Dziedātājs bija viens no kategorijā Gada koncerts mūzikas balvai izvirzīto notikumu dalībniekiem, un ieradās no Berlīnes tieši apbalvošanas koncertceremonijas priekšvakarā, tāpēc likās, ka viņš atsteidzies uz šo notikumu. Taču izrādījās, ka mākslinieks uz svinīgo pasākumu nemaz nebija aicināts. Pēc tam kļuva zināms, ka ar Lielo Mūzikas balvu tika novērtēts tieši Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 2013./2014. gada sezonas atklāšanas koncerts Krievijas Maestro Vladimira Fedosejeva vadībā, kur Siliņš sniedza biedējoši patiesu M.Musorgska Nāves dziesmu un deju interpretāciju. Mākslinieks vēlējās dalīties pārdomās, kuras par Lielo Mūzikas balvu viņam sakrājušās vairāku gadu gaitā.
"Pirmkārt, gribētu izteikt savu kritiku par kategoriju Gada uzvedums. Situācijā, kad mūsu operā gadā ir divi vai trīs jauniestudējumi, šī kategorija neiztur konkurenci, un, ja tie ir tikai vienā teātrī, tad vēl jo vairāk. Lai salīdzinātu, jauniestudējumiem jābūt vairāk. Otrkārt, salīdzināt baletu ar operu ir tas pats, kas jautāt, kas ir garšīgāks – bumbieris vai ābols?," teica Siliņš. "Līdzīgi ar Gada koncertu - vai var salīdzināt simfonisko ar kora vai kamermūzikas koncertu? Man kā vērtētājam trūktu kritēriju," norāda pieredzējušais dziedātājs.
Viņaprāt, Lielo Mūzika balvu ir aplami daudzināt par Latvijas valsts augstāko apbalvojumu mūzikā. "Es to vienkārši sauktu par gada mūzikas balvu, nevis augstāko valsts apbalvojumu. Tad uzsvars mainītos - tas nav augstākais, ar ko valsts var apbalvot. Anglijā māksliniekiem par augstākajiem sasniegumiem piešķir Sera titulu, Vācijā un Austrijā pagodinošākais ir kamerdziedoņa nosaukums Kammersängerin. Latvijas izpratnē tas ir kā Triju Zvaigžņu ordenis. Domāju, ka situācijā, kurā ir teju desmit kategorijas un blakus mūža ieguldījumam ir gada debitants, valsts augstākais apbalvojums vairs neliekas tik augsts un zaudē savu vērtību. Ja to saņem par darbu ansamblī, tāpat kā Regīna Frinberga par mūža ieguldījumu, vai te ir vienāds svaru kauss?" - Egilam Siliņam tas nešķiet īsti pareizi. Viņš pieļāva, ka, lai pretendētu uz lielāko valsts apbalvojumu, nomināciju ir par daudz, un tās pārklājas. "Lūdzu pasakiet man, kāda būtiska atšķirība ir starp šīm trim kategorijām - gada koncerts, izcila interpretācija vai izcils sniegums?" jautāja Siliņš.
Apšaubīt apbalvojuma mērogu rosina arī Lielās mūzikas balvas salīdzinoši nelielās naudas prēmijas – 1500 eiro pirms nodokļu nomaksas.
"Nu labi, bija krīze un naudas joprojām trūkst. Taču izlasot, ka sportistiem olimpiešiem prēmijās sadala 1,5 miljonus un par olimpiskajām medaļām piešķir pat līdz 85,5 tūkstošiem eiro, uz šī fona valsts lielākais apbalvojums mūzikā ir ļoti niecīgs. Es arī nesaprotu, kāpēc vispār tika tērēta nauda ceļam, lai kāds noslēpotu pēdējā vietā? Lai tikai varētu palielīties, ka Latvijas komandā bija 58 sportisti? Mūziķi nebrauc uz konkursiem, ja nejūtas spējīgi uz kaut ko pretendēt. Negribu runāt kā skauģis, taču proporcija nav normāla. Iznāk, ka mūziķu starptautiskie panākumi ir nevērtīgāki," secina Siliņš.
Viņaprāt, apbalvojums būtu vērtīgāks, ja to saņemtu trīs mūziķi gadā un tas būtu krietni solīdāks naudas izteiksmē. "Nevajag domāt, ka mūziķis, kurš sniedzis labu koncertu, vairs nekad mūžā tik spilgts nebūs. Žūrijai nevajag justies, it kā būtu kādu apbižojusi. Ja esi labs mūziķis, tu nepazudīsi. Izciliem mūziķiem labi koncerti nav reta parādība," uzskata Egils Siliņš. Viņš pats pats bijis Lielās Mūzikas balvas laureāts 1996. un 2000.gadā (kā labākais solists), kā arī 2011. un 2013.gadā kategorijā Gada koncerts.
Apbalvošanas forma – koncerts, ko raida radio un televīzijā - esot laba, jo LMB pasniegšana kā centrālais mūzikas notikums ieinteresē arī cilvēkus, kuri ikdienā koncertus neapmeklē. "Jampadracis ap to ir laba lieta, jo pievērš uzmanību. Tomēr, ja koncerts noticis Rudāles pilī un tajā ir klāt varbūt tikai viens žūrijas pārstāvis, cik objektīva ir šī vērtēšana? Līdzīgi ar publikas vērtējumu, kas tiek piedāvāts, balsojot internetā. Tur daudzi balso par koncertiem, kurus paši nav dzirdējuši. Es ieteiktu, lai orķestra mūziķi balso par izpildītājmāksliniekiem solistiem, ar kuriem koncertēts kopā. Pēc tam žūrija šo vērtējumu varētu ņemt vērā," iesaka Siliņš.
Viņaprāt, "žūrijā ir par daudz kritiķu, turklāt galvenokārt tie ir žurnālisti no Latvijas Radio 3 Klasika, kas reiz (2006.gadā), izmantojot savu pārsvaru, pati sev piešķīra šo balvu. Man patīk Klasika, bet no ētiskā viedokļa labi neizskatās. Reti vērtētāju vidū redzu instrumentālistus, vokālistus, tikai dažreiz diriģentus. Ja tā, tad saucam to par preses balvu, nevis augstāko apbalvojumu valstī," dziedātājs ierosina. Ja vaicātu Siliņam, viņš ieteiktu žūrijā aicināt ilggadējo Mūzikas akadēmijas audiovizuālo ierakstu nodaļas bibliotekāru Juri Griņeviču - ļoti erudītu ekspertu ar ārkārtīgi lielu salīdzinošo pieredzi. "Viņam mūzikas izpildījuma kvalitātes kritēriji ir daudz augstāki, precīzāki, starptautiskāki. Mēs esam mazliet iestiguši perifērijā," uzskata Siliņš.
Par to, ka LNSO sniegtā programma tika izvirzīta Lielajai mūzikas balvai, mākslinieks uzzinājis tikai no preses un šaubās, diez vai kāds vispār tobrīd to paziņoja pasaulslavenajam diriģēšanas vecmeistaram V.Fedosejevam. "Vairāk kā puse no šī koncerta nopelnu bija izcilā diriģenta nopelns. Pēc būtības vismaz statueti pienāktos aizsūtīt Fedosejevam. Un kam atdot balvu kategorijā Gada iestudējums, kurā nozīmīga ir visa radošā komanda?" tā Siliņš, norādot, ka par panākumiem sportā prēmiju dod gan trenerim, gan ārstam. Dziedātājs vēlētos, "lai process virzītos kvalitatīvākā, loģiskākā un taisnīgākā gultnē."
Siliņš arī ierosina pasniegt mūzikas balvas nevis par gadu, bet par koncertsezonu – no septembra līdz augustam. Mākslinieks pauda pārliecību, ka "cikliskā forma būtu daudz loģiskāka un atbilstošāka, jo kurš vairs atceras notikumus pagājušā gada janvārī?" mākslinieks uzskata.
Latvijā nosvinējis mammas dzimšanas dienu un noskatījies Lielās Mūzikas balvas LTV tiešraidi, Siliņš atgriezās Berlīnē, kur līdz 14.martam dzied Skarpijas lomu Dž.Pučīni operas Toska sešu izrāžu sērijā Berlīnes Valsts operā. Marta beigās viņš jau dosies uz Tokiju dziedāt R.Vāgnera operas Reinas zelts iestudējumā Nomori festivālā (5. un 7.aprīlī) ar Mareku Janovski pie diriģenta pults un D.Šostakoviča 13. Simfonijas atskaņojumā Jaunā Japānas filharmoniskā orķestra koncertā 13.aprīlī, kuru diriģēs Andris Poga. Latvijā dziedātājs atgriezīsies uzstāties Cēsu Vidzemes koncertzāles atklāšanā 31.maijā.