Mēs izbraucam no Latvijas svētdienas vakarā, kad liekas – labības lauki tūlīt, tūlīt būs novācami un, lai arī auto termometrs rāda vien 22˚C, pēc milzīgajiem mākoņiem debesīs viennozīmīgi ir skaidrs, ka ir vasara. Uz robežas ar Lietuvu mūs sagaida pārsteigums. Pasu kontrole. Nez, vai saistīts ar incidentu uz Baltkrievijas robežas? Nē, pareizi, NATO samits – jau otro gadu nejauši trāpos valstī, kur tas tobrīd norisinās. Rūpīgi pārbauda dokumentus, ne tikai pases, kuras esam paņēmuši līdzi, bet arī vadītāja apliecību, un apskatās, kas bagāžniekā. Pēc tam atkal vērojam zaļās ainavas aiz loga, stārķus un vanagus un pēc trim stundām ceļā iebraucam Visaginas pilsētā.
Te tikko nolijis, ceļš kūp, un vakara saule izgaismo ēkas. Ir tukšs. Redzamais man atgādina Detroitu – plašas ielas bez cilvēkiem. Daudzviet ceļam ir divas joslas, un mēs esam vienīgie, kas brauc, bet uz trotuāriem nemana nevienu garāmgājēju. Ir tikai astoņi vakarā. Kur visi palikuši?
Kādu brīdi maldāmies ar navigāciju, līdz nokļūstam līdz viesnīcai – dīvaina paskata divstāvu ķieģeļu ēkai. Vienā tās pusē ir durvju uzstādītāju birojs, otrā – baznīca, trešajā – akvāriju apkopes centrs, bet ceturtajā – viesnīca. Visapkārt augstas daudzdzīvokļu mājas un blakus ar pāris gadu veciem bērziņiem aizaugusi pļava.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 4.-10. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!