, ka Musica Baltica izdevusi visas manas notis. Kad bija mans 80 gadu jubilejas koncerts, viņa man tās uzdāvināja.
Ja reiz sāki ar "govju operām", vai gribēji uzrakstīt arī īstu operu?
Nemūžam neesmu gribējusi rakstīt īstu operu. Man nav tam nepieciešamo dotību, un, manuprāt, opera šodien ir ļoti problemātisks žanrs. Līdz ar to pietiks ar manām "govju operām". Mans operas ideāls jau kopš jaunības dienām ir Bendžamina Britena Pīters Graimss – liela, pilna skatuve, brīnišķīgas orķestra intermēdijas. Cik to Rīgā uzveda, vienmēr gāju skatīties. Galvenajās lomās bija Žermēna Heine-Vāgnere un Kārlis Zariņš.
Zinu, ka ne radošais, ne dzīves ceļš tev nav bijis rozēm kaisīts.
Man pašai patīk fakts, ka jau divu gadu vecumā esmu dziedādama aicinājusi uz cīņu un līdz ar to visu mūžu arī pati cīnījusies. Visa saime uzjautrinājās, kad es, gultiņā sēdēdama, esot dziedājusi: "Uz cīņu mostiet, darba ļaudis!" Nezinu, kur es to biju dzirdējusi, jo radio mums mājās nebija. Varbūt pa kādiem skaļruņiem? Toreiz jau bija boļševiku laiki, visi trakoja, un mana dzimtā Valmiera bija diezgan sarkana.
Pēc tam nāca vācu laiks. Ja mazais atkal sāktu tā dziedāt, vecākiem būtu nepatikšanas. Paldies Dievam, biju paspējusi aizmirst iemīļoto dziesmu.
Esmu dzimusi Valmierā. Mans tēvs Jānis Dūrējs bija ērģeļbūvētājs, vēl tagad Pērnavā Elizabetes baznīcā tiek spēlētas viņa būvētās ērģeles. Tas ir viņa un Herberta Kolbes lielākais kopdarbs, bet es to pat nezināju, kad biju Pērnavā ar Pola Hiljera vadīto Igaunijas filharmonijas kamerkori, kas dziedāja Pie zemes tālās…. Tur katru gadu notiek mūzikas festivāls, un es ļoti gribētu, lai kādu manu darbu nospēlētu uz tēva būvētajām ērģelēm.
Tēvam Valmierā bija ērģeļbūvētava un galdniecība. Kad tēvs nomira, viss tika izlaupīts. Mamma ar pieciem bērniņiem – es biju jaunākā, man bija pieci gadi – pārcēlās uz Viļķeni, kur dzīvoja vecmāmiņa un viņas māsa. Likās, ka kara laikos tur būs drošāk. Tikmēr mūsu māju Valmierā nodedzināja. Nodega pilnīgi viss: drēbes, klavieres, mēbeles. Palika tikai vasaras drēbes, ar kurām aizbraucām uz laukiem. Mamma atbrauca ar cerību, ka varbūt kaut ko atradīs, bet atrada tikai klavieru kājas ritenīti.
Klavieres bija izgatavotas tēva darbnīcā manai mammai. Mamma bija ērģelniece Viļķenes baznīcā. Tur arī sapazinās ar tēvu, kad salūza ērģeles un tēvs atbrauca tās labot. Salauza mammai sirdi! Viņš nomira, kad viņam bija tikai drusciņ pāri piecdesmit gadiem. Bet, ja viņš nebūtu nomiris, mēs visi būtu aizvesti uz Sibīriju, jo bijām pārtikuši. Valmierā mums piederēja divstāvu māja, arī sētas māja un darbnīca. Kad nonācām laukos, mamma tolaik bija ļoti slima. Par mums rūpējās vecākā māsa Anna, kurai pašai bija tikai divpadsmit gadu.
