Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Katram tiek dota otra iespēja. Intervija ar filmas Vīrietis un sieviete autoru Klodu Lelušu

"Visu mūžu esmu pavadījis, cenšoties saprast, kāpēc vīrietim un sievietei ir tik daudz jānopūlas, lai liktos vienā gultā," saruna ar KDi saka franču režisors Klods Lelušs

Leģendārie franču aktieri Žans Luijs Trentiņāns un Anuka Emē atkal ir kopā – Rīgas kinoteātros Splendid Palace un KSuns tiek demonstrēta režisora Kloda Leluša filma Dzīves labākie gadi/Les plus belles années d’une vie (2019), kas turpina klasiskās romantiskās drāmas Vīrietis un sieviete/Un homme et une femme (1966) stāstu.

Klods Lelušs uzsver, ka Dzīves labākie gadi "nav ne kopsavilkums, ne epilogs, bet kaut kas pavisam jauns". Vīrieša un sievietes galvenie varoņi Anna Gotjē un Žans Luijs Diroks atkal satiekas vairāk nekā pēc piecdesmit gadiem: Anna apciemo Žanu Luiju veco ļaužu pansionātā. Viņam ir atmiņas traucējumi – Žans Luijs atceras savas dzīves lielāko mīlestību, taču Annu, šķiet, neatpazīst.

Varoņi dodas ceļojumā un atgriežas Normandijas piekrastes vietās, kur uzliesmojusi viņu mīlestība. Dzīves labākie gadi ir nostalģiska kolāža, smeldzīgs un melanholisks emociju almanahs, kurā režisors dāsni izmanto Vīrieša un sievietes fragmentus.

Klodam Lelušam pašlaik ir 82 gadi, Anukai Emē – 87, Žanam Luijam Trentiņānam – 89. Iespējams, jaunā filma ir abu aktieru atvadas no lielā ekrāna. Viņu sejas izteiksme, personības magnētisms un joprojām spēcīgā jūtu ķīmija ir Dzīves labāko gadu bagātība.

Vīrietis un sieviete ir viena no visu laiku populārākajām franču filmām. Tā ieguvusi Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru, divus Oskarus (labākā ārzemju filma un labākais oriģinālais scenārijs), divus Zelta globusus (labākā ārzemju filma un labākā sieviešu loma), ASV Režisoru ģildes balvu par sasniegumiem režijā un vēl četrdesmit godalgu visā pasaulē.

2016. gada Kannu kinofestivālā īpašā seansā tika svinēta Vīrieša un sievietes pusgadsimta jubileja, un Klods Lelušs pārliecinājās, ka viņam noteikti ir jāuzņem vēl viena filma ar šiem izcilajiem aktieriem. Jāpiebilst, ka 1986. gadā tapa filma Vīrietis un sieviete. Divdesmit gadu vēlāk/Un homme et une femme, 20 ans déjà, taču pašlaik to visi izliekas aizmirsuši.

2019. gada Kannu kinofestivāla ārpuskonkursa programmā notika Dzīves labāko gadu pirmizrāde – aculiecinieki stāsta, ka ovācijām sekoja kolektīvs filmas Vīrietis un sieviete ikoniskās dziesmiņas izpildījums turpat kinozālē. Filmas Vīrietis un sieviete mūzikas komponists Fransiss Lē paspēja sacerēt melodijas arī jaunajai filmai, taču pirmizrādi diemžēl nesagaidīja.

Savā jaunajā darbā Klods Lelušs centies maksimāli saglabāt ticamības pakāpi: gan Žana Luija Diroka dēlu, gan Annas Gotjē meitu Dzīves labākajos gados atveido tie paši aktieri, kuri šajās lomās ir redzami filmā Vīrietis un sieviete. Tolaik viņi bija mazi bērni, tagad tuvojas sešdesmit gadu slieksnim – māksla un dzīve iet roku rokā. 

Ja gribat pastiprināt sajūtas un noskatīties filmu Vīrietis un sieviete uz lielā ekrāna, nepalaidiet garām divus seansus kinoteātrī Splendid Palace – 6. martā plkst. 18 un 8. martā plkst. 16.   

To, ko šie darbi nozīmē to autoram, režisors Klods Lelušs pastāstīja ekskluzīvā intervijā KDi Parīzē.
 
Kāpēc nolēmāt atgriezties pie savas slavenākās filmas varoņiem?

