Pēc Covid-19 izraisītās divu nedēļu pauzes no piektdienas, 6. novembra, apmeklētājus atkal uzņems mākslas centrs Zuzeum. Līdz 10. janvārim izstādē Mēs dzīvosim būs aplūkojami darbi no Zuzānu kolekcijas, kurā ir arī latviešu mākslinieka un dizainera Artūra Analta (1991) objekti no sērijas Breathing – krāsaini, kastēs iesprostoti baloni, kas paši piepūšas un atkal saplok, dzenā cits citu uz riņķi vai viegli grūstās, sacenšoties par ierobežoto telpu, kas tiem piešķirta. Pirms diviem gadiem par Artūra Analta panākumiem, kad viņš ieguva 2018. gada Londonas Dizaina biennāles zelta medaļu kategorijā Labākais dizains par interaktīvo instalāciju Matter to Matter – stikla sienu meža zaļumā, kas lēnām rasoja un aicināja apmeklētājus uz tās, gluži kā uz aizsvīduša loga, atstāt savu nospiedumu, kas tūlīt pat lēnām izdzisa, – vēstīja teju visi plašsaziņas līdzekļi.
Artūra Analta darbi iekļauti Dekoratīvās mākslas un dizaina pastāvīgajā kolekcijā, privātās kolekcijās Eiropā, izstādīti galerijās ārpus Latvijas. Viņš ir veidojis Medus monētu Latvijas Bankas monētu kolekcijai, kas šogad Pasaules naudas izstādē Berlīnē tika atzīta par gada monētu. Līdzdarbojies ražotnes Rižskij Samogon tapšanā un dizaina veidošanā – tā tika nominēta Latvijas Arhitektūras gada balvai. Kopš devies studēt produktu dizainu Centrālajā Svētā Mārtina Dizaina un mākslas koledžā Lielbritānijā, laiku pavada starp Londonu un Rīgu. Patlaban pēc vairākiem Latvijā pavadītajiem mēnešiem Artūrs ir atgriezies Londonā, tāpēc intervija notika tiešsaistē.
Pastāsti nedaudz vairāk par mākslas centrā Zuzeum skatāmajiem darbiem.
Ideja bija runāt par nopietnām, manuprāt, svarīgām tēmām, bet caur nedaudz naivu skatījumu, pilnu ar humoru, bērnišķīgu. Man patīk, ka darbus var lasīt vairākos slāņos. Atnāk cilvēks, varbūt gados jauns vai nav iedziļinājies pasaules tēmās, un redz – baloni! Pūšas, krāsaini, smieklīgi, interesanti, bet, ja paskatās dziļāk, aizdomājas, nav vairs nemaz tik smieklīgi. Apspiestais ar vienu melnu un daudziem baltiem baloniem ir par Black Lives Matter kustību, bet ne tikai – arī par to, kas notiek Baltkrievijā, tikpat labi arī Latvijā, kur arī ir visādi apspiestie. Stereotips, rozā un zilie, ir par dzimumu vienlīdzību. Zilais it kā ir puišiem, rozā – meitenēm, bet pirms simt gadiem bija otrādāk. Tas mainījās Amerikā ap Otro pasaules karu, vienkāršs mārketinga triks, kas iegājies visur pasaulē. Arī par dzimti. Vai tās ir tikai divas? Katrs var aizdomāties līdz savai versijai.
Tāda ir dzīve – divi melni baloni, piepūšas un vienā brīdī sāk riņķot. Nebeidzamā skriešana, viens pakaļ otram, vienreiz viens priekšā, citreiz otrs, ar galvu sitas pret sienu, tad apstājas – vai nu draudzīgi kopā, vai katrs savā stūrī, un tā uz riņķi. Mēs visi esam vienā kastē – baloni dažādās ādas krāsās no gaiši rozā līdz tumšākai, piepūšas pa visu kasti. Grozi, kā gribi, visi esam vienā pasaulē, mums kaut kā ir jāsadzīvo.
Man ir svarīgi, ka cilvēks apstājas un pavada laiku pie darba, noliek malā telefonu. Arī Zuzeum esmu novērojis, kā cilvēki skatās mākslu, pats muzejos bieži neatšķiros no viņiem. Pie ļoti daudzām gleznām tikai pagriežu galvu un eju tālāk. Darbinieki teica, ka daži vīrieši pie baloniem ir pavadījuši pusstundu un diskutējuši, kā tie darbojas. Svarīgi, ka darbi nav plakani. Katrs savā laikā ar savu bagāžu, pieredzi ierauga kaut ko citu. Viens ir, ko mākslinieks domājis, bet cilvēki jau aizdomājas daudz dziļāk un tālāk.
