Ceļojums pēc karija

Reāla apjausma, ka tik tiešām tas notiks, bijusi vien dažus mēnešus pirms ceļojuma. Ceļojumam par godu tapis arī viņu blogs karijs.lv, kurš, kā rāda Gemius dati, ierindojas populārāko vietējo blogu sarakstā. Tur rakstāmā vēl pietikšot līdz Ziemassvētkiem.Harijs ir rūpīgi saskaitījis katru izdoto centu. Ceļojums abiem kopā izmaksājis 13 371,02 eiro. Sanākot 15 eiro un 16 centu dienā jeb 454,80 eiro mēnesī. "Tas ir stipri mazāk, nekā tērējām, dzīvojot šeit, Rīgā." Pagaidām viņi uzturas 17 kvadrātmetru lielā dzīvoklī un guļ uz grīdas, un meklē iespējas atgriezties mierīgā dzīvē ar darbu un drēbju skapi.Kas bija pirmais, ko jūs gribējāt ēst?Harijs. Pēdējā valsts, kurā bijām pirms atgriešanās, bija Krievija, tāpēc mēs jau esam apmierinājuši savu kāri pēc skābā krējuma un citām skābām lietām. Tas laikam bija galvenais, kā pietrūka, – skābais krējums.Es saprotu, ka jūs bijāt tādi budžeta ceļotāji. Bija kaut kādas vietas, kur atļāvāties tomēr pašikot un mētāties ar naudu?**H. Mētāties ar naudu gluži ne. Bet mēs bijām Sempornā Malaizijā, kur bija snorkelēšanas izbrauciens, kas maksāja 45 eiro katram. Mēs tik ļoti gribējām skaistas zivītes redzēt, ka samaksājām. Vēl Donavas deltā paņēmām laiviņu par 40 eiro. Ir vēl kādas tādas dažas reizes.K. Ceļojuma Eiropas daļā mēs pieturējāmies pie principa, ka tērēsim 10 eiro dienā uz abiem, tas it kā bija vieglāk, jo mums bija busiņš, gulējām un ēst gatavojām mašīnā. Taču Eiropa ir dārgāka. Tu Budapeštā redzi, kā cilvēki sēž kafejnīcās, ko ēd, kā viss smaržo, bet pats tikko tirgū esi nopircis lētu gurķi, jo visas dienas budžets jau ir iztērēts. Sākot no Armēnijas, palielinājām dienas limitu līdz 20 eiro, jo vairs nebija busiņa, bija jāmeklē naktsmājas. Āzijā gan ir vieglāk labi justies, jo, pirmkārt, cenas ir zemākas. Otrkārt, tas, kas viņiem ir ikdiena, mums ir kaut kas īpašs. Piemēram, eksotiskie augļi. Var nopirkt maisu ar mango par 20 centiem.H. Vēl arī tas, ka Āzijā nav jāgatavo pašam. Daudziem mājās nemaz nav virtuves. Viņi ēd mazās ēstuvītēs. Līdz ar to mēs katru dienu ēdām divas trīs reizes – ja nu ne gluži kā restorānā, tad kaut kā uz to pusi. Uzreiz ir cita sajūta – nevis ka tu mājās griez rāceni, bet tā kā lepnāk dzīvo.K. Harijs Taizemē saslima ar denges drudzi, kad viņu izrakstīja no slimnīcas, ārsts ieteica palikt kādu laiku kondicionētās telpās. Palikām tādā diezgan skaistā viesnīcā. Tobrīd Taizemē atradāmies kūrortpilsētā, tāpēc viesnīca bija padārga.H. 27 eiro par nakti! Taizemē cenas un kvalitātes attiecība ir ļoti simpātiska. Budžeta ceļotāji kopmītnēs gultasvietu var atrast par diviem trim eiro naktij.K. Taizemes ziemeļos mēs kādā vietā par atsevišķu istabu samaksājām septiņus eiro.Pastāsti par to denges drudzi. Kā tu saprati, ka notiek kas dīvains?