Uzskata, ka bērnības pieredze ietekmē visu pārējo dzīvi. Ne velti psihologi analizē bērnības traumas.
Tas bija šausmīgs lūzums – no pārtikušiem cilvēkiem pārvērsties par ubagiem. Mamma bija ļoti dievbijīga. Kad nebija pilnīgi nekā, viņa mūs nosēdināja pie tukšiem šķīvjiem, noskaitīja galda lūgšanu, un tad mēs cēlāmies un gājām projām. Taču mums skolā bija brīvpusdienas, un kaut kā jau iztikām. Arī apkārtējie šo to saziedoja, jo Viļķenē cilvēki bija žēlsirdīgi. Mamma bija ļoti nepraktiska un pēc tēva nāves pavisam apjuka. Mums bija zeme, bet mamma nebija zemkope.
Vecākajai māsai trīspadsmit gadu vecumā bija jāpārzina visa saimniecība. Bija viena govs, kas pienu diez ko nedeva. Vasarā visi gājām kolhozā ganos. Salīdzinot ar citiem, mums vismaz bija mammas mīļums, bet dzīve pēckara gados bija skarba. Varbūt tāpēc man ir tik nejauks raksturs? Biju diezgan kašķīga un vienmēr – samērā nesabiedriska. Man ir tāds raksturs, ka bieži laužos atvērtās durvīs. Šķēršļus neviens neliek, bet vienalga laužos. Sapūšos kā ezis, izlaižu adatas un gaidu uzbrukumu. Līdz ar to pati sev nodaru pāri. Mana mīļākā draudzene ir komponiste Selga Mence. Viņai ir viegli, jo viņa nesaskata cūcības tur, kur to nav. Bet es esmu aizdomīga. Tas ir sagandētās dzīves mantojums. Jau bērnībā sakarā ar uzvārdu Dūrēja man bija visādas palamas. Esmu laimīga, ka apprecoties kļuvu par Einfeldi. Man patīk mans uzvārds – tulkojumā Lauks.
Arī vēlāk, kad skolojos Rīgā, mani neviens nelutināja. Labi, ka man Jāzepa Mediņa mūzikas skolā trāpījās Jānis Kaijaks. Viņš ir mans vislabākais pedagogs. Viņš ar mani bez maksas strādāja veselu gadu un sagatavoja konservatorijai, kuru pabeidzu 1966. gadā. Viņam bija izcilas pedagoga dotības. Pašam būt lielam komponistam ir vieglāk nekā saprast, kā kaut ko otram iemācīt, bet viņš zināja, ko vajag. Kad biju strupceļā, ar vienu teikumu varēja pateikt, kā no tā izkļūt. Viņš nekad neglaimoja un neaprunāja. Kaijaks bija brīnišķīgs, nesavtīgs, bet es to uzņēmu kā pašsaprotamu. Sen neesmu viņu satikusi, lai gan tagad esam kaimiņi, tikai dažādās kāpņu telpās.
Mācījos pianistos. Biju slikta pianiste, jo slaucu govis, strādāju fizisku darbu un tikai trīspadsmit gadu vecumā sāku spēlēt klavieres. Kad jau studēju kompozīciju, profesors, izcilais simfoniķis Jānis Ivanovs, man teica: "Tu esi pietiekami talantīga, bet no tevis nekas neiznāks, jo tu esi sieviete." Viņš arī teica, ka Lūcija Garūta nav nekāda komponiste. Tolaik viņš bija viens no tiem, kas neatzīst komponistes sievietes, lai gan pašam audzēknes bija galvenokārt tikai meitenes, izņemot Romualdu Jermaku un Juri Karlsonu.
Kāpēc Komponistu savienība tevi tik ilgi atstūma?
