Taču viņš ir pārliecināts, ka nedrīkst laist garām nevienu iespēju rosināt jaunatnē interesi par koru mūziku. Ja šodien bērns kopā ar vecākiem skatās Koru karus, varbūt nākotnē viņš pats pievienosies korim un piedalīsies Dziesmu svētkos.
Kāpēc piekriti vērtēt TV3 Koru karu dalībniekus? Vai šovs nedegradē Dziesmu svētku koru karu jēgu un vispār sajēgu par kori?
Tā man bija jauna un interesanta pieredze. Skepse zuda jau pirmajā koncertā, kad redzēju, ar kādu atdevi jaunieši ir gatavojušies. Ja ieguldīts liels darbs, tas ar cieņu jānovērtē. To arī centos darīt. Nakts ballītē pārliecinājos, ka viņi ir arī ļoti jautri un atraktīvi. Gluži kā koristi manos koros. Atmosfēra bija tiešām lustīga, un varēja gandrīz fiziski sajust, kā gaisā izkūp jauniešu stress, kas tur bija sakrājies pēdējo deviņu nedēļu laikā. Tās ir dažādas, atšķirīgas pasaules, taču ir svarīgi saprast: ar televīzijas Koru kariem mēs turpinām popularizēt koru kultūru. Mazs bērns redz, ka ģimene skatās, un skolas vecumā viņam vismaz būs pozitīva bāze, nevis noraidoša attieksme: drausmas, skolotāja lika dziedāt! Pārējais ir izglītības sistēmas jautājums.
Gados jauns mūzikas skolotājs vidusskolā ir retums...
Mani šis darbs ļoti aizrauj, jo, pirmkārt, tā ir sadarbība ar jauniešiem. Tā ir arī mana iespēja ieaicināt mūzikas pasaulē tos, kuri līdz korim nav atnākuši. Arī es šad un tad no viņiem uzzinu ko jaunu. Tas ir interesants apmaiņas process. Bēthovens, Mocarts, Haidns, Šopēns, Šūberts. Kur mūsdienās skolnieks vai jaunietis vispār var satikties ar Lista klaviermūziku? Nekur! Tikai pie manis, mūzikas stundā.
Varbūt ieslēdzot radio vai kādā koncertā?
Vai viņš tur aizies? Viņu tur aizvedīs? Vai viņu tas interesēs pilnā akadēmiskā koncerta programmā? Bet es četrdesmit minūtēs izstāstu par Lista personību un uzlieku ieraksta fragmentu. Līdz radio programmai viņš nemaz netiktu. Jaunieši neklausās radio Klasika. Bieži aizdomājos: vai viņi vispār klausās radio? Viņi lejupielādē internetā brīvi pieejamo ārzemju mūziku un tālāk par savu kastīti, iPodu vai telefonu netiek. Iesprauž savas austiņas, un tā ir viņa pasaulīte. Mans izaicinājums ir šo pasaulīti paplašināt. Kaut mazliet. Jauniešiem mācu, ka Melanholiskais valsis nav tikai dziesma, ko radio dzied grupa Prego, vispirms tā ir brīnišķīga Emīla Dārziņa simfoniskā poēma orķestrim. Var jau filozofēt, vai tas ir labi vai slikti, ka grupa izmantoja šo melodiju. Mūzika ir pamatīgi izmainīta, taču viņi atdzīvināja šo skaņdarbu jaunā veidolā un jaunā apritē. Man tas bija iemesls uzlikt oriģinālu: lūk, Emīls Dārziņš. Paklausieties orķestra krāsas! Viņi klausās, un es redzu, ka patīk. Tāpēc mūzikas skolotāja darbs stundā ir pat ļoti aizraujošs.
Tev tiešām patīk skolotāja ikdiena? Vai strādāt ar visiem, ne tikai talantu izlasi, nešķiet nogurdinoši, apnicīgi?
Tas ir svētīgi. Turklāt koris, ko vadu Rīgas Valsts 2.ģimnāzijā, nebalstās uz izlasi. Tas balstās uz manu misiju: man ir jāiemāca dziedāt. Es ļoti reti kādu nepieņemu vidusskolas korī. Ideja ir pieņemt tos, kuri vēlas, ļaut saprast, vai viņi to var, un maksimāli ievadīt procesā. Ģimnāzijā uz desmito klasi iestājas skolēni no dažādām skolām. Tas ir raibs kokteilis, un mans uzdevums ir viņus ievest koru pasaulē — vienotā, kopīgā dziedājumā. Mans, skolotāja un diriģenta, uzdevums ir mācīt dziedāt. To daudzi aizmirst, jo vienkāršāk ir mācību gada sākumā atlasīt 35–40 perfekti dziedošos un strādāt tikai ar viņiem, ar izlasi. Es gribu iemācīt visiem, gūt labus rezultātus ar visiem.
Esi cieši izlēmis palikt Latvijā, saņemot galīgi nemotivējošo skolotāja algu?
Mēģināšu, cik vien ilgi varēšu. Man ir bijuši piedāvājumi braukt un strādāt ar Norvēģijas koriem par nesalīdzināmi lielāku atalgojumu. Pagaidām, lai paliktu šeit, man pietiek ar savu entuziasmu, bet tas iespējams tāpēc, ka materiālo nestādu pirmajā vietā, un arī tāpēc, ka man pagaidām nav savas ģimenes. Doma ik pa laikam uzvirmo, bet vienmēr ir kas steidzamāks, svarīgāks darāms. Bet gan jau laiks visu saliks savās vietās. Pagaidām visiem novēlu — mācieties, strādājiet un dziediet tepat Latvijā. Cik ilgi vien iespējams.
Vai salīdzinājumā ar citām Eiropas tautām latvieši nav pārāk pacietīgi un pieļāvīgi, kūtri uz protesta akcijām?
Tas nav latviešu dabā. Latvietis ir mierīgāks. Nevajag ārdīties, iet demolēt. Bet nevajag sevi mānīt, ka viss ir labi, jauki, brīnišķīgi. Mūsu koru klasikā ir arī cīņas dziesmas. Bet ko latviešu komponisti raksta koriem šodien? Patriotisku dziesmu ir ļoti maz. Spara nav, ir liriska smeldze. Tāpēc Raimonda Paula koncertā ar abiem saviem studentu un skolēnu koriem centos paust tieši patriotismu. Nevis falšo patriotismu, bet īsto — sākām ar sirsnīgo prieku par Latvijas dabu un tās krāsām. Piemēram, par Salacu, kas atrodas Vidzemes pašos ziemeļos un tek garām Skaņajam kalnam. Tas mums ir ļoti vajadzīgs. Nodziedājām arī: «Mosties, celies, strādā!» un «Savās mājās, savā tēvijā: raudi tādu laimi, ka tu esi savā Tēvijā!»
ugis
serss
Kātadtā