**H. Uznāca vājums. Tīrīju plīti un sajutu, ka esmu drausmīgi noguris. Gribējās gulēt. Nospriedu, ka es vienkārši esmu dikti sirsnīgi tīrījis plītiņu, atgūlos, visu dienu nekustējos. Nākamajā rītā pamodos no tā, ka viss sāp. Piezvanījām uz apdrošināšanu, prasījām, ko darīt. Nosūtīja mūs uz Krabī starptautisko slimnīcu, uz kuru parasti dodas ārzemnieki, ne vietējie vai arī bagāti vietējie. Man tur piešķīra atsevišķu istabiņu ar vannas istabu, virtuvīti, platekrāna televizoru un dīvāniņu, kurā sievai gulēt. Trīs reizes dienā deva normālu ēdienu. Ik pa dažām stundām pārbaudīja, vai man viss kārtībā. Pirmās trīs dienas bija ļoti grūti – viss sāp, visus kaulus lauž. Nekad mūžā tik briesmīgi nebiju juties. Vēlāk jau kļuva labāk, un kopš tā brīža man ir pārsvarā labas atmiņas par to slimošanu, jo slimnīca bija nu ļoti forša.Kā tāds spa, ja?**K. Jā, mēs spēlējām datorspēles. Tad arī pašikojām.H. Un skatījāmies visādas filmas, ēdām augļu salātus. Māsiņas bija tādas jaunas un seksīgas, īsos bruncīšos.Nebija tas Rīgas slimnīcu variants ar salīmēto linoleju?H. Nē, tā bija visglaunākā naktsmītne, kurā mēs visa ceļojuma laikā esam nakšņojuši.Tad jau bija arī laba apdrošināšana, vai ne? Tas arī ir svarīgi?**H. Jā, tas tiesa. Rēķins par slimnīcu bija 1500 eiro. Mums nekas nebija jāmaksā, vienīgi jāparakstās.K. Uz abiem par apdrošināšanu samaksājām nedaudz zem 700 eiro par pēdējiem deviņiem mēnešiem. Pirmos sedza banka. Vēl man Ankarā bija kaut kādas vēdera problēmas, tad arī biju slimnīcā. Vienīgi šajā gadījumā es pati samaksāju rēķinu un viņi pēc tam atmaksāja.Bija vēl kādi piesardzības pasākumi, ko pirms tam veicāt?**H. Mēs sapotējāmies pret visādām holerām, hepatītiem. Hepatītam it kā pēc pusgada vajadzēja vēl atkārtot poti. Tobrīd atradāmies Gruzijā, un tur tādu iespēju nebija.K. Vēl pret poliomielītu sapotējāmies, jo Pakistānā tas joprojām ir. Un vēdertīfu.Vēl bija tāds drošības pasākums, ka sataisījām vairākus bankas kontus un kartes, izmētājām naudu pa tiem kontiem, lai nav tāda ļoti bēdīga situācija, ja mūs apzog. Āzijā ir ļoti izplatīti zagt karšu datus.H. Viena karte kabatā, makā, otra – somā, trešā – lielajā mugursomā. Lai, ja kaut ko nozog, paliek vismaz tā viena karte.K. Mūs aplaupīja tikai vienreiz un nozaga vecu fotoaparātu. Busiņam, ar ko pirmos piecus mēnešus ceļojām, Ankarā tika izsists logs. Mums bija arī seifs, kas gan bija ļoti veiksmīgi nomaskēts, un zagļi to neatrada.H. Citu tādu nelaimju nebija. Mēs satikām daudz ceļotāju, kuriem viss kas bija noticis. Šis pats amerikānis (Karīna un Harijs uz interviju atnāca kopā ar Pakistānā iepazītu puisi, kurš šobrīd ceļo pa Latviju – S. K.), to pat nevar atstāstīt, kas tik ar viņu nav noticis. Viņš gan ceļo četrus gadus. Vairākkārt ir bijis tuvu nāvei.K. Viņš pat ir slīcis okeānā, kā mēs vakar uzzinājām, jo viņam nogrima laiva.H. Viņiem nebija drošības vestu un trīsarpus stundu turējās pie kaut kādiem bambusiem atklātā okeānā.Varbūt esat palaiduši garām iespēju sajust kādu spriedzīti!