Sākšu ar to, kas jāpasaka skaidri un gaiši, – mēs varam lepoties, ka Egils Siliņš ir viens no mūsdienu mākslinieciski pilnasinīgākajiem un vokāli stabilākajiem basbaritoniem pasaulē. Starptautiski augstu novērtētā basbaritona solokoncerts, kas ar Andri Pogu pie LNO simfoniskā orķestra diriģenta pults notika Latvijas Nacionālajā operā vidū starp Lāčplēša dienu un neatkarīgās Latvijas proklamēšanas svētkiem, piepulcējies šā gada spilgtākajiem mūzikas notikumiem īpaši intensīvajā Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas notikumu pašā spicē.
Karjeras 25 gadu jubileja
Māksliniekam tas bija vēl viens izcils solokoncerts dzimtenē, tēlainības un stilu saturā ne mazāk daudzveidīgs kā programma, kuru viņš uz šīs pašas skatuves klausītājiem cēla priekšā savā 50. dzimšanas dienā 2011. gada decembrī. Abos vakaros Siliņš atklājās kā ļoti daudzpusīgs dziedātājs, kuram ir ko teikt ļoti plašā stilistiskajā spektrā no itāļu bel canto repertuāra līdz Rietumeiropas romantisma un krievu komponistu operlomām, šajā reizē šo spektru papildinot ar Riharda Vāgnera Votānu (operā Valkīra).
Pēc neoficiālas, taču loģiski izskaitļojamas informācijas, par laika atskaites punktu pieņemot 1989. gadā izcīnītos pirmos uzvaras laurus Belvederas starptautiskajā vokālistu konkursā Vīnē un tiem sekojošo pirmo solista darba līgumu Frankfurtes operā (1990–1993), Egils Siliņš ar nule notikušo solokoncertu atzīmēja savas starptautiskās operdziedoņa karjeras 25 gadu jubileju. Te jāatgādina, ka uz dzimtās operas skatuves viņš debitēja jau 1988. gadā Arigo Boito operā Mefistofelis, taču nācās riskēt un doties pasaulē, jo mūsu Operas namu 1990. gadā slēdza uz ilgiem remontdarbiem.
Harmoniskais cildenums
Dziedātāja mērķtiecība un darbaspējas ir tiešām apbrīnojamas. Jau pašos pirmajos patstāvīgās karjeras gados viņš kļuva par 10 starptautisku konkursu laureātu un līdz šim jau ir nodziedājis vairāk nekā 85 lomas, uzstājoties lielākajos pasaules opernamos un festivālos. Pēdējos gados Egils Siliņš sevi apliecinājis kā izcils un pasaulē vērienīgi pieprasīts Riharda Vāgnera un Riharda Štrausa operlomu atveidotājs, tāpēc nereti dēvēts par Vāgnera dziedoni. Tā turpinot, viņš šo sezonu iesāka ar Amfortasa lomu Vāgnera operas Parsifāls jauniestudējuma pirmizrādē Tokijas Jaunajā nacionālajā teātrī un Oresta lomu Štrausa operā Elektra Pekinas Izpildītājmākslu centrā un Šanhajas Lielajā teātrī.
No šī īpašā veiksmes ampluā solokoncertam Rīgā viņš bija izvēlējies Votāna atvadas un finālu no Vāgnera operas Valkīra; savā izpildījumā dziedātājs sasniedza iespaidīgu vokālo vērienu un vienlaikus uzrunāja ar harmonisku cildenumu, kas koncerta noslēgumā acumirklī uzrāva kājās publiku – arī dzimtenē Siliņa mākslu prot novērtēt. Par laimi, Vāgnera mūzikā beidzot krāšņi un tēlaini iezaigojās arī orķestris, kurš objektīvu telpas akustikas iemeslu dēļ visā pārējā koncerta daļā diemžēl skanēja kā caur vates miglu, neglāba arī uzliktais akustiskais "ekrāns".
