Filma tika atjaunota un restaurēta par godu tās četrdesmitgadei.
Jaudīgā, majestātiskā kinolente ar grandiozo Ennio Morrikones mūziku un izcilajiem aktieriem līdz pat šim laikam tiek uzskatīta par sava žanra nepārspētu šedevru.
“Nesen ar Leones ģimenes palīdzību tika atrastas filmas pazudušās 25 minūtes. Atrastais materiāls tika ievietots kinolentē un tās restaurēšana, kas ir Cineteca di Bologna, L’Immagine Ritrovata un Film Foundation kopdarbs ar Gucci finansējumu, tika pabeigta. Šī daudz garākā versija ir atjaunojusi filmas neparasto Prusta garā veidoto struktūru. Izcilā filma nu ir kļuvusi vēl izcilāka,“ - tā Mārtins Skorsēze.
Serdžo Leone desmit gadus gatavojās sava monumentālā darba uzņemšanai.
Reiz Amerikā iekļāvās vienā filmā, lai arī kinozāles tumsā (tikai tur to ir vērts skatīties) jāpavada veselas četras stundas. Taču nedrīkstētu upurēt nevienu Leones kinolaika minūti - Leone pats neapjauta, kur beidzas dzīves realitāte un kur sākas kino realitāte.
Ebreju imigrantu bērni, kuri pārcēlās uz Ņujorku labākas dzīves meklējumos, iejūtas skarbajās Ņujorkas Lejasaustsaidas ielās.
Deivida un Maksa vadītais noziedzīgais kvartets aizkustinošu lojalitātes paktu noslēdz kā nabadzīgi puikas pagājušā gadsimta divdesmito gadu Manhetenas ebreju geto. Divpadsmit gadu laikā puiši no ielu kabatzagļiem izaug par ietekmīgiem alkohola kontrabandistiem, kam ASV “sausais likums” palīdz uzbūvēt veselu impēriju.
Laiks tiek saspiests un izkārtots gluži kā kārtainā pīrāgā, kuru veido trīs laika slāņi. Sižets virpuļo un met cilpas.
Kustība un skaņa sakausē laikmetus - 66. gadā pacelts čemodāns tiek nolikts zemē 33. gadā, bet spogulis, kurā šodien ieskaties, var atspoguļot tavu bērnu dienu vaigu.
Stāsts par draudzību un mīlestību, kas mijas ar asinsizliešanu, seksu, noziegumiem, alkatību un upurēšanu, nodevību un piedošanu…
Negaidiet vieglu pastaigu "zelta gadsimta" nostalģiskā gaisotnē džeza mūzikas pavadījumā un Lielā Getsbija laikmeta glamūra dekadences interjeros.
Esiet gatavi, ka tiks uzjundīta atmiņu vētra, aizmirstie sapņi un līdzīgi opijam radītas halucinācijas, lai saprastu, kas tad īsti reiz notika Amerikā.
Kritiķi un skatītāji vēl joprojām ķīvējas, kurš nospēlējis labāk – de Niro vai Džeimss Vuds (Makss), bet šie strīdi ir neauglīgi. Visi aktieri ir lieliski, arī pati filma ir ģeniāla – Leones daiļrades virsotne, kas sasniegta, izceļojot no agrīnā neoreālisma caur triumfāliem pelniem un "spageti" vesternu līķu kalniem.
Pats Leone par savu veikumu ir teicis šādus vārdus: "Šī nav vēsturiska filma, bet fantastiska, utopiska spēle ar amerikāņu mītiem. Šīs filmas galvenais varonis ir pats laiks. Kāda gangstera zaudētā laika meklējumi."