Es tur lauzos kā buldozers, bet Pauls Dambis, kurš tolaik bija atbildīgs par jaunajiem komponistiem, vienmēr teica: "Nav līmenis." Komponistu savienībā valdīja vīrieši, un es jau skaitījos trešās šķiras kadrs. Viņi prata arī izsmiet. Mūzikas vēsturnieks profesors Oļģerts Grāvītis (1926–2015) neilgi pirms nāves man atzinās: "Es jau arī domāju, ka esat tāda galīgi neapdāvināta, pelēka pele, bet kā es esmu kļūdījies."
Komponistu savienībā mani neuzņēma trīspadsmit gadu. Pauls Dambis un Juris Karlsons mani vienmēr nolika līdz pēdējam, bet tas tikai iedzina manī spītību. Tomēr toreiz, kad tika nonievāts mans vijoļkoncerts, tas bija par traku. Apspriešanā Komponistu savienībā Juris Karlsons izteicās, ka komponistam ir jābūt kā varenam ozolam, bet šeit mēs redzam nožēlojamu, tikko nīkuļojošu liepiņu. Es to nemūžam neaizmirsīšu, lai gan Imants Zemzaris mani mierināja, ka liepiņa taču ir brīnišķīgs koks.
Vijoļkoncertu es pēc tam iznīcināju, tāpat arī oratoriju un vēl vairākas citas partitūras. Kad beidzot dabūju Komponistu savienības biedra karti, vīramāte noteica: "Un tik daudz asaru liets šitās mazās grāmatiņas dēļ?"
Esmu daudz raudājusi, bet neesmu atriebīga. Smieklīgākais, ka Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu abi ar Paulu Dambi saņemsim kopā vienā vakarā. Arī Triju Zvaigžņu ordeni mums pasniedza vienlaikus. Ļaunu neturu. Varu tīri cilvēciski saprast, kāpēc mana mūzika viņam riebās. Pēteris Plakidis reiz man godīgi atzinās, ka arī viņam mana mūzika šķiet pārāk emocionāla un saspringta. Zinu arī, ka mani darbi izpildītājiem – kora dziedāšanai, arī pianistiem – ir ļoti neērti.
Kamēr nebiju Komponistu savienības biedre, maniem skaņdarbiem vienmēr bija nepieciešama ekspertīze, citādi tos filharmonijā nedrīkstēja atskaņot. Laikā, kad citi braukāja uz komponistu kongresiem un plēnumiem Maskavā un citur, vienīgā vieta, kur tiku aizsūtīta jau kā Komponistu savienības biedre, bija festivāls Gomeļā.
Vienmēr manā priekšā aizvērās durvis. Tās vēl joprojām turpina vērties ciet. Kad mums ar Paulu Dambi pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni, Ave sol nodziedāja viņa kora skaņdarbu, bet manu ne. Tā vietā nodziedāja Imanta Kalniņa Varoni gaidot. Reiz man atrakstīja kāds Losandželosas kora diriģents, kurš interesējās par manu mūziku. Viņš jautāja, vai Maija Einfelde ir persona non grata, ka par viņu neko nevar dabūt zināt. Visas nelaimes sākas arī ar to, ka man nav interneta, nav e-pasta sarakstes. Man nav arī labas angļu valodas. Un man ir kauns uzbāzties.
Bieži bijis liels rūgtums, tomēr pārbaudījumi man nākuši tikai par labu. Ja mani kora darbi pirms tam tā netiktu atstumti, es nemūžam nebūtu uzrakstījusi Pie zemes tālās…. Ja mani uzreiz uzņemtu Komponistu savienībā, es nebūtu dabūjusi desmit gadu ilgu radošo semināru skolu pie profesoriem Ivanovā. Aizvērtās durvis man visu laiku likušas būt ļoti spītīgai un censties darīt, cik labi vien spēju. Ja mani slavē, tad gan ir cauri. Tad vairs neko negribas darīt. Bet, ja lamā, tad iecērtos, cīnos.
Tavs ieguldījums latviešu mūzikā tagad ir labi redzams un augstu novērtēts.
