Šoreiz tas ir personīgi
ASV "galvenais" dokumentālists neērtais smagsvars Maikls Mūrs ir
pašpārliecinātāks nekā jebkad. Viņš nesēž vis cietumā par nelegālu ASV
un Kubas robežas pārkāpšanu, ko bija izprovocējis, lai iegūtu efektīgu
epizodi savā iepriekšējā dokumentālajā Sicko (2007), blokbāsterā par
veselības aizsardzības mītu ASV. Amerikāņu likumsargi pakratījuši ar
pirkstu un norijuši krupi, sak, mazāks nesmukums būs, ja tiks atzīts,
ka mākslas vārdā provokācijas ir pieļaujamas. Maikls Mūrs ir omulīgs
vīrs, kurš savu stresu un ambīcijas pārstrādā filmās, kuras amerikāņi
pārcieš un piecieš, un apbalvo.
Bez sensācijas pazīmēm?
Venēcijas kinofestivālā Mūra jaunā dokumentālā filma Kapitālisms. Mīlas
stāsts/Capitalism: A love Story svinēja pasaules pirmizrādi un pretendē
uz balvu — Zelta
lauvu. Prese vairs nebrēkā par sensāciju, ieraugot pētnieciskās
žurnālistikas stilā veidoto dokumentālo filmu Venēcijas konkursa
programmā līdzās Vernera Hercoga, Žaka Riveta, Patrisa Šero spēlfilmām.
Maikla Mūra politiskajās rotaļās inscenējuma un vēriena nekad nav
trūcis.
Mūrs ir zvaigzne. Pateicoties saviem fiziskajiem dotumiem, vienreiz
ieraudzījuši, viņa seju un stāvu paturēsiet atmiņā. Gluži tāpat kā viņa
filmas. Viņa jaunajā filmā Kapitālisms. Mīlas stāsts ir epizode, kurā
Maikls Mūrs, bruņojies ar kameru, ierodas kompānijā General Motors, un
apsargs, neko nejautājot, zvana priekšniecībai, lai sāpīgā tonī ziņotu,
ka ieradies Maikls Mūrs un grib runāt ar galveno šefu. Amerikāņi Mūra
gājienus pazīst — gan parastie pilsoņi, gan politiskā elite…
Oskaru Mūram piešķīra par Boulingu Komubainai/Bowling for Columbine
(2002) — stāstu par slaktiņu Kolumbainas skolā, kad jauni puiši nošāva
savus skolas biedrus un skolotājus, izraisot šoku sabiedrībā. Diemžēl
vēsture ir atkārtojusies arī pēc Mūra filmas. Kannu Zelta palmas zaru
Mūrs ieguva par 9/11 pēc Fārenheta/Farenheit 9/11 (2004) par terorisma
saknēm ASV. Vai pasaule ir kļuvusi saprātīgāka? Maikls Mūrs Venēcijā
apgalvoja, ka pēdējos gados ir notikušas brīnumainas pārvērtības: "Es
vienmēr esmu bijis opozīcijā tam, ko slavē un mīl citi amerikāņi. Ja
man pirms gadiem trim vai četriem kāds būtu teicis, ka ir iespējami
tādi vēlēšanu rezultāti kādus piedzīvoja Amerika, es nebūtu ticējis.
Tagad es cīnos par to pašu, par ko katrs amerikānis, un ticu, ka ir
iespējams viss." Mūrs kā vienmēr ir mazliet patētisks un ironisks,
dzeltenā T kreklā, apvalkātā džinsa naģenē viņš ir tik demokrātisks, ka
taisni vai aizdomīgi.
Personiskākā no filmām
Kapitālisms. Mīlas stāsts esot personiskākā no Mūra filmām. Viņš
atgriežas pie tēmas, kas pirms 20 gadiem viņu padarīja par režisoru.
Filma Rodžers un es/Rodger&Me bija viņa pirmā dokumentālā lente,
kura pētīja strādnieku cīņu par savām tiesībām rūpniecības gigantā
General Motor, kur tolaik strādāja arī Maikla tēvs.