Ar ko esi nodarbojies pēdējos divus gadus pēc instalācijas Matter to Matter panākumiem?
Veidoju darbus, strādāju. Mans mērķis nav katru pusgadu radīt jaunu darbu vai izstādi. Šādu balonu darbu var uztaisīt pusotrā gadā, Matter to Matter – divos gados. Šie projekti ir tehniski sarežģīti. Iziet cauri eksperimentiem, testiem, brāķiem un saprast, kā darbus realizēt, – tas prasa laiku. Esmu izlēmis, ka veidošu darbus mazā daudzumā, negribu ražot. Tagad mierīgi varētu taisīt tūkstošiem kastu un likt iekšā jebkādas krāsas balonus, bet negribu. Gribu taisīt darbus, kad esmu drošs par kvalitāti, rezultātu un vēstījumu. Lai cilvēkiem mana izstāde būtu piedzīvojums, īpaša pieredze. Mākslas centrā Zuzeum redzēju māti ar meitu pie sava darba, un, kad gāju garām, viņas tieši lasīja šiltīti. Meita mātei saka: "Jā, tas ir Artūrs Analts, kurš gan cits! Tas, kurš zaļo sienu taisīja."
Kā ar maizes darbiem dizainā? Vai arī tie ir lēns un ilgs process?
Kā kurš. Pirms nedēļas man piezvanīja un pavaicāja, vai varu palīdzēt uztaisīt projektu, decembra beigās ir jābūt gatavam. OK, mēģinām. Kaut kādā ziņā tas ir maizes darbs, bet es gribu arī uzlabot dizaina vidi Latvijā. Ļoti daudz atsaku, jo negribu taisīt vai tas neatbilst maniem standartiem, redzējumam. Tagad vairāk eju uz mākslu, lielākā daļa manu pašreizējo projektu ir mana iniciatīva, nevis klienta pasūtījums. Cik var taisīt jaunas lietas, vai mums tās vēl joprojām vajag? Industriālais dizains, teiksim, uzlabo dzīvi, radījis krēslus, lampas, bet cik tad vajag krēslu? Tagad ir problēma ar pārražošanu, un es negribu būt daļa no šīs industrijas. Savukārt mākslā varu izteikt par to savu viedokli, un cilvēki aizdomājas.
Jā, Matter to Matter izmanto elektrību, bet runā arī par tādu tēmu kā globālā sasilšana. Tā var šķist pretruna, bet man liekas, ka vēstījums ir daudz spēcīgāks par to, ka šī instalācija izmanto tikpat daudz elektrības, cik maziņš ledusskapis. Krēsls var būt vizuāli skaists, funkcionāls – cik nu funkcionāls, ir diskutabls jautājums, bet – foršs objekts. Taču mākslai ir daudz lielāka pievienotā vērtība.
Pieminēji, ka tev ir savi standarti. Kā tu tos formulētu?
Teiksim, uztaisīju pudeli dzērienam Rižskij Samogon. Tur esmu no paša sākuma. Ar savu dizaina skatījumu un mūsdienīgo pasaules redzējumu pateicu, ka nedrīkstam izmantot cukuru. Uztaisījām rūpnīcu, kas ražo alkoholu, izmantojot raugu, medu un ūdeni, bez cukura. Pasaulē tāda alkohola praktiski nav. Uztaisījām rūpnīcas ražošanas ciklu praktiski bez atlikumiem. Vienīgais, kas šad tad tiek izmests, ir papīra salvetes, lai noslaucītu rokas. Uztaisīju adekvātu pudeli, lai pati par sevi runā, – pudele ir praktiski bez etiķetēm, varētu būt ražota arī pirms piecdesmit gadiem vai pēc piecdesmit, nav "trendīga".
