Filma ir vienlaikus fizioloģiski šokējošs un poētisks vēstījums par mātes un dēla attiecībām, kas iezīmē ilgstošu radošo pauzi izturējušā korejiešu režisora atgriešanos pie sev raksturīgā stila, kā arī – un tas pats galvenais – pie izteiksmes spēka, kas bija raksturīgs viņa pasaulslavenajām filmām. (Vairums no tām, piemēram, Pavasaris, vasara, ziema un atkal pavasari, Sala, Golfa nūja u.c. ir demonstrētas Latvijā notiekošajos festivālos – Baltijas pērle un Arsenāls). Pietas galvenais varonis ir brutāls, gados jauns nodokļu piedzinējs, kura darba pienākumos ietilpst savu “klientu” fiziska sakropļošana. Neatgriezeniskas pārmaiņas šajā dēmonu plosītajā personībā sākas brīdī, kad viņš satiek sievieti, kura uzdodas par viņu agrā bērnībā pametušo māti. Pats režisors apgalvo, ka Pieta ir veltījums "mazajam cilvēkam brutāla kapitālisma apstākļos." "Nauda mūsdienu sabiedrībā pakļauj cilvēkus nežēlīgiem pārbaudījumiem, cilvēki ir apmāti ar pārliecību, ka nauda var atrisināt visas viņu problēmas. Nauda ir vainojama visās mūsdienu traģēdijās. Manā filmā satiekas divi svešinieki, viens, kurš rada sāpes, otrs, kurš tās izcieš, – viņiem abiem ir lemts kļūt par ģimeni," tā savu filmu raksturojis režisors. Kim Kiduks ietekmējies arī no klasiskās tēlniecības (arī no Mikelandželo skulptūras Pieta), kurā Jaunava Marija tur rokās mirušā Jēzus ķermeni.
Sudraba lauvu Venēcijā saņēma atzītā amerikāņu autora Pola Tomasa Andersona filma The Master (Pavēlnieks). Filmā pētīta sektantisma tēma, tie psiholoģiskie un sociālie mehānismi, kas sekmē nonākšanu reliģisku kultu ietekmē. Filmas galveno lomu tēlotāji – atzītie amerikāņu aktieri Filips Seimors Hofmans un Vakīns Fīnikss tika atzīti par labākajiem un saņēma Volpi kausu.
Žūrijas balva nonāca arī pie Itālijā skandālu sacēlušās austriešu režisora Ulriha Seidla filmas Paradīze: Ticība (Paradise: Faith), kas arī pēta indivīda, kādas pusmūža austriešu sievietes, un reliģijas "attiecības".
Balvu par labāko scenāriju saņēma atzītais franču režisors Olivjē Asajass – viņa filma Kaut kas ir gaisā (Something in the Air) ir balstīta režisora autobiogrāfiskajā pieredzē, tās darbības laiks – "vētrainie" XX gs. 70. gadi.
Par labāko aktrisi Venēcijā tika atzīta Hadasa Jarona (Hadas Yaron), kura spēlē filmā par ortodoksālo ebreju – hasīdu – tradīcijām Fill the Void (Piepildīt tukšumu).
Venēcijas festivāls norisinājās no 29. augusta līdz 8. septembrim. Tas ir viens no ietekmīgākajiem pasaules kinofestivāliem.