Laika ziņas
Šodien
Sniegs
Rīgā +1 °C
Sniegs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Visi mīl Andri Nelsonu

Festivālā BBC Proms ar grandiozu koncertu, kura centrā ir Ludviga van Bēthovena 9. simfonija, Andris Nelsons atvadās no Birmingemas simfoniskā orķestra mākslinieciskā vadītāja amata un liek sajūsmā gavilēt Londonas publikai

Šovakar es jūtos skumji, jo nav cita tik lieliska cilvēka kā Andris Nelsons. Neviens nekad nevar zināt, ko viņš koncertā darīs, kā izveidos mūzikas plūdumu un kādas nianses izcels. Katru reizi tas ir citādi, un tāpēc ir tik interesanti, – sarunā ar KDi saka Birmingemas simfoniskā orķestra klarnešu grupas koncertmeistars Olivers Džeinss. Tiešām šķiet, ka orķestrim Andris Nelsons ir ārkārtīgi tuvs, mūziķi uzticīgi seko katram diriģenta raidītajam impulsam, fanātiski tver katru žestu, acu skatu un kustību. Tik padevīgs un koncentrējies kolektīvs ir lielisks materiāls, un jau sākumā pēc pirmajām dzirdētajām skaņām skaidrs, ka 19. jūlija koncerts Londonas Karaliskajā Alberta zālē kļūs par īpašu notikumu.

Pirms tā, ko visi gaida

Apjomā nelielā Bēthovena uvertīra Prometejs parāda, cik labā formā ir Birmingemas orķestris, kuru Andris Nelsons vairākus gadus rūpīgi lolojis un iedvesmojis. Svarīga tīkamā skanējuma sastāvdaļa ir Alberta zāles lieliskā akustika, kas ļauj saklausīt katru detaļu, katru pianissimo, katru piebalsi un frāzes sīkāko niansi. Piecas minūtes ilgais skaņdarbs izskan vienā elpas vilcienā, radot gaišu, pacilātu un nepiespiestu atmosfēru un vēlmi šo mūziku klausīties vēl un vēl. Pat no tik neliela opusa skaidrs, ka Andris Nelsons ir uz viena viļņa ar Bēthovenu, – spilgti un negaidīti dzirksteļojošas emocijas, kas balstītas pārdomātā struktūrā un plūdumā, ir kombinācija, kas ļauj komponista mūzikai piedzīvot "īsto" skanējumu.

Turpinājumā tiek piedāvāts Džona Vulriča kapričo kontrafagotam un orķestrim Falling Down. 2009. gadā radītais skaņdarbs, kas 19. jūlijā piedzīvoja Londonas pirmatskaņojumu, veltīts Birmingemas simfoniskā orķestra fagotistei Mārgaritai Kokhornai, kura solo partiju atskaņoja arī šajā koncertā. Kontrafagota nostādīšana skatuves priekšplānā prasa lielu uzdrīkstēšanos no komponista – ko tādu negadās dzirdēt bieži. Nevarētu teikt, ka nepamatoti, jo tas nebūt nav virtuozākais un melodiskākais instruments, to pierāda arī Vulriča kapričo. Posmos, kuros solo instruments spēlē kopā ar orķestri, to dzirdēt nav viegli, jo tā zemais skanējums saplūst ar pārējiem tembriem, savukārt solo epizodes vairāk šķiet kā paraugdemonstrācija ar nosaukumu Cik zemu tad īsti kontrafagots var spēlēt, jo Mārgarita Kokhorna izpilda lēnu, lejupejošu hromatisku gājienu zemākajā instrumenta reģistrā, kas laikam ir skaņdarba nosaukuma iemesls, ja Falling Down tulkojam burtiski.

Atskaņojums ir augstākajā līmenī, tomēr īsti skaidrs nav ne Vulriča mērķis un ideja, ne tas, kāpēc viņa opuss ir programmā. Tādā pašā neizpratnē nonāk arī Londonas publika, jo aplausi vairs nav tik sajūsmas pilni kā pēc sākumā dzirdētā Prometeja.

Pēdējā saruna

Lai kas arī tiktu atskaņots koncerta pirmajā daļā, Bēthovena 9. simfonija neapšaubāmi ir vakara visvairāk gaidītais notikums. To gaida visi, apkārt esošo pozitīvo satraukumu un ziņkāri nevar nejust. Pierasts redzēt, ka Andris Nelsons koncertā ir ļoti aktīvs diriģents, taču simfonijas sākumā viņa stāja un žesti pauž tādu pašcieņu, pārliecību un mieru, kas uzreiz liek saprast – viņš nonācis citā – nākamajā – attīstības līmenī. Šķiet, tik monumentālu 9. simfonijas sākumu līdz šim nav nācies dzirdēt. Nav ne mazākās iespējas neiesaistīties un neklausīties. Andris Nelsons gan orķestri, gan klausītājus paņem savā varā un pārliecināti ved cauri simfonijas sākuma daļām.

Trešā daļa nāk kā brīdis, kad apstājas laiks, – Andrim Nelsonam ar orķestri vēl pēdējā saruna. Viņi tik labi jūtas savā nosacītajā divvientulībā uz skatuves, ka šķiet nedaudz neērti noraudzīties šajā patiesajā, prieka un atmiņu pilnajā dialogā, kurā mūziķi vairs nav diriģents un orķestris, bet viens vesels, nedalāms organisms.

Pēc šī emocionālā intermeco acumirklī atgriežas stingrā stāja un noteiktība, ko pieprasa fināls. Lielisks ir lietuviešu basbaritons Kosts Smorigins, kuru bijusi iespēja dzirdēt Latvijas Nacionālajā operā. Rīgā uzstājies arī čehu tenors Pavels Černohs, kurš gan nav tik pārliecinošs, tam par iemeslu, iespējams, "ielēkšana" sastāvā, aizvietojot Dmitro Popovu. Ja ar skaņu būtu iespējams pacelt Alberta zāles jumtu, Odas priekam laikā tas noteikti būtu noticis – ne jau skaļuma, bet vienotības un kopības dēļ. Ir grūti aprakstīt sajūtas, ko tajā brīdī piedzīvo visi zālē esošie, jo jebkuri vārdi ir tikai vārdi. Arī aplausi ir tikai aplausi, bet, tā kā tas ir vienīgais veids, kā publikai izrādīt sajūsmu, tie skan ilgi, nerimstoši un pamatīgi. Londona mīl Andri Nelsonu. Un Birmingema arī!

"Tas ir neiedomājami, ka kāds var tik ļoti attīstīties!" – varu tikai piekrist Birmingemas orķestra čellista Džoša Bruksa viedoklim par Andri Nelsonu. Lai par to pārliecinātos, būs jāseko līdzi latviešu diriģenta gaitām ar Bostonas simfonisko orķestri, kurš Andra Nelsona vadībā Londonas klausītāju priekšā festivālā BBC Proms stāsies 22. un 23. augustā. Pirmajā koncertā skanēs Breta Dīna un Gustava Mālera mūzika, otrajā – Jozefs Haidns, Semjuels Bārbers un Dmitrijs Šostakovičs. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja