Aizejošais gads ir zīmīgs ar to, ka pirmo reizi Rīgā notika divi jauni liela mēroga pasākumi – Rīgas Mākslas nedēļa/Riga Art Week (organizē Latvijas Galeriju asociācija) un Laikmetīgās mākslas centra Kim? organizētā mese Riga Contemporary. Jebkurš pasākums bagātina mūsu ne pārāk aktīvo mākslas dzīvi, un es pilnīgi noteikti ceru uz šo pasākumu turpināšanos, pat ja neesmu to mērķauditorija. Taču nevar neuzdot dažus jautājumus, ko šie pasākumi izgaismoja Latvijas kultūrpolitikā vai drīzāk tās trūkumā. Kultūras pasākumu saistība ar ekonomiku ir pašsaprotama, un mīti par pārfinansēto kultūru ir radušies to cilvēku prātos, kuri spītīgi neredz izglītotas, kultūras ziņā ilgtspējīgas un daudzveidīgas apkārtējās vides labvēlīgo ietekmi uz ekonomiskajiem procesiem.
Vizuālās mākslas notikumi, kas piesaistītu tūristus no visas pasaules, diemžēl Latvijā notiek reti, tāpēc Rīgas domes ideja sevišķu vērību veltīt šim aspektam ir apsveicama iniciatīva, cīnoties pret šobrīd, jo sevišķi Vecrīgā, dominējošo lēto tūrismu. To pašu gan nevar teikt par izpildījumu – abi pirmo reizi notiekošie pasākumi atbalstīti bez atklāta konkursa, raisot nopietnas šaubas par procesa caurskatāmību. Turklāt neesmu droša, ka īslaicīgi dažu dienu pasākumi būs tas precīzākais instruments tūrisma plūsmas veicināšanai, īpaši apstākļos, kad institūcijas, ko ar šiem notikumiem "reklamējam", ikdienā saņem proporcionāli daudz mazāku finansiālo atbalstu. Šāda mēroga reprezentācijas pasākumi taupības budžeta apstākļos kontrastē ar to realitāti, kādā mākslas galerijas un kultūras darbinieki dzīvo ikdienā, un, manuprāt, daudz ilgtspējīgāks atbalsta mehānisms būtu kvalitatīvas un konkurētspējīgas ikdienas darbības nodrošināšana, piedāvājot ārvalstu tūristiem apciemot pilsētu, kurā ik dienu ir plašs, kvalitatīvs un darba laika ziņā pieejams izstāžu piedāvājums.
Interesantākās izstādes šogad notikušas mazu personālizstāžu formā, skaitliski jau vairākus gadus pēc kārtas dominējot autorēm sievietēm. Izcelšu Annu Malicku (izstāde Pūra lāde (((pure lady))) Laikmetīgās mākslas centrā Kim? un Paper reCollection galerijā 427), Maiju Kurševu (Tīrraksts galerijā Māksla XO), Agati Tūnu (Voltentitāte galerijā Asni), Sabīni Šnē (Paisuma asaru nogulsnes RIXC galerijā), Jāni Dzirnieku (Veselīgie draugi centrā Kim?), Līgu Spundi (Vingrinājumu lauks TUR_telpā), Katrīnu Biksoni (Aizņemtās līnijas anatomija TUR_telpā un Mēles mežģi galerijā Dom), Sabīni Verneri (Sievietes monstri galerijā Asni) un Viktoru Timofejevu (Citi pasažieri Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM)).
Lieliska bija ceļojošā izstāde Ārpus rāmjiem, kas gada pirmajā pusē bija skatāma mākslas centrā Zuzeum, – tajā, izmantojot jaunas telpas metaforas, tika pētīta Baltijas vēlīnā padomju perioda mākslinieču Maijas Tabakas, Malles Leisas un Marijas Terēzes Rožanskaites glezniecība. Izstādi veidoja igauņu un lietuviešu mākslas zinātnieces Anu Allasa un Laima Kreivīte, un viņu pieeja retrospektīvu ekspozīciju veidošanā Latvijā sastopama reti – atsakoties no stilu un lielo naratīvu kategorijām, kopīgais un atšķirīgais tiek izcelts caur dažādiem mikromotīviem, telpas uzbūves struktūrām un optiskiem elementiem. Simptomātiski, ka šajā kuratoru komandā trūkst latviešu pārstāvniecības – šķiet, ka pamazām ne vien sākam atpalikt no starptautisko pasākumu aprites, bet arī vairs nespējam rezonēt ar kaimiņvalstīs aktuālajiem diskursiem.
Ceru, ka neviens nav palaidis garām lietuviešu mākslinieču Anastasijas Sosunovas personālizstādi Spit Bite (centrā Kim?) un Emilijas Škarnulītes instalāciju Mūžīgā atgriešanās (Riga Art Week programmā) – tās ir autores, kuras regulāri piedalās starptautiski svarīgākajos mākslas notikumos.
Vēsturisko atsauču aktualizēšanas kontekstā ir jāpiemin Latvijas Laikmetīgās mākslas centra 25. dzimšanas dienas programma gandrīz visa gada garumā, centra komandai rekonstruējot nozīmīgas izstādes un performances. Vilšanos sagādāja Džemmas Skulmes simtgadei veltītā izstāde LNMM – tajā netika izmantota iespēja jaunatklāt svarīgas mākslinieces sarežģīto un daudzpusīgo daiļradi. Džemma Skulme kā mākslinieciska figūra šajā izstādē šķiet sastingusi padomju perioda temporalitātē, un lielākā daļa viņas darbu intriģējošāko aspektu netiek ne izcelta, ne aktualizēta.
Šis ir pirmais gads, kad nenotiek Purvīša balvas ekspertu darbs, un, arī pašai atskatoties uz 2025. gada notikumiem, ir jāatzīst, ka pietrūkst regulāras balvas ceturtdaļgada nominantu izziņošanas, kas veidoja pārskatu par mākslas dzīvē notiekošo. Kultūras ministrijas dibinātā Latvijas Mākslas gada balva savu pirmo publisko iznācienu piedzīvos vien nākamgad, un pagaidām vienīgais nosacītais "aizstājējs" ir Vijas Celmiņas fonda stipendija (30 000 ASV dolāru), ko šogad – ļoti pelnīti – saņēma māksliniece Ieva Putniņa.