Mani izglāba izpildītāji – Larisa Bulava, Tālivaldis Deksnis, Arvīds un Jānis Klišāni, Maija Prēdele, Andrejs Senakols, Valdis Jancis, Māris Villerušs, Jānis Bulavs, Jānis Rinkulis un daudzi citi. Pirmā bija Maija Prēdele, viņa bija vadošā čelliste. Manas kordziesmas gan sākumā pieņēma tikai Ansis Alberings, kurš tās iestudēja ar konservatorijas pedagoģijas mācību kori un kori Kokle. Taču viņš bija ļoti labs cilvēks un nespēja aizdzīt no Kokles vecās sievas, un zini, kā skan, kad dzied vecas sievas?
Edgars Račevskis, būdams Latvijas Radio kora un vīru kora Gaudeamus vadītājs, neņēma pretī nevienu manu dziesmu. Nekad. Viņš tās pat nebija apskatījies. Reiz viņš man teica: "Tur tā vidusdaļa nav kārtībā." Kā nav kārtībā?! Vidusdaļas tur nemaz nav! Krietni vēlāk, kad viņš lūdza uzrakstīt savam vīru korim, teicu, ka man nav laika. Ivara Cinkusa vadītajam Gaudeamus gan labprāt! Man patīk viņa interpretācijas.
Savulaik, filmējot televīzijai Komponistu savienības plēnumu koncertus, pirms mana skaņdarba kameru actiņas vienmēr nodzisa un operatori apsēdās. Nezinu, kas viņiem deva komandu, bet acīmredzot nešķita, ka arī pelēkās peles mūzika būtu pelnījusi iemūžināšanu. Tur durvis man aizvērās, lai gan manu kamermūziku spēlēja vislabākie izpildītāji. Gandarījums nāca krietni vēlāk un pilnīgi negaidīti. Biju uzrakstījusi skaņdarbu Un Dievs nožāvēs visas asaras… vīru korim un stīgu orķestrim, un mani ļoti aizkustināja, kā, to dziedot Ivara Cinkusa vadībā, Gaudeamus vīri, vecie akadēmiķi, raudāja. Viņi mēģināja šo darbu RTU zālē, un to filmēja televīzijas kanāls Mezzo. Tā pārstāvji bija atbraukuši filmēt mūzikas dzīvi Rīgā, un es vienkārši tur trāpījos. Gribēja intervēt arī mani, taču es diemžēl nerunāju angliski. Te pēkšņi pēc kāda laika mājas kaimiņš man saka: es tevi redzēju Mezzo! Mezzo un Andris Nelsons – šie gadījumi atsver visas neveiksmes.
Kaspars Putniņš pirmais izpildīja Pie zemes tālās. ASV dzīvojošā komponiste Dace Aperāne ieteica aizsūtīt ierakstu Bārlova fonda konkursam. Aizsūtīju bez nekādām cerībām, jo šeit es nekas nebiju. Te pēkšņi augusta beigās man zvana un saka – man ir galvenā balva! Es saļimu pie telefona. Zvanītājs – Kanzassitijas kora diriģents – esot gribējis mani pārsteigt. Viņš bija vella dzinējs un savai draudzenei teicis: piezvanām, redzēs, ko viņa teiks! Viņš bija sajūsmā par manu reakciju, bet tā jau var dabūt infarktu! Mēs sadraudzējāmies, kaut arī bija valodas barjera. Miljonārs latvietis Vītols esot ziedojis manai biļetei uz Kanzassitiju. Tur ilgāk nekā nedēļu dzīvoju kā niere taukos.
Vai tas bija pirmais ceļojums uz Rietumiem?