Visu mūžu esmu pavadījis, cenšoties saprast, kāpēc vīrietim un sievietei ir tik daudz jānopūlas, lai liktos vienā gultā, un kāpēc vēlāk viņiem ir tikpat daudz jānopūlas, lai vairs neliktos vienā gultā.  

Mīlestība ir būtiskākais, kas ir mūsu dzīvē. Varbūt mīlestība ir interesantāka par pašu dzīvi, tāpēc šai tēmai ir veltītas visas manas filmas. Skaistākie manas dzīves mirkļi ir bijuši tie, kad es kādu mīlēju – vai mīlēju kaut ko. Tas vieno visus cilvēkus. Svarīgākais dzīvē ir mīlestība un nauda, un par to es runāju savā kino. Šīs lietas ir manu filmu konstrukcijas pamatā. Ar naudu var mēģināt nopirkt mīlestību. Protams, šīs lietas var būt pretrunā viena ar otru. 

Jaunā filma Dzīves labākie gadi ir veltījums tagadnei, jo tagadne ir vienīgais, kas mums patiesi pieder. Mirklis šeit un tagad – mums nav nekā cita. Filma nav stāsts par novecošanu. Atsaucoties uz Viktora Igo teicienu, vēlējos uzsvērt, ka dzīves labākie gadi ir tie, kuri vēl pienāks, kuri vēl nav izdzīvoti. Piemēram, man nekad nav gājis tik labi un jautri kā tagad. Varbūt būs vēl labāk? Katrā ziņā šis ir darbs, ko es vēlējos uzlādēt ar tagadnes spēku. Ja varoņiem ir lemts nodzīvot vēl tikai stundu, tā būs vislabākā stunda viņu dzīvē. 

Vēl viena filmas Dzīves labākie gadi tēma ir tā, ka īsta mīlestība nekad nebeidzas, tā ir nemirstīga. Vai jūs tam piekrītat?

Es tam pieeju no citas puses. Šajā filmā sievietes ir spēcīgākas par vīriešiem. Mēs redzam, ka Žana Luija Trentiņāna varonis joprojām ir dauzonīgs bērns un draiskulis, lai gan viņš jau ir ļoti vecs. Tāds viņš ir bijis visu mūžu – Žans Luijs ir puika filmā Vīrietis un sieviete, un viņš joprojām ir puika vairāk nekā pusgadsimtu vēlāk filmā Dzīves labākie gadi. Savukārt sievietes laika gaitā pieaug. Viņas ir nobriedušu cilvēku piemērs. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc starp vīriešiem un sievietēm var rasties daudz domstarpību.

Jaunā filma ir divu varoņu – sievietes un draiskuļa – portretējums. Žana Luija Trentiņāna varonis visu dzīvi ir rotaļājies, mīlējis sievietes un bijis viņām neuzticīgs, viņam ne no kā nekad nav bijis bail. Savukārt Anukas Emē varone pret dzīvi ir izturējusies nopietni, viņa vienmēr ir bijusi lēdija, kurai ir svarīga uzticība. Tāpēc starp viņiem ir izveidojusies tik liela distance. Starp viņiem ir plaisa, tagad tas ir jūtams vēl asāk nekā jebkad agrāk. Par to es vēlējos runāt filmā. Šis ir vēstījums par vīrieti, kuram nāve jau ir pietuvojusies ļoti cieši, un sievieti, kuras dzīve vēl turpināsies. 

Kādas bija jūsu sajūtas, kad pēc ilgas pauzes atkal satikāties filmēšanas laukumā ar Žanu Luiju Trentiņānu un Anuku Emē? Vai viņi ir pilnīgi mainījušies vai ir tādi paši cilvēki, ar kādiem strādājāt 1966. gadā? 

Es vēl nekad neesmu redzējis Anuku Emē un Žanu Luiju Trentiņānu tik skaistus kā tagad. Anuka nav mainījusies, bet Žans Luijs gan ir. Viņš visu redz melnu, viņā ir daudz negatīvisma. Savukārt Anuka ir neiedomājami gaiša un pozitīva, viņa ir šarma un elegances iemiesojums. Šīs atšķirības vēlējos akcentēt filmā – katrs aktieris sev līdzi nes rakstura īpašības, kuras ietekmē viņa atveidoto varoņu attiecības. Man ļoti patīk filmēt Žanu Luiju un Anuku: viņa personāžā ir jūtams negatīvisms, viņas personāžā – gaišums un mīlestība pret dzīvi, tāpēc arī dzīve pret viņu izturas laipni.