Jaunā filma neesot atgriešanās pagātnē: "Tā ir nevis atgriešanās, bet
šīs tēmas kulminācija" — tā Maikls Mūrs. Par ko tad ir jaunā filma? Par
amerikāņu sapņa zaudējumu. "Lai ticētu amerikāņu sapnim, ir jātic ASV
ekonomiskajai un juridiskajai sistēmai. Manuprāt, no Amerikas
konstitūcijas ir jāsvītro vārds "demokrātija". Es uzskatu, ka nekas
tāds vairs neeksistē."
Jaunā filma ir virtuozi un mazliet didaktiski montēta. Mūra piedāvātās
metaforas ir naivas, bet amizantas. Cilvēks jau tāds pūdelis vien ir,
kurš, ieraudzījis uz galda sviestmaizi, lec tik un lec — cerībā maizīti
pakampt. Filma sākas ar bankas aplaupīšanas kadriem, kurus fiksējušas
novērošanas kameras. Vairākas bankas, vairākas aplaupīšanas, attēls
graudains, raustīgs, kā tāda videospēlīte… Tikmēr kāda ģimene tiek ar
varu izlikta no tai piederošās fermas. Atnāk pieklājīgi, stalti vīri un
parāda papīrus — bankas parādu dēļ mājas jau pārdotas — kravājieties.
Starp citu, Maikls Mūrs vairākkārt dokumentālajā filmā atsaucas uz
kinovēsturi. Kas tad tos mītus radīja un uzturēja, ja ne amerikāņu
nacionālā māksla — kino? Bingo, Maikl Mūr! Sākot no Romas impērijas
epizodēm kādā no 40.—50.gadu amerikāņu kino inscenējumiem un beidzot ar
Ronaldu Reiganu kovboja kostīmā kinoaktiera karjeras laikā. Īpaši
efektīgs un komisks Reigans — sava jaunības laika saimniecības preču
reklāmās. Pēc tam Bušs dejās un dziesmās — dokumentālos kadros…
Politiķi spēlē politiku, bet tie, kas smagi strādā, jūtas arvien vairāk
apdraudēti, deklarē Mūrs. Viena no efektīgākajām filmas tēmām ir par
apdrošināšanas kompānijām, kuras iedzīvojas uz gados jaunu strādnieku
nāves gadījumu rēķina. Kapitālisms nozīmē ņemt un dot. Vairāk jau ņemt,
Mūra balss komentē filmas aizkadrā. Ar sev piemītošo kategorismu un
brīžiem pat vieglprātību Mūrs aizrunājas tik tālu, ka ticību
kapitālismam salīdzina pat ar sātanisku reliģiju. Maikla Mūra
manipulatora spēks ir viņa spējā runāt vienkārši, emocionāli un
nezaudēt humoru. Apzinīgi pozējot savai kamerai, ar dzelteno policistu
lentu, uz kuras rakstīts "netuvoties — nozieguma vieta", viņš pats
personīgi apjož ASV finanšu iestāžu grandiozos namus. Publika zālē
gavilē!
Mēs esam sabiedrotie!
Ko ar šo filmu jūs varētu pateikt eiropiešiem, Mūra kungs? "Mīļie, jūs,
kas esat piedzīvojuši ekonomisko sabrukumu, kas nav mazāks kā
Volstrītas kraha laikā! Mēs noteikti esam sabiedrotie. Varbūt jums
vairāk veicies ar prezidentiem? Berluskoni kungs, ja jūs tur stāvat aiz
durvīm, nāciet iekšā!" ar politiskā šovmeņa cienīgu žestu un intonāciju
uz jautājumu reaģēja Maikls Mūrs. Viena no kritiķēm falsetā iesaucās —
Maikl, mēs jūs mīlam! Jūs mums esat vienīgais! Protams, tas bija
pārsteidzīgi, jo Anga Lī vadītā Venēcijas kinofestivāla žūrija savu
lēmumu paziņos tikai 12.septembrī. Ņemot vērā, ka mežonīgais
kapitālisms ir gandrīz aprijis Latviju, arī mums būtu laiks mīlēt
Maiklu Mūru.
Notikusi pirmizrāde M.Mūra filmai "Kapitālisms. Mīlas stāsts"
Venēcijas kinofestivālā izrādīta Maikla Mūra filma Kapitālisms. Mīlas stāsts
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.