Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Ieva Iltnere. No svārstībām līdz apsēstībai

Ievas Iltneres Stāsti 2002. gadā iezīmēja glezniecības renesansi

Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas zīmēšanas pasniedzējam Vitālijam Karkunovam bija mapīte ar zīmējumiem, kurus viņš kā paraugus atkal un atkal rādīja audzēkņiem. Tas varēja būt kādā 1983. vai 1984. gadā. Viņš sauca arī autoru vārdus. "Jeva Iltnere," viņš teica ar uzsvaru. Tajā laikā Ieva Iltnere bija nesen kā Mākslas akadēmiju absolvējusi (1982), taču jau pamanīta māksliniece.

Ievas Iltneres vārdu ērtības labad bieži saista ar Maigo svārstību grupu. Tiklīdz tas pateikts, jāsāk atrunāties, cik šis apzīmējums ir neprecīzs un īsti neko neizsaka. Maigās svārstības bija izstāde, kas vairāk līdzinājās akcijai (ar šo terminu tolaik bieži apzīmēja mākslas veidu, ko mūsdienās drīzāk sauktu par performanci). Tā notika 1990. gadā izstāžu zālē Latvija pēc kuratora Ivara Runkovska iniciatīvas. "Izstādi" atklāja bez neviena gatava mākslas darba, toties mākslinieku grupa – Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks, Edgars Vērpe un Aija Zariņa – mēnesi strādāja skatītāju acu priekšā un turpat izlika apskatei rezultātus. Kad izstāde bija izveidota, to slēdza. Procesa gaitā iznāca speciāla avīze ar esejām un teorētiskiem pārspriedumiem. Nosaukums nebija domāts pārāk nopietns, drīzāk dadaistisks. Sākotnējā iecere pat esot bijusi konkrētāka – Susuriņa maigās svārstības –, kā stāsta Sandra Krastiņa intervijā visai pavirši veidotajā krājumā Patība (LR Kultūras ministrija, 2011, 246. lpp.). Tikai ar lielu piefantazēšanu varētu apgalvot, ka mākslinieki būtu strādājuši vienotā stilā vai darbus veltījuši konkrētai tēmai.

Darba nekad nav trūcis

Grupa bija izveidojusies jau sen pirms tam. Edgars Vērpe min 1979. vai 1980. gadu, kad lēmums pieņemts Mākslas dienu iespaidā viesnīcas Rīga bārā, kas bija iesaukts par Koridoru (turpat, 250. lpp.). Mākslas studenti, kuru kodolu veidoja kursabiedri (bez jau minētajiem vēl Valdis Rubulis), nosprieda, ka jāturas kopā, jo tādā veidā vieglāk sarīkot izstādes. Tas viņiem labi veicās visu 80. gadu garumā – faktiski tieši ar Maigajām svārstībām grupa beidza pastāvēt.

Ieva Iltnere atceras, ka daiļrades sākumposmā viņai darba nekad nav trūcis – par to liecina arī mākslinieces CV. Jauno mākslinieku izstādes, Rudens izstādes, lielākas un mazākas grupu izstādes sekoja cita citai, arī Viļņā (1982), Ļeņingradā (1983) un Maskavā (1985). Pirmā personālizstāde notikusi kopā ar vīru Jāni Mitrēvicu Mālpilī Meliorācijas muzejā 1987. gadā. Tomēr 80. gadi latviešu mākslas vēsturē ir spilgti iezīmēti ar izstādi Daba. Vide. Cilvēks 1984. gadā Pēterbaznīcā, kurā plaši manifestējās tobrīd plaukstošais instalāciju virziens, savukārt desmitgades beigas vainago Rīga. Latviešu avangards Berlīnes Kunsthallē (1988) un Mūsdienu padomju gleznotāji no Rīgas Eduarda Nahamkina galerijā Ņujorkā (1989). Ieva Iltnere kopā ar grupas biedriem ir piedalījusies visos šajos notikumos, tāpēc viņas karjeras pirmā desmitgade raksturojama kā apskaužami veiksmīga, dinamiska un plaši atspoguļota medijos. Varbūt šodien skan neticami, taču mākslinieki tolaik bija populāras personas – Iltneres, Zariņas, Muižnieka paaudzei izdevās nostiprināties mākslas pasaulē uz grandiozu politiski ekonomisku pārmaiņu fona.