Protams, Žanam Luijam ir lieliska humora izjūta, un viņam ir savs redzējums, kurā atspoguļojas viss, ko viņš ir piedzīvojis. Esmu pateicīgs par iespēju iemūžināt jaunajā filmā viņam raksturīgo humānismu, kas sakņojas aktiera dzīves pieredzē. Nesen redzēju Žanu Luiju uz teātra skatuves – kad viņš lasa dzejoli, viņš spēj radīt neiedomājama skaistuma mirkļus. Viņa balsī ir dzirdama visa pasaules patiesība, un viņa smaidā ir šarms. Viņam blakus Anuka Emē iemirdzas. Filmā viņa simbolizē Žana Luija veiksmi, atmiņu, enerģiju. 

Aktieru raksturi ir padarījuši Vīrieti un sievieti par īpašu darbu, devuši tam spēku, un filma ir saviļņojusi skatītājus. Mēs visi taču uzdodam sev jautājumu: kas izrādīsies spēcīgāks – dzīve vai nāve? Pieļauju, ka tās ir vienlīdz spēcīgas. Vieni ir pārliecināti, ka dzīves beigas ir nāve. Citi tic, ka dzīve ir mūžīga. To arī cenšos filmēt – cīņu starp reālo un ireālo.

Esat uzņēmis četrdesmit deviņas filmas, un dažas no tām ir kļuvušas par starptautiskiem hitiem. Vai jums ir bijusi priekšnojauta, kuras filmas izturēs laika pārbaudi un aizkustinās skatītājus visā pasaulē, ne tikai valstīs, kurās bez tulkojuma saprot franču valodu?          

Man ir aptuveni desmit darbu, kuri ir veiksmīgi apceļojuši pasauli, taču visdziļākās pēdas ir atstājusi filma Vīrietis un sieviete. Tas notika tāpēc, ka skatītāji identificējas ar varoņiem. Šī filma atgādina – katram no mums tiek dota otra iespēja. Savukārt filma Dzīves labākie gadi atgādina, ka mīlēt var jebkurā vecumā. 

Es teiktu, ka savās četrdesmit deviņās filmās stāstu vienu un to pašu, tas ir stāsts par to, ka dzīve ir skrējiens pāri problēmu laukam. Mēs pārvaram barjeras, kas gadās mūsu ceļā. Cenšamies pārlēkt tām pāri. Taču dzīve ir brīnumu pilna. Manā mūžā nav bijis nevienas dienas, kad es nesaņemtu ne labas, ne sliktas ziņas. Vienmēr jūtos laimīgs, ja man izdodas gūt uzvaru cīņā ar problēmām. Līdzīgi ir ar varoņiem manās filmās: viņi ir gandarīti, ja ir pārvarējuši grūtības. Briesmīgākais brīdis dzīvē nenoliedzami ir nāve, taču tajā pašā laikā to var uztvert arī kā apbalvojumu par piepildīti pavadītu mūžu.

1966. gadā, runājot par Vīrieša un sievietes filmēšanu, jūs teicāt: "Režisors var uzņemt divu veidu filmas: vai nu tādas, kas viņam ir personiski tuvas, vai nu tādas, kuras var uzskatīt par pretstatu viņa personībai. Vīrietis un sieviete ir filma, kura ļoti atšķiras no manas personības. Tas ir sapnis, fantāzija, situācija, kuru es vēlētos izdzīvot, taču, visticamāk, tas nekad nenotiks, jo es nemīlu pārāk stipri." Ko jūs teiktu tagad? Varbūt jūsu domas ir mainījušās?

Jā, toreiz filmā Vīrietis un sieviete es uzbūru sapni – radīju ideālo sievieti, kuru vēlētos satikt. Es zināju, ka tai ir jābūt sievietei, kura pirms mūsu tikšanās ir daudz ko pārdzīvojusi un cietusi. Vienmēr ir vieglāk padarīt laimīgu cilvēku, kurš ir cietis. Šo ideālo sievieti uz ekrāna iemieso Anuka Emē. Es arī zināju, ka man būs ļoti daudz jāstrādā, jāpieliek daudz pūļu, lai nopelnītu iespēju mīlēt tādu sievieti.

