Jauniešu četrotne izrādē ir ļoti pievilcīga, tāpēc mūžīgajam stāstam par draudzību un mīlestību, «līdz nāve mūs šķirs», ļoti gribas noticēt. Pārliecinošāk uz skatuves pašlaik jūtas pie galveno lomu atbildības vairāk pieradušie Kaspars Kārkliņš - atturīgais, lācīgais Oto - un Edgars Ozoliņš - artistiskais, vitālais Gotfrīds. Sandim Pēcim Roberts ir pirmā nopietnā dramatiskā loma, ar to skaidrojama zināma nedrošība, ko gan kompensē jaunā aktiera dabiskums un emocionalitāte. Arī Anetei Berķei Patrīcijas lomā izdevies atbrīvoties no iepriekšējos darbos dominējošās aizraušanās ar spilgtu formu. Līdz ar to jūtas uz skatuves ir patiesas, un tā ir būtiskākā izrādes kvalitāte. Iepriecinoši arī epizodiskās lomās redzēt sen neredzētos Ivaru Krastiņu, Jāni Dreiblatu un Ģirtu Lukevicu. Mazāk iedvesmojošs ir režisora piedāvājums romāna sarežģīto polifoniju vizualizēt kā raibi haotisku, ar dziesmām, dejām, īstu mašīnu un fona videoprojekcijām bagātīgi apgādātu ainu montāžu, kurā diemžēl ir daudz kā neobligāta un ilustratīva. 5 5 5 5 5Maija Treile
Atgriešanās pie Remarka Trim draugiem Valdim Lūriņam Liepājas teātrī izdevusies emocionāli saviļņojoša. Skatoties izrādi, pār racionālo un analītisko domāšanu dominē līdzpārdzīvojums un gribas pat naivi cerēt, ka fināls tomēr nebūs skumjš. Divi no draugu atveidotājiem - Kaspars Kārkliņš un Edgars Ozoliņš - jau iepriekšējās sezonās paguvuši nospēlēt spilgtas lomas. Sandis Pēcis līdz šim darbojies otrajā plānā, taču Roberta lomā pārliecina ar dabiskumu un spēju patiesi un psiholoģiski viengabalaini mīlēt uz skatuves - šai mīlestībai nav iekšēju pretrunu, jo galvenais šķērslis ir ārējs un nepārvarams. Tā ir nāve, kuras tēma variācijās no karalauka līdz nāvējošas slimības fatālumam vijas cauri visai izrādei. Anetes Berķes Patrīcijai veidojas jūtu ķīmija ar Robi, taču līdz galam nepārliecina viņas attiecības ar pašas slimību un bailes no nāves, kā arī spēja apburt visu vīriešu kompāniju. Straujās pārejas no vienas epizodes nākamajā izrādē izdodas veikli un plūstoši, bez sadrumstalotības. Teicami vienotā estētikā, ar kolorītām detaļām darbojas otrā plāna varoņi. Scenogrāfijā un videoprojekcijās gan iemaldījušās arī mākslinieciski ne tik veiksmīgas detaļas, piemēram, ilustratīvā smilšu kaudze skatuves stūrī vai neobligāta spuldzītes šūpošanās ekrānā.
Mārīte Gulbe * * * *
V. Lūriņa izrāde tiešām pārceļ laikā - Liepājas Trīs draugos ir izdevies padarīt sajūtamu Rietumeiropas XX gadsimta 20.-30. gadu zudušās paaudzes noskaņu: te ir nepārvarama vientulības izjūta, kara radītās traumas, alkohols un nespēja atgriezties normālā dzīvē, karabiedru vārdos nerakstītā brālība un draudzības smalkjūtība. A. Ozoliņa telpa, L. Rolšteinas kostīmi un īpaši videomākslinieču māsu Priedīšu melnbaltā videomontāža rada to kino, kabarē, noplukušas nabadzības, lētu krogu un atturīga greznuma juceklīgo fasādi, aiz kuras rēgojas Pirmā pasaules kara bezjēdzība, nāve un traģisms. Izrādes vērtīgais kodols - pazaudētās dzīves izjūta, strupceļš un skumjas, kur nekādiem Kārnegija stila padomiem un uzmundrinājumiem nav vietas, un Roberta (S. Pēcis), Gotfrīda (E. Ozoliņš), Oto (K. Kārkliņš) draudzība, jauno aktieru dabiski, inteliģenti un smalkjūtīgi izspēlēta. A. Berķes Patrīcija izrādē ierakstās vairāk kā ceturtais biedrs, nevis liktenīgā mīlestība. Taču viņa izgaismo draugu krēslaino dzīvi un tiek lolota kā trausla puķe. Puse ābola avansā, jo daži simboli tādi pārāk uzbrūkoši zīmīgi (smilšu kaudze), varietē un ielasmeitu estētikas, pēc manām domām, maķenīt par daudz, atsevišķi tēli varētu būt dziļāki un smalkāk nospēlēti, bet kopiespaids ir Remarka garā.