Gunārs Binde joprojām formā

Tas tāpēc, ka Bindi interesē, ko un kā spēj atainot fotogrāfija, reizēm pati kļūdama par pašpietiekamu pasaules fragmentu mākslas telpā. Tā ir spēle ar tēliem, no kuriem visizteiksmīgākā Gunāra skatījumā tomēr ir un paliek sieviete ar bezgaljūtīgu dvēseli un formās pilnīgu ķermeni. Savus astoņdesmit Gunārs Binde sagaidīja paša celtā mājā Langstiņos, kur nododas makšķerēšanai un zupu vārīšanai. Viņa ikdiena paiet kopā ar trešo sievu Tatjanu, kura, līdzīgi iepriekšējām dzīvesbiedrēm, ir arī viņa modele. Savukārt Gunāra Bindes studijā pašā Rīgas centrā meistars joprojām strādā un māca fotografēt citus. Aktu fotografēšanas sākums Gunāra dzīvē ienāca caur sākotnējo interesi par glezniecību. "Protams, esmu vīrietis, un sievietes ķermenis man patika arī kā seksa objekts. Taču es atzīstu, ka šī lipīgā jutekliskuma manos aktos faktiski nav, jo tā ir salkana būšana - tīksmināties bez dziļākas jēgas. Mani vairāk interesē parādīt meitenes tīrību un skaistumu, nevis vidukļa vai krūšu apjomus. Tie mani neinteresē."Saistībā ar fotografēšanu Gunāram savulaik nācies piedzīvot pavisam nopietnas nepatikšanas, proti, viņu vervējuši čeka. "Viņi to darīja, jo vajadzēja paplašināt savu kadru loku. Nedomāju, ka biju čekai vajadzīgs vienkārši kā stukačs. Jau sākumā viņi teica, ka esmu bijis tik daudz saistīts ar ārzemēm un mani tur pazīst, tāpēc vēlams, lai es turp brauktu. Tātad viņi, visticamāk, būtu mani kā padomnieku piespēlējuši kādai ārzemēs esošai struktūrai, teiksim, vēstniecībai. Pirmais uzaicinājums bija ļoti interesants - viņi zvanīja uz Lietišķās mākslas vidusskolu, kur tolaik strādāju par pasniedzēju, un teica, ka man jāierodas kara komisariātā. Kad uz turieni aizgāju, parādījās krievu valodā runājošs vecītis, kas stādījās priekšā kā Valsts drošības komitejas darbinieks. Man no šausmām rokas sāka trīcēt. Runājāmies kādu pusotru stundu, un jau tad viņš juta, ka šādai sadarbībai iekšēji pretojos. Teicu, ka esmu mākslinieks un pārāk haotisks tik nopietnam darbam. "Nē, mēs jūs pazīstam un zinām, esat mums ļoti derīgs," viņš atbildēja un šantažēšanai atgādināja, ka esmu nodarbojies ar pornogrāfiju. Tad sapratu, ka viņi jau mani iegāzuši, proti, pie manis jau iepriekš bija atnākuši divi čaļi ar lūgumu attīstīt diapozitīvās filmiņas. Neko ļaunu nenojauzdams, tās arī attīstīju un tad ieraudzīju, ka tajās ir visīstākā pornogrāfija. Domāju - ko darīt? Ai, nu labi, atdošu čaļiem! Kad čekists atgādināja par šo attīstīšanu, sapratu, ka tas bijis inscenējums, lai mani varētu šantažēt.Beigās vecītis atstāja man savu telefonu. Pagāja divi mēneši, bet es nezvanīju. Pēkšņi vienā rītā ierodos savā skolas studijā, atveras durvis, ienāk divi čaļi un saka: "Ejam!" Es kā arestētais eju no skolas laukā, pretī nāk mana sieva Sarmīte, es viņu apskāvu, un viņa visu saprata, jo biju par sarunu ar čekistu jau izstāstījis. Sarmīte šajā mirklī man iedeva spārnus, jo teica: "Tu esi jau tik daudz izdarījis, un tad vēl ķēpāsies ar šo zaņķi?! Nē!" Tad manī radās pilnīga skaidrība, ka ar čeku nekad nesadarbošos. Disidentiska sajūta."Atteikšanās no šīs sadarbības, kā jau tas padomju laikā pienācās, Gunāram maksāja darbu lietišķajos, kur viņš fotomākslu pasniedza jau vairāk nekā desmit gadus. Par vienu no Bindes pirmo aktu modelēm kļuva vēlākā mākslas zinātniece, bet tolaik sešpadsmitgadīgā Jaunatnes teātra skolēnu aktīviste Sarmīte Sīle. 1963.gadā uzņemtā Sarmītes fotogrāfija kļuva par vienu no visu laiku izcilākajiem Bindes darbiem. "Ja ņem vērā, ka Sarmītei toreiz bija sešpadsmit gadi, un mani būtu formāli pieķēruši, es par šo mazgadīgas meitenes provokāciju tiktu notiesāts. Bet tobrīd man tas pat neienāca prātā!" Pati modele saka: "Mana pirmā pozēšana Gunāram bija ierakstīta zvaigznēs, jo līdz šim brīdim neesmu varējusi saprast, kāpēc man nebija ne kauna, ne baiļu, ne jautājumu. Biju Jaunatnes teātra skolēnu Jaungada ballītes organizētāja, un Gunārs mani uzaicināja dejot. Mēs izdancojāmies, viņš man parādīja čehu fotožurnālu, ko es, meitene no vienkāršas ģimenes, redzēju pirmo reizi mūžā. Pēc žurnālu apskatīšanas viņš man pajautāja, vai es būtu ar mieru pozēt, lai gan pirmo reizi mūžā šī žurnāla bildēs ieraudzīju kailumu ārpus pirts. Teicu - labprāt! Tas man nozīmēja apziņu, ka es kaut kam tādam deru. Vēl tagad atceros, ka Gunārs sastinga, kad nostājos viņa priekšā, bet tikai tagad saprotu, kāpēc. Jo pajautāju: "Vai es deru?""Visu rakstu par leģendāro fotomeistaru Gunāru Bindi, kā arī par viņa slavenajām bildēm ar Smiļģi un Ļeņina bisti lasiet žurnāla Sestdiena 3.janvāra numurā!