Dzīvē sev esmu radījis pietiekami daudz sarežģītu situāciju, taču secinu, ka man ir izdevies padarīt dažas sievietes laimīgas. Tās vienmēr ir bijušas sievietes, kuras ir cietušas. Mani viņas allaž ir vilinājušas. 

Žana Luija un Anukas varoņi ir priecīgi atkal satikties, jo visu mūžu ir meklējuši savu ideālo sievieti un ideālo vīrieti, nemaz nenojaušot, ka jau ir to atraduši.       

Nevaru nepajautāt jums par komponista Fransisa Lē (1932–2018) sacerēto filmas Vīrietis un sieviete mūziku, kura pati par sevi ir kļuvusi leģendāra un daudziem noteikti izraisa asaras. 

Jā, Fransiss Lē paspēja sacerēt un ierakstīt oriģinālmūziku filmai Dzīves labākie gadi, taču diemžēl viņš nepaspēja noskatīties filmu. Kad vērsos pie Fransisa ar piedāvājumu uzrakstīt mūziku jaunajai filmai, viņam bija šaubas, taču es teicu, ka man vajag, lai viņš sacer savu izcilāko melodiju! Viņa dziesmas ir neatņemama filmas Vīrietis un sieviete sastāvdaļa. Skaista dziesma kļūst par vislabāko filmas komentāru. Filmai Dzīves labākie gadi es pasūtīju Fransisam divas dziesmas – tie ir viņa pēdējie skaņdarbi.

***

Režisora tiešā runa. Klods Lelušs dalās personiskās atmiņās par filmu Vīrietis un sieviete un Dzīves labākie gadi tapšanu 

Sieviete Dovilas pludmalē

Tik daudz kam bija jānotiek, lai rastos filma Vīrietis un sieviete. Vispirms bija tēls, ko ieraudzīju vairāk nekā pirms piecdesmit gadiem: sieviete un viņas suns kaut kur tālumā Dovilas pludmalē. Tas bija pašas dzīves tēls, kas man ļāva radīt daudzus citus. Man gribējās uzņemt elegantu filmu, kas neizzustu no atmiņas. 

Jaunās filmas Dzīves labākie gadi autentiskuma avots ir realitāte, kura uz mums ir atstājusi iespaidu. Pagātnes tēli tiek kombinēti ar tagadnes tēliem. Šo paņēmienu esmu izmantojis arī citos darbos, taču šķiet, ka filmā Dzīves labākie gadi man ir izdevies sasniegt to, par ko varēju tikai sapņot. Esmu nofilmējis tagadni un tālo pagātni ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem viņu īstajā vecumā – aktieriem nebija jāspēlē vecāki vai jaunāki personāži. Jaunajā filmā mēs redzam tās pašas sejas, kurām ir pieskāries laiks. Viņu sejas izteiksmē jūs varat izlasīt visu. Tā ir gan īstā dzīve, gan mitoloģija – tas, ko zinām par Anuku un Žanu Luiju, un tas, ko varam iedomāties. Taču arī iztēle sakņojas realitātē. Tā ir aizkustinoša metadrāma, kas piepildīta ar humoru.

Es tevi mīlu

Varoņu mīlas stāsts sākās 1966. gadā. Dzīves labākie gadi ir filma par nospiedumiem, ko mēs atstājam viens otrā. Filmā Vīrietis un sieviete Anukas Emē atveidotā Anna nosūta Žanam Luijam telegrammu ar vārdiem: "Es tevi mīlu." Šī atzīšanās apgriež viņu dzīvi kājām gaisā. Viss sākas brīdī, kad sievietei ir drosme pateikt: "Es tevi mīlu." Tas ir sarežģītākais, ko var pateikt.

Brīdī, kad cilvēks to pasaka vai kāds to pasaka viņam, dzīve iegūst jēgu. Pēkšņi cilvēks sajūt, ka viņa piedzimšana ir attaisnota, ka visas asinis, sviedri un asaras ir bijušas to vērtas. Trīs vārdi – es tevi mīlu – visam piešķir jēgu. 

Tēli, ko redzam uz ekrāna, ir daudz kas vairāk par filmas fragmentiem vai klipiem – tie ir kļuvuši par mūsu atmiņu daļu. Tie pieder mums, it kā mēs paši būtu piedzīvojuši šo romānu. Viena cilvēka teiktais "es tevi mīlu" pieder visai pasaulei. 