Darītu tāpat kā tēvs

Iltneru uzvārdam gan ir papildu svars. Ievas tēvs ir Edgars Iltners (1925–1983), viens no pašiem redzamākajiem latviešu pēckara gleznotājiem, reformators 60. gados un daudzu titulu īpašnieks vēlāk. Neskatoties uz viņa darbu bieži vien oficiozo tematiku (vēl 1980. gadā, piemēram, gleznoja Fermas brigādi), Iltnera nozīmīgākais ieguldījums mākslā bija īpašas formālas valodas izkopšana figurālajā žanrā. Tomēr interesanti, ka, pēc Ievas Iltneres stāstītā, tēvs nebūt nebija tas, kurš mudinājis viņu pievērsties mākslai. To darīja skolasbiedrene 8. klasē, ar kuru kopā nolemts stāties lietišķajos. Tēvs, uzzinājis meitas vēlmes, esot ieteicis keramiku... Tomēr Ieva mācījās tolaik prestižākajā – dekoratīvās noformēšanas – nodaļā un, kā pati atzīst, ļoti iespaidojās no Imanta Žūriņa, Jāņa Borga proponētās mākslas izpratnes. Tā bija visai progresīva – skolā valdīja skandināvu dizaina kults, Borgs lasīja lekcijas par jaunāko Rietumu mākslu.

Tagad Jānis Borgs konstatē: "No meitenēm mākslā virtuoza un ģeniāla vienmēr bijusi Ieva Iltnere – jebkas, kam viņa pieskārās, pārtapa par mākslas darbu, vajadzēja tikai pamest ideju, un viņa inficēja visu kursu." (Patība, 83. lpp.) Diemžēl nav precizēts, kādu kursu Borgs domā – skolas vai vēlāk slaveno akadēmijas.

Pasniedzēju un kursa biedru nozīmi Ieva Iltnere uzsver kā izšķirošu laikā, kad veidojas mākslinieka personība. Mākslas akadēmijā viņa studēja glezniecību, pēc trešā kursa specializējoties monumentālās glezniecības darbnīcā, kopā ar Jāni Mitrēvicu un Sandru Krastiņu. Lai cik dīvains šodien liktos šāds dalījums, Induļa Zariņa vadītā darbnīca bija visprestižākā, kurā uzņēma studentu izlasi. Figurālo glezniecību, kas bija darbnīcas un arī to laiku mākslas hierarhiski augtākais līmenis, Ieva Iltnere nekad nav pametusi. Tomēr viņas stilistikā organiski saaužas daudzas ietekmes – no Zariņa esot agrīnajos darbos vērojamās apvienotās ēnas. Īpašā stilizācijas maniere, kompozīcijas ritmiskums un precizitāte skaidrojami tiklab ar skolā, kā augstskolā gūto pieredzi, taču vēl vairāk ar individuālo raksturu.

Viņa saskata tuvību arī ar tēva rokrak stu – vēl nesen 2007. gadā Edgara Iltnera izstādē muzejā skatījusies, kā attēlots, piemēram, kombains, – detalizēti, ornamentāli –, un secinājusi, ka pati droši vien darītu tāpat. Interesanti, ka Ievas Iltneres darbu tēmas 80. gados, kad viņa piedalījās izstādēs amplitūdā no Pasaules komunistiskās jaunatnes festivāla līdz jaunpasludinātajam latviešu avangardam, nav īpaši atšķirīgas – lielākoties tās ir sieviešu figūras viegli vispārināmās situācijās.