Pēc tam kad tas tika palaists, visi nāca pie manis un prasīja, lai taisu viņiem pudeles. Visiem esmu atteicis, jo tas, ko viņi grib tajās liet… Biju uz tikšanos ar lielām alkohola ražotnēm, un, ja direktors stāsta, ka šo šņabi dzert nevar, bet grib to tirgot cilvēkiem, un prasa, lai radu dizainu, kas pārliecinātu cilvēku, ka jāpagaršo, – tas ir pret maniem standartiem. Diezgan bieži šajā industrijā grib kaut ko smuku, ka tik iesmērēt. Varu uztaisīt skaistu pudeli vai skaistu iepakojumu jebkam, bet es negribu iesmērēt. Tas nav tikai alkohols, jebkāds produkts, koka beņķīši. Man ir svarīgi, lai ideja būtu jauna, novatoriska, nevis – mēs redzējām internetā, vai tu vari mums uztaisīt kaut ko līdzīgu? Tāpēc klientu nav daudz.
Kā koronavīruss ir ietekmējis tavu ikdienu un darbu?
Mākslas radīšanu tas nav īpaši ietekmējis. Turpat, kur radīju, tur radu, – savā studijā. Industriju tas, protams, ir mainījis. Man bija paredzēti diezgan milzīgi projekti – Tuvajos Austrumos, Austrālijā –, kas ir atkrituši vai pārcelti. Cilvēki vairs īsti nesatiekas, līdz ar to nevar tikt pie jauniem kontaktiem. Caur datoru, protams, var parunāt, bet parādīt darbus, studiju… Taču man šķiet, ka šī industrija nav tā, kas cieš visvairāk. Ēdināšana, restorāni, viesnīcas – tur ir problēmas un vajag palīdzēt. Mākslinieki izdzīvos.
Vai esi apsvēris domu atgriezties uz dzīvi Latvijā?
Pusi laika pavadu Londonā, pusi Rīgā. Šogad daudz vairāk biju Rīgā, uz Londonu pirmo reizi atbraucu septembra beigās. Londona man patīk, jo te var vairāk redzēt, iedvesmoties un komunicēt, savukārt Rīgā man ir daudz ērtāk radīt darbus. Pirmkārt, finansiālajā ziņā un arī darbaspēka ziņā. Tev ir ideja, piezvani vienam otram uzņēmumam, pasaki, ka pēc divām dienām vajag, un viņi uztaisa. Londonā piezvani, viņi saka – atsūtiet e-pastu –, pēc nedēļas atbild, uzskaita normālu ciparu un pasaka, ka pēc trim mēnešiem uztaisīs.
Uztaisīt darbu pusgadā vai taisīt to trīs gadus – tā ir atšķirība. Londonā darba ātrums maniem tempiem ir par lēnu. Protams, Londona ir daudz ātrāka pilsēta nekā Rīga, bet ražošanas ziņā noslogota, savukārt Latvijā vari sarunāt. Man patīk, ka Latvijā ir izpalīdzīgi cilvēki. Varu piezvanīt nepazīstamam cilvēkam un pavaicāt, vai var palīdzēt ar padomu. Londonā man neviens padomu nesniegs.
Vai mūsdienās joprojām ir svarīgi, kurā pasaules malā atrodas darbnīca?
Domāju, tas ir svarīgi pirmajā saskaršanās reizē. Ja saki, ka dzīvo Rīgā… Kur tas ir? Kaut kādi lauki. Interese varbūt pazūd. Pasaki, ka Londonā, forši, saruna attīstās. Pēc tam uzzina, ka pusi laika Londonā, pusi – Rīgā, tas ir OK. Pasaki, ka Rīgā ir darbnīca, uzaicini atbraukt. Labprāt, neesmu bijis. Tas ir cilvēciski, ka ir svarīgi, kurā skolā esi mācījies, kur dzīvo. Man tas nav svarīgi, bet tas ir viens no iemesliem, kāpēc vēl esmu Londonā, jo te varu satikt cilvēkus. No Rīgas es nevarētu piezvanīt un pateikt nepazīstamam cilvēkam – atbrauc uz Rīgu. Klātbūtne lielā metropolē ir svarīga. Ja ir izstāde Londonā, galerija Londonā, vispār nav svarīgi, kur taisi darbus – Rīgā vai Meksikā. Ja pazīsti cilvēku jau desmit gadu, vari piezvanīt viņam jebkurā diennakts laikā no jebkurienes, bet līdz tam ir jātiek.
Teici, ka tev ir svarīgi apstādināt cilvēku, lai viņš noliktu malā mobilo telefonu. Kā tev šķiet, kādā veidā māksla to var izdarīt – ar estētiku, neparastu tehnoloģisko risinājumu?