Saderināti uz mūžu

Filmas Vīrietis un sieviete piecdesmit gadu jubilejas ballītē pamanīju, ka Žans Luijs Trentiņāns runā ar Anuku Emē. Tajā laikā komponists Fransiss Lē un dziesmu vārdu autors un aktieris Pjērs Barū vēl bija kopā ar mums. Ballītē visi smējās un jautri pavadīja laiku. Bija brīnišķīgi, ka mēs atkal esam sapulcējušies. Valdīja sajūta, ka kaut kas mūsu starpā palicis nepabeigts, un neviens negribēja, lai tam pienāktu beigas.

Tajā dienā labi redzēju, kas padara Anuku un Žanu Luiju unikālus. Nodomāju, ka būtu fantastiski viņus atkal nofilmēt kopā – kā mūžīgos saderinātos, kam vēl jāpasaka viens otram pēdējie galvenie vārdi. Vārdi, kuri tikpat labi varētu būt viņu pirmie. 

Dažus mēnešus vēlāk atkal satiku Žanu Luiju un teicu sev: man viņš obligāti ir jāfilmē. Viņa sejā viss ir uzrakstīts – viss, kas ir pateikts un kas palicis nepateikts. Es viņam pastāstīju par savu trako ideju un pajautāju: "Vai tu gribētu veidot vēl vienu filmu kopā?" Žans Luijs bija uztraucies, ka tas būs par vienu filmu vairāk, nekā vajadzētu. Es viņam apsolīju – ja filma mums nepatiks, mēs to nevienam nerādīsim. Viņa acis iedegās. Viņš man pasniedza roku, un tā bija piekrišanas zīme. 

Anuka uzreiz teica "jā", jo man viņa vienkārši nevar atteikt. Viņai, tāpat kā Žanam Luijam, bija zināmas šaubas. Taču es biju pārliecināts, ka mums noteikti ir jāpamēģina. Kad dažus mēnešus vēlāk es atnācu pie aktieriem ar nofilmēto materiālu, viņi bija vienisprātis: mēs izlaidīsim šo filmu uz ekrāniem. 

Kad aktieri deva piekrišanu, es sāku rakstīt scenāriju un uzreiz ķēros klāt ainai, kurā varoņi atkal satiekas: viņi sēž tuvu viens otram, šī ir traģiska, veltīga, gandrīz slepena, taču vitāla tikšanās. Kad biju uzrakstījis šo ainu, man bija skaidrs, ka filmu būtu vērts uzņemt kaut šīs ainas dēļ. Pat ja iecerētais pilnmetrāžas darbs pārvērstos par divdesmit minūšu īsfilmu, lai tā būtu! Šīs divdesmit minūtes būtu veselas dzīves vērtas. 

Varoņu atkalredzēšanās epizodē ir koncentrētas visas sajūtas, pārsteigumi, iznīcība, humors un pretrunas, kas ir visu mīlas stāstu pamats. Šī ir svarīga aina – ko viņi saka viens otram, ko viņi nevar pateikt –, un tajā izpaužas viss, ko viņi nozīmē un simbolizē viens otram. Filma ir stāsts arī par mūsu kolektīvo vēsturi. 

Pamatā – spontanitāte

Kad uzņēmu Vīrieti un sievieti, man bija divdesmit seši gadi. Anuka Emē un Žans Luijs Trentiņāns jau bija zvaigznes: Anuka bija strādājusi ar Federiko Fellīni, Žans Luijs – ar Rožē Vadimu. Tajā laikā man neveicās: sešas filmas pēc kārtas bija izgāzušās. Tāpēc filmēju Vīrieti un sievieti tā, it kā tā būtu mana pēdējā filma. Kad cilvēks kaut ko dara pēdējo reizi, viņš sevi neaptur, jo vairs nav ko zaudēt. 

Es uzrakstīju trīsdesmit scenārija lapaspušu, un neviens producents un izplatītājs negribēja atbalstīt filmas Vīrietis un sieviete ideju. 60. gados iznāca Džeimsa Bonda filmas, un visi gribēja uzņemt tikai tādu kino. Man visu nācās darīt pašam, es iekūlos parādos, lai īstenotu savu ieceri. Es labi sapratu – ja arī šī filma izgāzīsies, man būs jāmeklē cits darbs. 