Sievietes, sievietes

Atkal negaidīta paralēle ar tēva darbiem – viņš, kā zināms, gandrīz negleznoja sievietes, priekšroku dodot vīriešu figūrām, kas spēj paust zināmu robustumu un heroiku. Ieva savukārt neglezno vīriešus. Sieviete viņas skatījumā ir ideāls iemesls skaistai formai – mazliet orientālam, harmonizētam laukumu un līniju rakstam. Vīrieša acij tā varbūt ir valdzinoša, taču Iltneres izpildījumā nekad ne iekārojama, uzbudinoša.

Latviešu mākslas īpatnību – sievietes, kuras glezno sievietes, – pamanīja galerija Mimi Ferzt Ņujorkā un sarīkoja izstādi ar tieši tādu nosaukumu 1996. gadā. Turpretī Latvijā 90. gadi nāca ar pavisam cita veida spiedienu, nekā mākslinieki bija izjutuši padomju gados. Sorosa Mūsdienu mākslas centra – Rīga, kas kļuva par noteicošo un teju vienīgo mākslas procesu atbalstītāju, politika bija vērsta uz instalāciju, vides un video, t. s. jauno mediju attīstības stimulēšanu. Īpaši instalāciju māksla, kuras pionieri Latvijā bija Iltneres vienaudži un kurā viņa pati bija izmēģinājusi roku Daba. Vide. Cilvēks epizodē, kļuva par dominējošo mākslas formu.

Faktiski glezniecība tika atstāta privātu pircēju intereses zonā, kas vēl bija vāja un neattīstīta. Iepriekš citētajās Helēnas Demakovas intervijās ar Sandru Krastiņu un Edgaru Vērpi, kas veltītas vienīgi Aijas Zariņas mākslai, skaidri var izlasīt tolaik iedibināto uzskatu, ka glezniecība var būt "laikmetīga", tikai pārvarot savu tradicionālo formātu: "Gan Ieva, gan Ģirts (Iltnere un Muižnieks – V. V.) ir labi gleznotāji, tomēr – vai viņi ir tik lielā mērā paplašinājuši mākslas robežas?" (257. lpp.) Ar izteiktajām aizdomām par gleznas fizisko ierobežotību kā kaut ko traucējošu top skaidrs, cik veltīgi ir ar vienlīdz trulu lineālu mērīt katru no Maigo svārstību grupas: gan Aiju Zariņu, kuras milzīgajiem krāsu laukumiem un enerģiski vilktajām līnijām tiešām bija potenciāls attīstīties visos virzienos, bet kura tomēr primāri uzsver garīgās, nevis fiziskās mākslas dimensijas, gan Jāni Mitrēvicu, kura eksperimentētāja gars nonāca līdz speķim muzejā un digitāldrukām, gan Ģirtu Muižnieku, kurš nodarbojas ar pavisam ko citu – plūstoša laika un mākslas procesa neiespējamo notveršanu uz audekla, gan Sandru Krastiņu, kura pēc abstrakcijām pievērsusies figūrām, gan Ievu Iltneri, kurai gleznas formāts ir "dotais" lielums centrtiecīgai, kontemplatīvai darbībai. Tās laikā viņa aizpilda laukumu gan sižetiski (darbu sērija Apsēstība, 2011), gan idejiski – arvien lielākas detalizācijas, precizitātes virzienā. Lai arī Ievai Iltnerei izdevās pašā spēku plaukumā 90. gados būt klātesošai visos lielākajos laikmetīgās mākslas notikumos Latvijā, tai skaitā pat ar kādu vides projektu (Geo – Ģeo, SMMC – Rīga gadskārtējā izstāde Pedvālē, 1996), īsta viņas mākslas renesanse un, manuprāt, arī glezniecības renesanse laikmetīgās mākslas kontekstā iezīmējās ar izstādi un katalogu Stāsti Rīgas galerijā 2002. gadā. Darbi no tās iekļauti ABLV Bank kolekcijā, kuras izstādē šoruden vairāk nekā pēc desmit gadiem izskatījās tikpat svaigi un laikmetīgi. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja