Pandēmijas laika piezīmes: Brīnumainais rullītis un tā alternatīvas

Pirms divām nedēļām cilvēki sāka intensīvi apmeklēt tualetes papīra ailes. Es nobrīnījos, jo nespēju iedomāties scenāriju, kurā man iepirkt šo produktu varētu izrādīties pirmā nepieciešamība. Esmu domājusi par potenciālo ārkārtas uzkrājumu sarakstu, ko vēlētos redzēt savos virtuves plauktos, ja jāiebarikādējas, – tajā būtu pupiņu gaņģi un sakņaugu maišeļi, bet ne tualetes papīrs.

Ne visiem varētu šķist piedienīgi apspriest neapspriežamo, bet manai aizstāvībai: neteikšu neko, kas jau nebūtu zināms par tualetes papīra lietošanas instrukciju, un anatomisko specifiku nepieminēšu nemaz, tomēr pilnīgi sapratīšu, ja vēlēšanās izmantot šīs lappuses citam, krietni ironiskākam mērķim būs lielāka par vēlmi tās lasīt.

Kaut gan – varbūt šo procesu, tā teikt, kā vecos labos laikos var arī gluži labi apvienot.

Neesam visa pārzinātāji

Ir lietas, bez kurām grūti iedomāties savu ikdienu, bet vēl tālāks solis paļāvībā ir, kad par šiem priekšmetiem vai produktiem es vairs nedomāju vispār. Kā gan tas notiek, ka priekšmets ikdienā ieņem neaizstājamu lomu? Atkal un atkal samulstu: es pārsvarā nezinu, no kurienes nāk manas pašsaprotamās ikdienas lietas. Ne vēsturiski, ne fiziski. Piemēram, šķēres, SIM kartes vai durvis. Nav runas par kaut kādu teorētisku evolūciju (bija pērtiķis, tad krama darbarīks un, re, tenisa rakete!), bet par secīgu viena priekšmeta aizsākumu, ražošanu un eksponenciālu izplatību cilvēces vidū līdz stāvoklim, kurā (ar dažiem izņēmumiem) vienmēr notikušas divas lietas.

Pirmkārt, neviens vairs nezina ražošanas ķēdi no A līdz Z – pat ne tie, kuri piedalās ražošanā. Piemēram: jūs varētu būt liela salvetīšu ceha vadītājs, un, pieņemsim, ka, esot lielisks un atbalstošs vadītājs, jūs arī pārzināt visu savu darbinieku veicamos uzdevumus. Taču zināt visu par sava produkta tapšanu nozīmētu arī prast vadīt smago mašinēriju, kas nogāzusi salvetīšu kokus, pārzināt šo koku audzēšanu un galu galā spēt uzbūvēt salvetīšu rūpnīcu. Tas viss liekas ārkārtīgi pārspīlēti līdz brīdim, kad pievēršam uzmanību otrajai lietai: vairumā gadījumu gala lietotājs nav spējīgs vispār vai bez lieliem ieguldījumiem pats sevi apgādāt ar vajadzīgo. Bez saspraudītēm mēs iztiksim, bet pēdējās nedēļas tiek runāts, piemēram, arī par iespējamu zāļu deficītu, kā varētu gadīties, ja ir daži lieli piegādātāji, neparasti liels pieprasījums vai apturēts eksports.

Saprotama, cilvēciska reakcija šādā reizē ir uzkrāt, kamēr ir, lai mums pietiktu. Kā vāvere, riekstu pilnbriedā ziemu sajūtot, mēs saraušam lietas, bez kurām nevēlamies palikt, pat ja vēlāk tā pati vāvere aizmirsīs, kur nobāzusi visus krājumus, tos nemaz neiztērēs. Vai mūsu gadījumā – ar tualetes papīru varēsim atbalstīt mākslas projektus un taisīt, piemēram, kāzu kleitas (šāds konkurss tik tiešām pastāv, un jūs nudien nevarat iedomāties, cik neticami salvetītes spēj pārvērsties!).

Amerikāņu brīnums