Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Izstādes Cilme recenzija. Pilns nācijas krāsu spektrs

Izstādē Cilme, kas ievilina latviskās identitātes versiju labirintā, veidojas kritikas un pozitīvas enerģijas līdzsvars

Kas (kāds) ir latvietis? Nesatricināms akmens, iepakots globālo zīmolu kārbā (Kristaps Andersons, HM)? Paslinks miltu maiss ar "baltu dvēseli" (Kristaps Priede, Melni miltu maisi)? Vai latviete ir Aigara Bikšes melnādainā tautumeita (Libau– Halifax–Libau, 2015), kas redzēta pieminekļa statusā pilsētvidē, bet šoreiz apgāzta, ar milzīgu, no zemes izrautu sakņu mudžekli pie kājām? Versiju šajā Rīgas mākslas telpā notiekošajā Latvijas simtgades izstādē Cilme/audums kā koncepcija un materiāls Latvijas identitātē ir daudz. No virzienu skatpunkta to galvenokārt var pieskaitīt tā dēvētajai šķiedras mākslai – tekstilmākslas evolūcijas rezultātam, kurā līdzās visvisādām audumu un rokdarbu mutācijām noder jebkādi dabiski vai sintētiski, pašradīti vai rūpnieciski ražoti materiāli pietiekami "šķiedrveidīgā" stāvoklī (vai pat tikai to attēli).

 

Vēstījums kontekstā

Ekspozīcijā pārstāvēts plašs dažādu paaudžu mākslinieku spektrs. Darbi, kas lielākoties datēti ar 2017. gadu, šķiet veidoti speciāli izstādei, lai gan ietverti arī kādi senāki, tematiski iederīgi piemēri. Darbi pārsvarā balansē starp tēlniecību, instalāciju un lietišķo mākslu, rezultātam patiesi nav svarīga piederība kādai no tradicionālajām nozarēm, bet gan paustais vēstījums. Izstādītie objekti sazarojas gana dažādos meklējumos un atradumos, tomēr vispārējais "rāmis" – latviskā identitāte – ir nepārprotams: "Cilme ir īpašu un neatkārtojamu elementu kopums, kas veido mūsu nācijas krāsu spektru..." (no izstādes bukleta). No vienas puses, neskaitāmu identitāšu pētniecība var šķist jau pasens globālās mākslas scēnas meinstrīma piederums. No otras – nacionālās identitātes tēma Latvijas aktuālajā mākslā nav pārāk izplatīta, un tas nav kaut kas specifiski lokāls.

Vairākums Austrumeiropas mākslinieku pēc dzelzs priekškara krišanas vēlējušies veidot "vienkārši labu" mākslu, jo kāpēc gan Berlīnē, Parīzē vai Ņujorkā radītais lai būtu visiem adresēts, universāls un saprotams, bet kādreizējām provincēm jāsamierinās tikai ar savas eksotiskās atšķirības demonstrēšanu? Tas zināmā mērā ir līdztiesības jautājums, kuru citzemju pētnieki iesaka risināt ar šo lielo centru provincializāciju – turienes lokālās specifikas uzrādīšanu, kas noņemtu identitātes jautājumam atpalikušas "citādības" zīmogu.

 

Latvieša pazīmes

Visā izstādes teritorijā uz sienām izkaisītas it kā labi zināmas sentences par latvieša dabu; dažkārt tās izklausās pozitīvas ("Latviešu sievietei parasti ir vairākas augstākās izglītības", "Latvietim parasti ir abonements kādā teātrī" utt.), bet citkārt gana neglaimojošas ("Latvietis gaida, kad viss atrisināsies pats no sevis", "Latvietis ir zaļi domājošs ar maluzvejniecības instinktu", "Latvietis zina, kā bija jādara un kā būtu jādara", "Latviešu vīrietis dzīvē kaut ko maina tikai tad, kad galīgi vairs nevar izturēt" utt.). Katram ir iespēja "pielaikot" šādus atzinumus un varbūt apņemties arī savā dzīvē kaut ko mainīt. Izstādē ir arī krietni pastrādāts pie konkrētu darbu skaidrojumiem, lai nerastos iemesls savu vienaldzību attaisnot ar ieceres nesaprašanu. Ar vārdu "artefakts" plāksnītēs apzīmēta tēma vai ideja (par ko ir stāsts), ar vārdiem "auduma konteksts" – saistība ar izstādi vienojošo auduma substanci, pievienojot arī izvērstu komentāru. Varbūt tas var radīt zināmu pretreakciju – kāpēc viss ar karoti mutē jālej, varbūt vēlos saskatīt ko citu? Jā, droši vien var izvēlēties arī ļaut runāt darbiem pašiem, kā labprāt izsakās daudzi mākslinieki un vēsta arī viena no sienas sentencēm: "Latvietim nepatīk lasīt garas izstāžu koncepcijas." Tomēr lasīt šoreiz šķiet jēdzīgāk nekā nelasīt.

 

Politiskais aktīvisms

Sociālpolitiski aktīva māksla nav vienādojama ar identitāšu pētniecību, lai gan nereti saistība ir. Politiski jautājumi mākslā šeit ir vēl retāk aplūkoti nekā identitāte, taču šī izstāde šo to piedāvā. Elīnas Ģibietes Mazs cinītis gāž lielu vezumu, iespējams, ir izstādes provokatīvākais darbs, kas rezonē ar epizodiski uzbangojošām šaubām un satraukumu par valsts virzību. Nebrīnītos, ja daļai skatītāju pati izvēle sasmērēt valsts karogu un aprakstīt to ar dažādām kūtrumu raksturojošām frāzēm ("ko tad nu es, lai jau tie citi" u. tml.) šķitīs visai zaimojoša. Taču jāatzīst, ka tā ir problēma – pēc pusgadsimta, kurā valsts nebija "sava", bet neizbēgams ļaunums, no kura labāk norobežoties, iespējams, vajadzīgs otrs pusgadsimts, lai šī attieksme būtiski mainītos. Jautājums, kā ikviens šo procesu var pasteidzināt.

Izstādē ir vēl daži karogi, ne vairs redīmeida formā, bet citās tehnikās. Kristapa Ģelža drūpošais un irstošais, ar sēru lenti papildinātais Karogs (2013) no polietilēna un līmplēves arī raisa pārdomas par valsts stāvokli, ko tas simbolizē. Olgas Antipenko koka detaļu karogs (Tautas meitas, tautas dēli) vairāk akcentē rotaļīgi aktīvu konstruēšanas darbību, savukārt Agneses Bules Svētku galdauts karoga izskatā rotāts ar labi pazīstamo autores Latviešu sapņa figūriņu ornamentiem. Aizplīvuroti maigu kritiku var samanīt Velgas Vītolas darbā Vējonis (2016) – tas ir gaisā laižams pūķis ar prezidenta attēlu, ko šūpo ventilators, un, "ja nav pietiekami spēcīgas gaisa pūsmas", tas nelido, bet krīt. Aktīvisma noti izstādē ienes arī komentāri par demogrāfijas krīzi, mātes lomu un vientuļo māšu jautājumu (Diāna Janušone, Ilze Kupča, Lilita Bauģe), taču paši darbi vairāk paliek deklaratīvu atgādinājumu statusā.

 

Daba, zīmes, idiomas

Iedvesmošanās no ainavas un dabas materiālu izmantošana šķiet tipiska Latvijas mākslas iezīme, kas saskatāma arī šoreiz – mainīgās govju krāsas Latvijas ainavā (Barbara Ābele Reizbija, Bija, Ira un Būsa), iespaidīgas kritušu koku konstrukcijas kā gleznu pamats (Raitis Hrolovičs Pie upes ir apgāzts koks pāri), no lina veidotas sienas kaudzes applūdušā laukā (Aija Baumane Plūdi), mēļa villaine no izskalotiem koka gabaliņiem (Baiba Osīte Pie Baltijas jūras), bērza finiera skaidu pinumu struktūras Latvijai tipiskas stihijas tēlojumā (Arvīds Endziņš seniors un Arvīds Endziņš juniors Vējgāze) u. c. Maijas Puncules Latvieša konservi izceļas kā asākais ekokriticisma paraugs: glītās burciņās iekonservētas mežos savāktās drazas.

Maigas dabisko krāsu gammas tērpā un interjerā allaž uztvertas kā ļoti latviskas (Rita Ļegčiļina-Broka Lokālā krāsa, Anna Rubeze-Zīdere Latvieša pelēkais). Ar to nav pretrunā arī uz auduma pārnestās vēsturiskās modes liecības (Ingūna Levša Atmiņas), taču pretenciozi pieteiktais mūsdienu apģērba gaumes un stila pētījums (Anete Agneta Krišjanova Laternatīva) gan neļauj neko īpaši konkrētu secināt. Daļa darbu piedāvā dažādi digitalizēt var transformēt kādus tradīciju (zīmju, rakstu, kolorīta) elementus tehnoloģiju kontekstā, tādējādi modelējot gan optimistiskākas, gan kritiskāk vērtējamas saiknes starp seno un jauno pasauli (Ūna Laukmane, Baiba Vaivade, Jānis Bankovičs, Diāna Potapova un Sandra Agrita Greivule u. c.).

Lielisks dizaina priekšmets ir Andras Gulbes griestu lampa no kolekcijas XXL (2012) vainaga formā. Izstādē ir arī daudz darbu, kas apspēlē ar audumiem saistītas vārdu spēles un idiomas, riskējot gan palikt acumirklīgi tveramas asprātības līmenī (Mārtiņš Veļa un Laura Veļa Veļa, Marta Ģibiete Katram savs krekls, Roberts Rūrāns Kamols kaklā, stiept gumiju, Maija Rozenfelde Homo Sapinies u. c.).

Identitātes versiju labirints sola gan pārsteidzošākas, gan paredzamākas sastapšanās, taču izstādē veidojas zināms kritikas un pozitīvas enerģijas līdzsvars, kas patīkami atšķiras no jubilejas pasākumu dažkārt pārnopietni svinīgā vai mazohistiski depresīvā skatījuma uz pagātnes un tagadnes izaicinājumiem.

Izstāde

Latvijas Mākslas akadēmijas projekts

Cilme/audums kā koncepcija un materiāls Latvijas identitātē

Rīgas mākslas telpā līdz 18.III

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Dinozaurs metro

Ir viena lieta, kas nebeidz iepriecināt rudens drēgnumā, – tie ir sarkanbaltsarkanie ēdieni. Kā tik mums nav! Kulinārajā ziņā ar karogu mums noteikti ir paveicies

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja