Šī izstāde ir alūzija par Paradžanova multikulturālo radošumu, kā arī manu personīgo zīda ceļu mākslā, kas tiecas apvienot Austrumus un Rietumus. Balta zīda pavediens caurvij visas manas gleznas. Tā ir likteņa līnija, smalku emocionālo stāvokļu neirogrāfija. Dažreiz diegs vij ligzdas vai veido izsmalcinātu mežģīni, bet dažreiz savelkas ciešā un saspringtā mezglā, meklējot atbildes uz galvenajiem esības jautājumiem.
Bieži vien audekla vietā izmantoju audumus ar vēsturi, ar rokām austus un izšūtus senus galdautus vai pat palagus. Tas padara glezniecības procesu ļoti personisku, pat intīmu.
Es gruntēju šos audumus pēc senas tradicionālas receptes - ar pelnu un medus piejaukumu. Izmantoju pelnus no Jāņu nakts rituālā ugunskura, kur sadeguši pērnā gada ziedu vainagi un vecā Ziemassvētku eglīte. «Mani interesē, kā forma pārvēršas pelnos,» rakstīja Paradžanovs. Mani savukārt iedvesmo jaunu nozīmju un vizuālo formu radošie meklējumi liecībās par bijušo, kuras sabirzušas pelnos.
Tautastērpa gabals, miniatūrs kāzu kleitas mežģīņu gabaliņš, laika gaitā izbalējis ar rokām izšūts lakatiņš ar kāda iniciāļiem… Šie cilvēku dzīves un likteņu fragmenti, sašūti lielformāta audeklā, tiek izstādē eksponēti no abām pusēm, dodot skatītājam iespēju ieskatīties procesa otrā pusē. Un tad divas vienas medaļas puses veido vienotu vēstījumu ar atvērtu finālu. Tā ir arī atsauce uz paša Paradžanova tehniku, kurai raksturīga pietāte un mīlestība pret pagātnes artefaktiem (strādājot tostarp ar auduma gabaliņiem), veidojot no šiem fragmentiem dīvainas kolāžas un asamblāžas.
Mežonīgā kapitālisma laikmetā, kad mēs burtiski slīkstam štancēta plaša patēriņa preču kaudzēs un informācijas atkritumu megabaitos, Cilvēkam ir absolūti nepieciešams darīt kaut ko savām rokām, bez tehnoloģiju starpniecības, lai sajustu pats savu unikalitāti. Roku darbs dod iespēju sajust piederību radīšanas brīnumam un tuvina mūs Dievam.
/Karinē Paronjanca