Pēc Vīrieša un sievietes panākumiem es sāku saņemt piedāvājumus no ASV studijām. Man tika piedāvāts filmēt Stīvu Makvīnu un Marlonu Brando – aktierus, kuri bija kino iemiesojums. Taču es sapratu, ka būšu spiests kļūt par producentu un scenārija gūstekni un man nebūs radošās brīvības. Līgumā tiks noteikts katra aktiera repliku un tuvplānu skaits. Tas nav tas, ko es uzskatu par kino. Laipni noraidīju šādus piedāvājumus. Es pats jau biju radījis kino, kura pamatā ir spontanitāte, un panākumi man ļāva būt brīvam savā izvēlē.

Katra mana filma ir eksperiments. Esmu uzņēmis četrdesmit deviņas filmas un četrdesmit deviņas reizes esmu gājis skolā. Četrdesmit deviņas reizes esmu mēģinājis noskaidrot, kādu stāstu var izstāstīt ar kinokameras palīdzību.

Trīspadsmit dienu saulē

Filmu Dzīves labākie gadi uzņēmām vienā laidā trīspadsmit dienās. Es zināju, ka mums ir jāstrādā ātri un jāķer mirkļi, nevis jātērē laiks mēģinājumos. Negribēju gatavoties pārāk daudz un priekšlaicīgi. Anukai un Žanam Luijam tāpat nav gājis viegli. Zināju, ka topošās filmas panākumi nebūs atkarīgi no tā, cik labi es režisēšu to, kas aktieriem ir jādara. Mēs jau sen bijām tikuši tam pāri. Šoreiz tā ir pati dzīve, kas izvēršas mūsu acu priekšā, un pati dzīve sarīko varenu izrādi.  

Dzīves labāko gadu pirmajā filmēšanas dienā es jutos brīvs, un vienlaikus tā bija baisākā diena manā dzīvē. Priecājos, ka tajā dienā spīdēja saule, tas mums bija ļoti svarīgi: mums vajadzēja, lai Anukas mati būtu labi izgaismoti ar pretgaismu. 

Pirmajā dienā uzņēmām ainu, kas notiek Anukas varones veikaliņā. Varoņu bērnus brieduma gados filmā atveido tie paši aktieri, kurus redzat agrā bērnībā filmā Vīrietis un sieviete. Tas padara viņu attiecības ļoti ticamas – mēs esam tuvu patiesībai.  

Otrajā dienā filmējām galveno varoņu tikšanās ainu. Tā ilgst deviņpadsmit minūšu un ir uzņemta reālajā laikā. Tajā gandrīz nav improvizācijas. Mēs filmējām šo epizodi, un es čukstēju Anukai un Žanam Luijam tekstu kā suflieris teātrī. Vēlējos, lai varoņu tikšanās būtu tik spontāna, cik vien iespējams. Mums nebija mēģinājumu. Tās dienas rītā, kad aktierus grimēja, iedevu viņiem izlasīt varoņu replikas, taču negribēju dot pārāk daudz norādījumu. Mums bija trīs dubli. Tā bija īsta atkaltikšanās. Tas ir tas, kas man kino patīk vislabāk, un tas ir tas, ko kino spēj piedāvāt. Es uzņēmu deviņpadsmit minūšu ainu deviņpadsmit minūtēs. 

Kad tajā vakarā atgriezos mājās, gandrīz sabruku raudādams. Man bija sajūta, ka tikko esmu nofilmējis visskaistāko ainu savā karjerā. 

Atpakaļ nozieguma vietā

Filma Dzīves labākie gadi ir uzņemta hronoloģiskā secībā. Enerģija, kas filmas gaitā atgriežas pie Žana Luija, kad pie viņa ierodas Anukas varone, patiešām ar katru dienu pieņēmās spēkā. Filmu uzlādēja tas, kas notika reālajā dzīvē, it kā mēs patiešām būtu dokumentējuši divu cilvēku atkalredzēšanos. Ja mums būtu pārāk daudz mēģinājumu, viņi jau pirms filmēšanas būtu mēģinājuši izdzīvot savu varoņu emocijas. Taču es negribēju, lai viņi pārāk dziļi to analizētu. Mums bija nepieciešama spontanitātes, dabiskuma sajūta. 