**H. Īsti ne. Mēs vienkārši esam ļoti piesardzīgi. Ja mēs kāpjam kuģī un redzam, ka tur nav drošības vestu, – tad mēs tomēr nekāpjam kuģī. Mēs it kā sākumā gribējām visu ceļu nobraukt pa zemi un nelidot, bet no Irānas līdz Pakistānai mēs aizlidojām to mazo gabaliņu, jo tur pa vidam ir Beludžistānas province ar cilšu kariem, Taliban, teroristiem un visu pārējo. Tur nolaupa cilvēkus.Ceļojot varējāt manīt atšķirības politiskajos režīmos?**H. Mēs bijām Piedņestras republikā, kas nav īsti valsts, bet viņiem ir kaut kāda sava valdība un nauda. Tur var redzēt, ka ar stingru roku kāds valda un mēģina spēlēt Padomju Savienībās.Un ko jūs? Kaut kā piemērojāties, spēlējāt līdzi?H. Nu, mēs negājām propagandēt brīvību un demokrātiju.K. Tie cilvēki bija tādi milzīgas propagandas upuri. Viņi tevi ar lielāko prieku uzņem, ir viesmīlīgi, un tu saproti, ka negribi viņus aizvainot. Mēs nebraucām ceļojumā, lai mācītu kādu dzīvot.H. Jā, mēs braucām paši mācīties. Pēc tam nāca Irāna, kurā ir islāma režīms – ļoti drausmīgs režīms, cilvēki vienkārši tiek novēroti, izspiegoti. Viņi nedrīkst neko sliktu teikt par savu valsti un valdību. Tur mēs redzējām visādus cilvēkus. Dzīvojām ļoti reliģiozās ģimenēs un dzīvojām pie totāli antireliģiskiem islāma nīdējiem, kas pa kluso izsit kaut kur alkoholu vai paši sabrūvē mājās.Un varbūt gāna valdību?**H. Nu jā, un gāna pat islāmu. Tad mēs bijām Pakistānā, kuras režīms ir vienkārši korupcija, bet cilvēki par to nedomā, jo ir apmāti ar islāmu, ko ir sagrozījuši pa savam, to nevar salīdzināt ar Irānas islāmu. Pēc tam – Ķīna, kurā visi ir roboti un klausa Komunistiskās partijas pavēlēm. Tad nāca Indonēzija, kurā ir miljons dažādu tautu un salu un ir tāds viegls haoss.K. Man liekas, ka vislaimīgākie cilvēki dzīvo budisma pasaulē. Vismaz ceļojumā mēs to novērojām.H. Jo viņus nekas līdz galam īsti neuztrauc. Musulmaņus uztrauc, lai neviens neapsaukā Allāhu, jābaidās no dieva. Citiem jābaidās no režīma. Eiropā jābaidās no nabadzības un visiem jādzenas pēc naudas. Toties budistiem viss ir labi.Un ko tad jūs, racionālie eiropieši? Neizskatās dīvaini tie, kas visu laiku smaida?**H. Jā, sēž uz sūdu čupas un priecājas.K. Viņi ir daudz naivāki.H. Bet tā arī ir viena no svarīgākajām lietām, ko šajā ceļojumā es esmu iemācījies, ka varbūt mums nemaz nav taisnība visos jautājumos. Katrā reģionā cilvēki dzīvo pēc citiem principiem, tas nozīmē, ka arī mēs taču varam citādi. Nav nepareizi, ir vienkārši citādi. Visu sarunu ar Hariju un Karīnu lasiet žurnāla SestDiena 29.jūlija-4.augusta numurā!**