Uz tādiem – jā. Mani izmitināja labā viesnīcā. Katru vakaru gājām uz džeza kafejnīcām. Šie džeza vakari ir neaizmirstami! Tomēr kultūras dzīve Kanzassitijā tā nemaz nepludo kā Ņujorkā vai Londonā. Dāma, kas bija piekomandēta mani izklaidēt, taisījās aizvest arī uz kazino, kas atradās kuģī. Bija interesanti no iekšpuses redzēt, cik vērienīgi tur strādā pasts. Taču tolaik Rīgā tuvojās mans autorkoncerts, bet pieteiktais jaundarbs vēl nebija uzrakstīts. Vai es varēju daudz priecāties par Kanzassitijas jaukumiem? Teicu, ka vēlētos tikt pie kāda taustiņinstrumenta un komponēt. Man atgādāja sintezatoru, un es lepnajos apartamentos varēju strādāt.
Man patīk iztaustīt akordus. Tā sakomponēju darbu Manas bērnības mājas korim, klarnetei, arfai un zvaniem ar Viļa Plūdoņa tekstu. Bārlova fonda balva bija jauna darba pasūtījums. Uzrakstīju 15. psalmu, un, kad to atskaņoja Ņujorkas Kārnegija zālē, biļeti man saziedoja latviešu apvienība Tilts.
Vismaz Ņujorku taču bija gana laika apskatīt?
Man nepatīk doties ekskursijās. Kad aizbraucu uz Hamburgu pie altistes Andras Dārziņas, varēju staigāt pa pilsētu, bet es sēdēju Andras mājās un lasīju krimiķus angļu valodā, brīnīdamās, ka saprotu. Man vispār nepatīk staigāt pa svešām pilsētām. Kad aizbraucu uz Hadersfīldas festivālu, kur Latvijas Radio koris uzstājās ar lieliem panākumiem, dziedot arī Pie zemes tālās, man tikko bija nomiris kaķītis un nekur negribējās iet. Gāju tikai uz koncertzāli. Sēdēju viesnīcā un apraudāju kaķīti.
Ko raksti pašlaik?
Ir jāpabeidz fagota koncerts savam mīļajam māsasmeitas vīram Normundam Zvejniekam. Ceru, ka to pabeigšu. Tā kā fagots ir kluss instruments, klāt būs tikai stīgas un zvani. Turklāt stīgas būs "kartupeļos" – gari vilktajās notīs. Normundam Zvejniekam ir tik ļoti skaists tonis, un es gribu, lai solists varētu sevi parādīt. Rakstās lēni, lai gan katru dienu cenšos pieķerties vismaz mazliet. Bet tu nevari iedomāties, cik grūti ir saņemties. Ne aiz slinkuma nespēju saņemties, bet aiz tās drausmīgās emocionālās slodzes un stresa, ko uzliek komponēšana. Es gribu, lai būtu labi. Bet nav tik labi, kā vajag. Tad noliec malā un liecies atkal gultā…
Neesi pārāk paškritiska?
Ja man pašai nepatīk, kā gan lai citam patīk? Labi apzinos, ka simfonija man nav izdevusies.
Kāpēc nav?
Pirmkārt, tāpēc, ka neesmu simfoniķe. Man patīk rakstīt kamersastāviem, stīgām, korim. "Bleķi" – metāla pūšaminstrumenti – man ļoti patīk, bet tie man patīk atsevišķi. Man nav tāda ķēriena kā Skultem, Ivanovam un Kalsonam, kuri jūt orķestri. Domāju, ka nespēju radīt simfonijas. Komponēju ar lielām mokām. Bija plaši izreklamēts, ka tapusi latviešu sievietes pirmā simfonija. Līdz atskaņojumam bija atlikušas desmit dienas, diriģents Normunds Šnē prasa nošu pārrakstītājai Ilgai Mitrēvicai, vai viņa saņēmusi visas notis. Komponiste kādas desmit lapiņas atnesusi… Jūs tak jokojat?! Diriģents man piezvanīja šausmīgi nikns. Bet ko es varu darīt, ja nerakstās? Uzrakstījusi pēdējās desmit dienās, pēc pirmatskaņojuma piestrādāju, laboju, bet tā pavisam sabojāju.