Es redzēju Žana Luija un Anukas reakciju, kad mēs filmējām ainu Normandijas viesnīcas numuriņā, kurā viņu varoņi pirmo reizi bija nodarbojušies ar mīlestību. Tā bija sajūta, it kā es būtu aizvedis viņus uz nozieguma vietu. Es jutu, ka viņi ir ļoti satraukti, viņi vairs nebija tikai aktieru pāris, bet vīrietis un sieviete.           

Kad aizvedu viņus uz dzelzceļa staciju un pludmali – uz vietām, kur pirms piecdesmit gadiem attīstījās personāžu mīlas stāsts, – redzēju viņu sejas izteiksmi, un bija skaidrs, ka viņos kaut kas notiek. Viņiem tas kaut ko nozīmē. Neviens režisors to nevar iestudēt. Neviens režisors nevar speciāli radīt šādu mirkli. 

***

Par sadarbību ar režisoru Klodu Lelušu stāsta viņa filmu zvaigznes 

Žans Luijs Trentiņāns: "Aktieriem patīk strādāt ātri"

Kad uzņēmām Vīrieti un sievieti, es jau biju nofilmējies četrdesmit filmās, daudzas no tām bija itāļu filmas. Es biju redzējis dažas Kloda Leluša filmas, taču man šķita, ka tajās kaut kā pietrūkst. Viņš pats bija tāds dīvains: man tajā laikā patika ilgi gulēt, bet Lelušs cēlās ļoti agri un devās skriet. Viņš nedzēra un nesmēķēja. Viņš bija atšķirīgs no mums. Lelušs demonstrēja apbrīnojamu disciplīnu. Līdz pat šai dienai viņš dara tikai to, kam pilnībā tic. Viņam ir spēks, kādu neesmu redzējis daudzos cilvēkos. 

Es sekotu Klodam līdz pasaules malai. Viņš no manis spēj dabūt ārā kaut ko pavisam citu. Viņš ir dzīvelīgs, novatorisks un entuziasma pilns. Nekad neesmu juties tik tuvu nevienam citam režisoram. Klodam piemīt liela kino mīlestība. Tas ir viņa dzīves prieks.

Viņš neieciklējas uz sīkumiem. Kino mēs bieži pievēršam pārāk lielu uzmanību detaļām. Viņš darbojas citādi. Klodam rodas ideja, un mēs to uzreiz īstenojam. Mēs to izdzīvojam visi kopā, lieki netērējot laiku un enerģiju. Ceru, ka ikvienam, kuru es mīlu – un arī nemīlu –, būs iespēja strādāt ar Klodu Lelušu. Darbs ar viņu ir aktiera sapnis. Dzīves labākos gadus mēs nofilmējām ļoti ātri – aktieriem tas patīk.    

Pirms tam es filmējos divās Mihaela Hanekes filmās – Mīlestība (2012) un Laimīgas beigas (2017). Es jautāju Klodam, kuri ir viņa iecienītākie režisori, un viņš nosauca Haneki. Man bija patīkami to dzirdēt. 

Es vairs nevēlos filmēties. Ja šī izrādīsies mana pēdējā filma, es būšu apmierināts. Taču arī pirms piecdesmit gadiem es nebiju pārāk apsēsts ar šo profesiju. Es vispār nevēlējos kļūt par aktieri. Es būtu laimīgāks, ja man būtu izveidojusies karjera ārpus publiskās uzmanības loka – ja būtu kļuvis par vulkanologu vai mūziķi. Esmu piedalījies vairāk nekā 110 filmās. Man ir bijuši daži veiksmes stāsti. Man vajadzēja nofilmēties vienpadsmit, nevis 110 filmās... Ko es te runāju visādas muļķības. Esmu laimīgs būt par aktieri, esmu laimīgs, ka nofilmējos šajā Kloda Leluša filmā. 

Kino ir ļoti mainījies, tajā ir pārāk daudz tehnoloģiju un triku. Agrāk bija nepieciešami kaskadieri un dublieri, tagad visu var izdarīt digitāli. Var nofilmēt astoņus aktierus, bet uz ekrāna jūs redzēsiet astoņus tūkstošus. Tas vairs neko nenozīmē. Cilvēkiem vairs nav jāriskē filmas vārdā. Agrāk viņiem bija jāriskē, un tas lielā mērā veidoja kinomākslas būtību. Publikai tas patika. Tagad mūs pārspēj datori. Par laimi, tie mākslinieki, kuri joprojām vēlas uzņemties risku, var spēlēt teātri.         