Ja runājam par skaistumu, tas ir ļoti plašs jēdziens. Tikpat labi tas var būt kaut kas pretīgs, un cilvēks apstāsies. Radot darbus, man ir svarīgi, ka cilvēks ir pazīstams ar sajūtu. Matter to Matter, atstājot nospiedumus uz zaļās sienas, atgriezies bērnībā. Arī baloni, kas pūšas, atgādina rotaļu ar baloniem. Gribu izmantot elementus, kas varbūt nav tieši, bet ir emocionāli, aizmugurē mums katram kaut kur sēž.
Izraisīt emocijas?
Jā, radīt emocijas droši vien ir svarīgākais manos darbos. Izstādē Londonā pie Matter to Matter kāda sieviete viena pati nosēdēja četrdesmit piecas minūtes, stundu, blenžot sienā. Viņai nebija ne grāmatas, ne telefona, viņa sēdēja un skatījās. Gribēju ar viņu parunāt, bet vienā brīdī viņa piecēlās un aizgāja. Pēc pāris stundām viņa atnāca atpakaļ, es piegāju pavaicāt, ko viņa domā. Viņa teica – fantastisks darbs. Izrādās, viņa ir no Austrālijas, nav tur bijusi vairākus gadus, un pie sienas viņa jūtas, kā atgriezusies mājās.
Tagad radu jaunu sēriju ar tādu pašu principu, tikai mazākiem darbiem, kurus nevarēs aiztikt. Skaidrs, ka cilvēki aiztiks. Cilvēki aiztiek manus darbus – tā ir problēma numur viens. Forši, ka darbi ir taktili, bet reizēm tos nevar aiztikt. Ir visādi stāsti, ko cilvēki dara ar darbiem, jo sevišķi bērni, kuri atstāti bez uzraudzības. Sajūtas man ir svarīgas – ne tikai redze, bet arī dzirde. Zaļajā sienā bija audioceliņš ar pērkonu, zibeni, lietu. Tauste, siena ir slapja. Oža – Londonā sadarbojāmies ar Madara Cosmetics un izstrādājām īpašu meža smaržu. Garša. Londonā bildēju cilvēkus pie sienas. Lai nofotografētu bērnus, jāprasa vecākiem atļauja. Māte man vaicā – kāpēc? Saku – paskatieties uz savu bērnu! Bērns stāv un laiza sienu.
Interesanti, ka 2018. gadam darbs bija ļoti atbilstošs, bet tagad Covid-19 dēļ es šo darbu nekur nevarētu izstādīt. Arī tehnoloģija man ir svarīga. Ja pašā darbā nav nekā kustīga, tad ražošanas tehnoloģija. Man ir darbs – liela sēta, kas radīta no cilvēciņiem, kuri ir sadevušies rokās. Gribēju, lai cilvēciņi būtu locīti ar mašīnu, nevis ar rokām. Ārkārtīgi sarežģīti, neviens nevarēja uztaisīt. Liepājā ir lielākais stiepļu locītājs Ziemeļeiropā, es tur pavadīju nedēļu diendienā – sorry, nevaram uztaisīt. Austrijā atrisinājām. It kā nieks, bet tie, kas zina, brīnās, kā tādu var uztaisīt. Man bija svarīgi, lai ražošana būtu industriālos apmēros – nevis cilvēciņš viens pats, sēta, robežas, bet mēs visi par to esam atbildīgi. Arī šo sēriju gribu paplašināt. Dabas aspekts man ir svarīgs, tradīcijas. Familiaritāte, atmiņas – baloni bērnībā, zaļā siena, neesi svešs konceptam vizuāli vai konceptuāli.
Rodas iespaids, ka tev šis ir darbīgs laiks un koronavīruss tevi ļoti neuztrauc vai arī tu spēj saglabāt mieru.
Tagad Londonā uz mājām ēdienu piegādā arī tie restorāni, kas agrāk nepiegādāja, tas ir forši, jo ārā iet īpaši negribas. Kad lasu, ka Latvijā cilvēki ir sašutuši par maskām, man tas šķiet absurdi. Londonā, tāpat kā no rīta uzvelc bikses, tā uzvelc masku, kad ej ārā. Skaidrs, ka industrija cieš, un to var redzēt, cilvēki ir satraukti. Uz Londonu atbraucu sestdienas rītā, pilsēta kā izmirusi, nekad to tādu nebiju redzējis. Mani uztrauc Covid-19, taču apzinīgi izmantoju laiku, strādāju, veidoju mājaslapu, kas nav atjaunota gadus sešus.