Arī ar Simfonietu stīgu orķestrim nebija riktīgi. Pēc pirmatskaņojuma Liepājā pieliku mežragu un uztaisīju par Trim jūras dziesmām. Trešo redakciju, ko noslēdz ļoti skumja lībiešu tautasdziesmas melodija, uzrakstīju ērģelēm. To ļoti labi ir ierakstījusi Larisa Bulava. Ir pamatīgas kulminācijas, ir virtuozi ko izspēlēties. Ļoti baidījos no Ģintara Rinkeviča, kurš ar Liepājas simfonisko orķestri (LSO) pērn atskaņoja manu darbiņu Un pār zemi spīd saule trejkrāsaina koncertā, kam bija pasūtīti skaņdarbi piecām dāmām. Pēc tam diriģents teica, ka viņam vislabāk paticis mans darbiņš. Tas bija ļoti vienkāršs, ar trompetes solo. Biju izbrīnījusies, ka LSO to atveda arī uz Rīgu un spēlēja svinīgajā 18. novembra koncertā.
Cilvēkam jāzina, kas ir viņa žanrs un stils un kas nav. Bostonas simfoniskā orķestra koncerta anotācijā bija rakstīts, ka Einfeldes mūzika ir sena un moderna, bet nekas pa vidu. Man patīk šis raksturojums.
Kuri komponisti tev ir tuvi?
Britens. Agrāk man nepatika Čaikovskis, bet tagad viņu dievinu. Toties šausmīgi nepatīk Skrjabins, lai gan jaunībā viņš bija mans iemīļotākais komponists. Viņa agrīnie skaņdarbi, prelūdijas ir burvīgas, bet man nepatīk viņa harmonijas un idejas par cilvēka pārveidošanu.
Kas ir visgrūtākais?
Visgrūtākais ir tikt tālāk par pirmo lappusi. Man vienmēr ir simt un viens pirmās lapas variants. Man viss nāk ārā ar "ķeizargriezienu", ar emocionālām mokām. Jau gadu rakstu fagota koncertu un vēl neesmu pirmo daļu uzrakstījusi. Beigas gan bieži vien nāk pašas no sevis. Tā notiekot arī teātrī.
Es nemāku gudri runāt par mūziku. Atnāk filmētāji, fotogrāfi. Sākumā sastinguši, ar milzīgu cieņu, bet, kad paskatās uz mani, atkal viss kļūst normāli. Savulaik, viņus gaidot, cepu pīrādziņus. Neesmu fotogēniska, tāpēc bildēs vienmēr izskatos sliktāk nekā dzīvē. Taču vienmēr priecājos, ja fotografē Aivars Liepiņš, viņš prot parādīt cilvēka iekšējo būtību. Mums ir burvīgas attiecības, uz astoņdesmito dzimšanas dienu viņš man uzdāvināja vairākus portretus.
Ko darīsi, kad fagota koncerts būs pabeigts?
Vēl uzrakstīšu solodarbu savam mīļajam instrumentam trompetei. Iespējams, tā būs piccolo trompete. To komponēt piedāvāja Inese Paklone pēc pērnruden piešķirtās AKKA/LAA Autortiesību bezgalības balvas. Man ļoti patīk, kā spēlē Jānis Porietis, turklāt viņš arī savu disertāciju ASV aizstāvēja par manu mūziku. Pēc tam gan vairs nekomponēšu. Visu, ko esmu spējusi, esmu jau uzrakstījusi un pateikusi. Nav ko piesārņot pasauli. Ir taču tik daudz skaistas mūzikas, kuru raksta mani kādreizējie skolnieki. Es vispār negribu neko atstāt, nekādus nepabeigtu darbu melnrakstus, neko.
Bezē
Mjā......
lustīgais nerris uz tirgus plača