Anuka Emē: "Man ir jābūt pārsteigtai"

Katru reizi, kad Klods Lelušs man piedāvāja sadarboties, es piekritu, pat ja loma bija maza. Klods man nozīmē ļoti daudz, viņš ir kā ģimenes loceklis. Filmas Dzīves labākie gadi tapšana ir vēsturisks notikums: nekad agrāk kinovēsturē aktieriem nav ticis piedāvāts atkal nospēlēt tos pašus varoņus pēc piecdesmit divu gadu pauzes. 

Neviens no mums nevarēja paredzēt filmas Vīrietis un sieviete panākumus. Tas bija pārsteigums un sapņa piepildīšanās. Vienmēr atcerēšos dienu, kad Klods saņēma Oskaru par Vīrieti un sievieti. Kad viņš kāpa uz skatuves pēc balvas, visi zālē piecēlās kājās – Holivuda sarīkoja viņam ovācijas. Tas bija sirreāls mirklis, jo īpaši pēc visa tā, ko bijām piedzīvojuši filmas uzņemšanas procesā. Viss tehniskais aprīkojums mums bija jāpārnēsā pašiem. Es pati veidoju savu grimu. Mūsu frizieris strādāja arī par ģērbēju. Budžets bija ļoti ierobežots. Taču mēs nonācām Oskara ceremonijā!  

Kad Klods iepazīstināja mani ar filmas Dzīves labākie gadi ieceri, es nolēmu sekot viņam bez jebkādiem iebildumiem. Kā parasti, mums nebija mēģinājumu. Mēs satikāmies Normandijā un sākām filmēt: es klausījos, ko Klods man saka, un darīju to nedomājot. Es viņam pilnībā uzticos. Ja kaut kas nav kārtībā, viņš to dara zināmu. Es ļauju viņam sevi vadīt un cenšos izpaust to, ko viņš no manis vēlas.

Jaunajā filmā mana pirmā aina ar Žanu Luiju ir tā, kurā es atnāku viņu apciemot veco ļaužu pansionātā. Viņš nedaudz mani atceras, taču neatpazīst. Žans Luijs man stāsta par sievieti, kuru mīlējis vairāk par visu, un ierauga manī lietas, kas viņam atgādina šo sievieti, ieskaitot vissīkākos žestus. Filmēšanas laikā Klods mums čukstēja tekstu – dažreiz viņš ļāva mums turpināt dialogu. Reālā laika režīmā viņš mums pasniedza idejas, kuras tajā brīdī ienāca viņam prātā, kad viņš redzēja mūsu sejas un izteiksmi.

Klods mūs aizveda uz tām vietām, kur filmējām Vīrieti un sievieti, lai izraisītu mūsos pārdzīvojumu. Tās bija sava veida emocionālās lamatas, taču man nebija bail, jo es uzticos Klodam. Kad ar Žanu Luiju atkal nonācām tās pašas viesnīcas numurā, centos nedomāt pārāk daudz.

Ja aizraujos ar analizēšanu, sniegums vairs nav spontāns. Klodam ir vajadzīga nevis aktierspēle, bet emocijas. Tas ir viņa kino galvenais elements. Klods ievieto mani kādā situācijā, kurā man ir jāeksistē saskaņā ar scenāriju. Tāpēc darbs ar viņu ir bauda. Viņš uz vietas spēj radīt arvien jaunas situācijas, un kamera tās iemūžina. Kamera mani mīl, un šī sajūta ir abpusēja. 

Uz skatuves viss ir citādi – katru vakaru pēc izrādes aktieris tomēr analizē, kas ir izdarīts. Taču, ja es tajā pārāk iedziļināšos, zaudēšu pārsteiguma sajūtu. Sniegums kļūs pārāk intelektualizēts, mazāk dabisks. Man ir jābūt pārsteigtai, kad tēloju kameras priekšā.

Izmantoti filmas Dzīves labākie gadi publicitātes materiāli

Top komentāri

sešdesmito paaudze
s
Paldies par piepildīto interviju!
jā, prieks un apbrīna
j
ka 82 gados ir tik veselīgs skats uz dzīvi, paldies intervētājam. Filma jau kādu laiciņu tiek rādīta Slendid palace
Alla Borisovna
A
Ceru, filma nonāks līdz Latvijai.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja