Savukārt pats pirmais skaņdarbs, kas uzsāks viņas solokoncertu, būs viņas amatbrāļa, ērģelnieka un komponista Aivara Kalēja Tokāta. Apkalna šo virtuozo opusu izvēlējusies, lai ar tā palīdzību pilnībā atklātu jauno ērģeļu ļoti plašās iespējas.
Tokātas stāsts
Vēl šodien viņu var sastapt Jaunajā Ģertrūdes baznīcā, kuras draudzes ērģelnieks Aivars Kalējs ir jau kopš 1989. gada. Rīt viņš pēc Ivetas Apkalnas ielūguma dosies uz Hamburgu, lai pats būtu klāt vēsturiskajā notikumā. "Pirmoreiz dodos uz ārzemēm, nevis lai koncertētu, bet gan lai klausītos koncertu, kurā spēlē manu skaņdarbu," smejas Aivars Kalējs, kurš kā koncertējošs ērģelnieks apceļojis ne tikai Eiropu un Krieviju, bet arī ASV un Japānu. "Man ar Ivetu nekur nav gadījies rietumos satikties. Viņa tikai palaikam atsūta kādu īsziņu no vietām, kur esmu bijis jau pirms viņas. Arī no Pasavas doma Vācijā, kurš lepojas ar Eiropā lielākajām ērģelēm," stāsta Aivars Kalējs, kurš reiz muzicējis arī Vestpointas militārajā akadēmijā Ņujorkas tuvumā uz pasaulē vislielākajām ērģelēm. Tām ir trīsreiz vairāk stabuļu nekā Domā.
Aivara Kalēja Tokāta kļuvusi par latviešu ērģeļmūzikas hitu. To spēlējuši daudzi mūsu ērģelnieki. Bet iemesls tās komponēšanai bijusi nejaušība. "1998. gadā mani uzaicināja uz garīgās mūzikas festivālu Europa Sacra Nirnbergā. Man tajā bija ne tikai jāuzstājas, bet arī jāvērtē īpašs improvizāciju konkurss, un arī žūrijai savos koncertos bija jāimprovizē. Paņēmu gan katoļu, gan luterāņu liturģijā ļoti pazīstamā korāļa Gods Dievam augstībā (Gloria in Excelsis) tēmu. Pēc koncerta daži kolēģi man prasīja notis. Teicu, ka nošu nav, tā taču bija improvizācija. Žēl gan, jo viņi arī to labprāt spēlētu. Vēlāk, rudenī, bez liekas steigas pēc atmiņas pierakstīju. Notis ceļoja no rokas rokā un drīz tika arī izdotas interneta izdevniecībā Berlīnē. Iveta Apkalna Tokātu ir ierakstījusi savā CD. Manā izpildījumā tā skan dziedātājas Ineses Galantes dubultalbumā." Tikko koncertā 1990. gada barikāžu dienu atcerei šo skaņdarbu nospēlēja Aigars Reinis.
Dubultradoši
Izrādās, ka Aivars Kalējs, ko esam raduši vispirms uztvert kā ērģelnieku, Mūzikas akadēmiju vispirms pabeidzis kā komponists. "Studēju pie profesora Ādolfa Skultes, vienā kursā ar komponistu Imantu Zemzaru. Kompozīciju biju mācījies jau Dārziņskolā, bet Skultes vadībā es atplauku, tie gadi bija izšķirošie," mūziķis atceras. 1985. gadā, kad viņu uzņēma Komponistu savienībā, tur bija notikušas jau piecas viņa radošās atskaites. Savukārt Nikolaja Vanadziņa ērģeļklasē Aivars Kalējs paspējis ielēkt jau kā vecmeistara pēdējais students.
"Mēs ar Imantu Zemzaru nekomponējām politiskās nodevas, nerakstījām komjauniešu dziesmiņas. Imants jau toreiz rakstīja pārāk labu mūziku, lai viņu ignorētu. Es gan nebiju tik spilgts. Mani neaicināja pat uz Mūzikas dienām. Bet, ja tevi neaicina uz Mūzikas dienām, tas nozīmē, ka ar tevi vispār nerēķinās. Savā ziņā tas bija labi. Es savā nodabā turpināju rakstīt, attīstīju savu mūzikas valodu, turklāt daudzus darbus rakstīju vairākās versijās," atzīst Aivars Kalējs. Otrajā Baltijas valstu simfoniskās mūzikas konkursā, ko savulaik rīkoja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Aivara Kalēja Musica dolente ieguva otro vietu. Iepriekš viņa opuss (De Profundis) iekļuva jau pirmā konkursa finālā.
Loģiski, ka ērģeļdarbi, kurus spēlē gan Aivars Kalējs pats, gan citi ērģelnieki, ir viņa radošā pienesuma vispamanāmākā daļa. "Līdz šim manas kompozīcijas ir izmētātas daudzos diskos pa vienam gabaliņam, un es pats esmu nevērīgs savas mūzikas sakārtošanā, kataloģizēšanā. Tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka Latvijas Mūzikas akadēmijas ērģeļklases vadītāja Vita Kalnciema tikko ierakstījusi manu pirmo autordisku." Tas nāks klajā šā gada februārī.
Parīzes katedrāles niķi
Pa ārzemēm Aivars Kalējs sāka braukāt no 1991. gada, kad tika atvērta robeža. Pirmais gājiens vienmēr bijis uz nošu veikalu vai bibliotēku, tā sagādājot repertuāru, kuru "varētu spēlēt vēl gadsimtu". Tomēr viņam patīk nemitīgi to papildināt ar kaut ko jaunu. Pērnā gada nogalē, 17. decembrī, solokoncertā slavenajā Parīzes Dievmātes katedrālē, kur Aivars Kalējs uzstājās jau trešo reizi, viņš līdzās savai mūzikai spēlējis Jēkaba Nīmaņa prelūdijas Sēlija pirmatskaņojumu. "Nosaucām latīniski – Selonia, jo Parīzes Dievmātes katedrālē noteikumi ir ļoti stingri, tur drīkst spēlēt tikai garīgo mūziku un bīskaps stingri uzrauga, kas notiek. Katedrāles ērģeles viņi uzskata par tik pašpietiekamām, ka nepieļauj tām blakus cilvēka balsi, un nekādā gadījumā – sievieti." Tomēr Aivaram Kalējam izdevies ieslēpt dziļumā, tumsā aiz stabulēm vācu soprānu Martinu Dēringa. "Skaidrs, ka viņu nedrīkstēja redzēt. Pēc tam katedrāles ērģelnieks, kurš tur spēlē jau divdesmit gadu, klausoties zālē brīnījies, kas tas par jaunu tembru, kas atskan no tik pazīstamajām ērģelēm. Savukārt par Japānu, kurp koncertturnejās Aivars Kalējs bijis jau piecas reizes, īpašā atmiņā palicis biļešu kontrolieris ātrvilcienā. "Viņš nāca, nemitīgi, goddevīgi klanīdamies pret visiem vagona pasažieriem un pret katru no viņiem. Kontrolēšana gan man šķita pilnīgi veltīga, jo japāņiem asinīs ir godīgums. Grūti iedomāties, ka kāds atļautos braukt bez biļetes."