Analītiski, gudri un mīloši

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā pagājušajā nedēļā tika atvērts feministiskais žurnāls Samanta, kuru nelielā tirāžā ir izdevusi māksliniece Ingrīda Pičukāne sadarbībā ar vairākām ilustratorēm, fotogrāfēm un rakstu autorēm. Ar šo pasākumu noslēdzās mākslinieces personālizstāde Sarkanā upe, kas ilga divus mēnešus. Izmantojot viduslaiku mākslai raksturīgo sukcesīvo stāstījuma metodi, viņa radīja sienas gleznojumu, kura varone izdzīvoja dažādus menstruālā cikla posmus.

Ķermeņa kaunināšana

"Es jau sen sapņoju par feministisku žurnālu. Par analītisku, gudru un sievieti mīlošu," atklāj Ingrīda Pičukāne, kura šo izdevumu bija iecerējusi kā savas personālizstādes teorētisko atbalstu. Tas ir veltīts body positivity jeb ķermeņa pozitīvisma tēmai. Māksliniece norāda, ka Latvijas sieviešu žurnāli lielākoties nodarbojas ar body shaming jeb ķermeņa kaunināšanu, aicinot "modeles tipa" meitenes un publicējot reklāmas, kurās ir redzamas sievietes ar "fotošopētām" grumbām un kilogramiem.

"Sievietes, kas ir "apaļīgas" un "vecas", vienvārdsakot, lielākā Latvijas sieviešu daļa, "glancētajos" žurnālos var nokļūt vienīgi tad, ja izskatās jaunas (plastiskās operācijas utt.), iederas sadaļā Pirms un pēc tievēšanas vai ir kļuvušas slavenas," raksta Ingrīda Pičukāne, kuras izdotajā žurnālā ir publicētas vairākas fotosesijas un ekspresintervijas ar tajā iesaistītajām modelēm. Viena no varonēm ir 74 gadus vecā Zorina. Kā jūs raksturotu savu stilu? "Nepievēršu tam lielu uzmanību, tomēr izskatos labi," atbild sieviete.

Sapņa piepildīšana

"Pirms pusgada es kļuvu par bezdarbnieci," sarunā ar laikrakstu Diena stāsta Ingrīda Pičukāne, kurai šis dzīves pavērsiens ir ļāvis kļūt par pilna laika mākslinieci un līdz ar to realizēt sarežģīto un apjomīgo projektu – alternatīvā žurnāla izdošanu. "Turklāt man radās sajūta, ka es novecoju. Es pēkšņi sapratu, ka viss, par ko es biju domājusi, ka darīšu to kaut kad nākotnē, var tā arī nenotikt. Tagad vai nekad!" atzīst 38 gadus vecā māksliniece.

Savam izlolotajam izdevumam Ingrīda Pičukāne ir izvēlējusies nosaukumu Samanta, kas ļauj tam iekļauties kopējā Latvijas sieviešu žurnālu plūsmā un tajā pašā laikā paust viņas ironisko skatpunktu, kas māksliniecei ir ļoti tuvs. "Es vēlējos saspēli ar žurnālu Santa," saka Ingrīda Pičukāne un paskaidro: "Vārds "Santa" nozīmē svētā, bet Samanta ir viena no četrām seriāla Sekss un lielpilsēta varonēm, kura ir seksuāli atbrīvota un pieņem savu ķermeni tādu, kāds tas ir."

Tēmu pārvērtēšana

Savus rakstus jaunajā žurnālā ir publicējusi Agnese Krivade, Elizabete Pičukāne, Jana Kukaine, Rasa Jansone, Linda Curiha un Zane Zajančkauska. "Šobrīd tas ir vienreizējs mākslas projekts," uzsver Ingrīda Pičukāne, kura cer, ka nākotnē Samanta varētu kļūt par pastāvīgu mediju un iznākt reizi pusgadā, jo ir gan tēmas, gan arī autores, kuras vēlas par tām runāt. "Latvijā ir izaugusi jaunā paaudze, kuras pārstāves nevairās sevi saukt par feministēm un strādā ar šiem jautājumiem."

Ingrīda Pičukāne grib nojaukt robežas starp svarīgām un it kā nesvarīgām tēmām un akcentē, ka hierarhiskā attieksme pret lietām viņai vienmēr ir šķitusi nepareiza. "Ja sieviete vēlas notievēt, saslimst ar anoreksiju un nomirst, jo sabiedrības spiediens ir izrādījies tik milzīgs, – kā tas var būt nesvarīgi?!" min māksliniece, kura jau vairākus gadus pieskaita sevi pie feministēm un uz dzīvi un sabiedrības procesiem skatās no dzimtes viedokļa, un rada savus darbus.

Trauslā darbošanās

Uz jautājumu, kā cilvēki ir uztvēruši viņas personālizstādi Sarkanā upe, Ingrīda Pičukāne atbild: "Es jūtos kā septiņdesmito gadu Amerikā, kad sevi pieteica Džūdija Čikāgo ar savu feministu mākslu. Es esmu radījusi ļoti personisku, ļoti poētisku stāstu bez vēlmes provocēt, taču pat šī "maigā varianta" izraisītā reakcija liecina, ka menstruālā cikla tēma mūsu sabiedrībā ir tabu un cilvēki nav gatavi pieņemt, ka par to runā nevis medicīnas žurnālā, bet mākslā."

Ingrīda Pičukāne stāsta, ka pasaules mākslas ainā viņa augstu vērtē britu mākslinieci Treisiju Eminu. "Viņa ļoti tieši un atklāti runā par personisko, kas ļoti dziļi aizskar tevi kā skatītāju," raksturo māksliniece. Savos zīmējumos viņa izmanto smalkas līnijas, kas rada sajūtu par privāto tēmu trauslumu. Ingrīda Pičukāne piebilst, ka viņa apbrīno arī daudzas citas mākslinieces, kuras ir spējušas šīs tēmas aktualizēt un ieviest ikdienas dzīvē, – ka sievietes var par to runāt, nevis kaunēties.