Pilnasinīgi atklātā drāma
Solokoncertā 14. novembrī Egils Siliņš atkārtoja vairākus no koncertā 2011. gada nogalē dziedātajiem V. Bellīni, G. Doniceti, U. Džordāno, F. Šūberta, A. Borodina, A. Rubinšteina skaņdarbiem. Arī Rodolfo āriju no Bellīni operas Somnambula, ar kuru viņš uzreiz iesāka koncertu – bez šādos koncertos tradicionāli ierastās orķestra uvertīras. Bel canto stilā, kas no dziedātāja prasa īpaši akurātu, perfekti izskolotu vokālo tehniku un meistarību dziedāt izlīdzināti un plūstoši pārmaiņus ar instrumentāla tipa virtuozitāti, Egils Siliņš apliecinājās savā repertuārā neiztrūkstošajā komiskā basa hitā – Dulkamāras ārijā no Gaetāno Doniceti Mīlas dzēriena.
Ņemdams talkā izteiksmīgu intonāciju, Siliņš viltus daktera, veiklā manipulētāja tēlu atveidoja pārliecinoši kolorītu un vitālu, iztēlē uzburot attiecīgo izrādes ainu visā smīdinošās situācijas košumā. Meistarību akadēmiskā koncertsituācijā radīt spilgtus, teju taustāmus tēlus viņš apliecināja arī īsajās, visiem tik pazīstamajās Eskamiljo kuplejās. Tiesa, zemā basa diapazona nošu dēļ Eskamiljo nebūt nav Egila Siliņa basbaritona balsij vispiemērotākā loma, taču mākslinieks prot to lieliski noslēpt.
Savukārt Žermona tēlu dramaturģiski izšķirošajā Violetas un Žermona dueta ainā Džuzepes Verdi operā Traviata dziedātājs atklāja krietni iespaidīgākā emocionālajā attīstībā un nesalīdzināmi sensitīvākā skatuves partnerībā ar Inesi Galanti viņas festivālā Summertime vasarā, nevis šajā koncertā Operā kopā ar Eviju Martinsoni. Lai šī aina tiešām dzīvotu, vajag divus mākslinieciskajā briedumā atbilstošus partnerus.
Labi, ka programmā bija vēl viens Verdi skaņdarbs – jau piedevās nodziedātā Makbeta ārija, kas ar vīrišķīgi un emocionāli pilnasinīgi atklāto varoņa drāmu kļuva par vienu no iedvesmojošākajiem visa vakara guvumiem līdzās jau pieminētajam Vāgnera Votānam, trim spilgti atšķirīgi vokāli raksturotajiem krievu operu titulvaroņiem un Franča Šūberta dramatiskajai balādei Meža ķēniņš ar dziedātāja nemitīgo apbrīnojami acumirklīgo subito pārslēgšanos tēva un mirstošā bērna dialoga lomās, kamēr A. Pogas vadītais orķestris "gleznoja" viņus abus naktī auļojoša zirga mugurā.
Egila Siliņa izpildījumā jau iepriekš dzirdētajam krievu operu repertuāram – atsvešināti vēsā, taču mistiski vilinošā daiļumā neatvairāmajam Antona Rubinšteina Dēmonam un gūstā līdz sirds dziļumiem satriektajam Aleksandra Borodina kņazam Igoram – piepulcēta muzikāli un emocionāli komplicētā Borisa ārija no Modesta Musorgska operas Boriss Godunovs, kas dziedoņa lasījumā izvērtās psiholoģiski ļoti dziļā varoņa saplosītās, nomāktās iekšējās pasaules atklāsmē.
Egils Siliņš uzrunā tik lielā dažādībā, jo ir gudrs skatuves mākslinieks, kurš rok dziļi. Tas gan viņam netraucēja sajūsminātajai publikai par prieku uz atvadām briljantspoži nodziedāt vienu no XX gadsimta pirmās puses populārās mūzikas melodiskākajiem hitiem – Staņislava Gastaldona Musica proibita.