Pāris dienu pēc tam, kad no dzīves 94 gadu vecumā lepnā un neatkarīgā vientulībā šķīrās Latvijas XX gadsimta operas leģenda, gadsimta skatuves zvaigzne Žermēna Heine-Vāgnere (23.06.1923.– 07.12.2017.), Dienas redakcijā vērsās kāds vīrs. Viņš iepazīstināja ar ievērojamās mākslinieces senāko pastāvīgo draudzeni pavisam ne no mūzikas vides: Benita Bergmane (92), pēc profesijas būvinženiere, ar Žermēnu Heini-Vāgneri sastapās studiju gados. Toreiz aizsākusies draudzība turpinājās visu mūžu. Konservatorijas studiju laikā Žermēna Heine-Vāgnere arī sāka sadarbību ar savu vienaudzi, ilggadējo pianisti Vilmu Cīruli (94), kura kļuva par viņas uzticamo koncertmeistari, daudzu koncertu skatuves partneri visam mūžam. Abas kundzes sirsnīgi dalījās atmiņās par neatkārtojamo Žermēnu Heini-Vāgneri mūzikā un dzīvē.
Satikšanās Slokā
"Mana vīra, tobrīd vēl tikai mana drauga, vecāmāte dzīvoja Slokā. Viņai tieši kaimiņos dzīvoja Šteinbrika ģimene, kuru atvase Anniņa studēja Konservatorijā vienā kursā ar Žermēnu. Viņa tur šad tad ciemojās, un tā sākās mūsu pazīšanās. Es tolaik studēju Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē. Mana vīra vecmāmiņa bija ļoti sabiedriska. Viņa cepa ļoti garšīgas maizītes, un mēs, jaunieši, labprāt tur ciemojāmies. Ja gadījās lielāka kompānija un sākām dziedāt, Žermēna un Anniņa sacentās – abas bija soprāni –, kurai būs skanīgāk. Kad abas bija pie galda, kas tā bija par skaistu dziedāšanu. Vēlāk Anniņa cepa milzīgas tortes," Benita Bergmane atminas pašu sākumu pirmajos pēckara gados. Lai gan katrai bija savs ceļš ejams, abām bijis daudz kopīga – apmēram vienā laikā vītas ģimenes ligzdas, iemantots augsts novērtējums katrai savā profesijā, saskanējušas cilvēciskās vērtības, un bijis vienkārši jauki pabūt kopā tajos nedaudzajos brīžos, kurus ģimenes varēja atlicināt dzīves svinēšanai.
Vienādos soļos
"Mūsu dzīve gājusi apmēram vienādos soļos. Sākumā pēc kara mēs visi bijām pliki un nabagi. Man šķiet, ka tolaik, kad tikko sapazināmies, Žermēna vēl kopā ar savu mammu dzīvoja komunālajā dzīvoklī Klusajā centrā. Viņas mamma bija Reitera kora soliste un nezin kāpēc šausmīgi nevarēja ciest meitas vīru arhitektu Nikolaju Vāgneru – pa pusei vācieti un krievu. Taču viņi viens otru ļoti mīlēja un kļuva par reti saskanīgu pāri. Žermēna un Nikolajs Vāgners abi bija ļoti enerģiski. Arhitekti universitātē taisīja ballītes un aicināja Konservatorijas meitenes. Tā viņi arī iepazinās. Mana ģimene tikmēr izveidojās ar Jāni Puriņu, un mēs kopā nodzīvojām piecdesmit gadu. Mēs abi bijām bezbērnu pāri," Benita Bergmane iezīmē kopīgo.
"Kad Žermēnai jau bija nopietnāki sasniegumi Operā, viņai piešķīra dzīvokli Elizabetes un Tērbatas ielas stūri. Mēs savukārt jau ieņēmām labus amatus un dabūjām dzīvokli Strēlnieku ielā. Es biju ekonomiste celtniece, strādāju ministrijā, savukārt vīrs – Somdara direktora vietnieks trīsdesmit gadu." Sākusies mēbeļu pirkšana. "Modē tolaik bija meklēt veikalos blatu (pazīšanos) un pirkt jaunās mēbeles, bet Žermēnai patika vecmodīgās. Mums arī. Citi meta ārā, mēs pirkām, jo gribējām dzīvokļus iekārtot oriģināli. Piecdesmito gadu beigās jau varējām uzrīkot dzimšanas vai vārda dienas vienā vai otrā dzīvoklī. Galdi tika klāti eleganti, ar skaistiem traukiem un galda piederumiem, jo mūsu ģimenes bija ķertas uz skaistiem traukiem."
60. gadu beigās, kad sākusies mašīnu ēra, Žermēna Heine-Vāgnere jau bija Nopelniem bagātā skatuves māksliniece. Šis statuss ļāvis viņai tikt pie sava auto – padomjlaika volgas. Pie stūres gan vienmēr sēdējis Žermēnas vīrs. "Mēs 1973. gadā dabūjām žigulīti. Kopā esam braukuši pie Anniņas uz Sloku, bet pēc tam arī uz vasarnīcu, kuru Žermēna un Nikolajs uzcēla uz viņai piešķirtā zemes gabala Jaundubultos. Nikolajs pats to uzprojektēja, un viņi uzcēla ļoti smuku mājiņu – izejot pa vārtiņiem, jūra bija acu priekšā. Pazīstams dārznieks sastādīja krūmiņus." Tad jau Žermēna Heine-Vāgnere braukāja viesizrādēs un vieskoncertos uz Bulgāriju, Vāciju, uz operu Islandē un citur, taču ļoti mīlējusi un pati kopusi dārzu.
Benitas vīrs gan tikai 1980. gadā izdomājis, ka arī viņiem beidzot vajag vasarnīcu. "Nopirkām mājiņu Klapkalnciemā, klusā, skaistā Kurzemes jūrmalas vietiņā. Žermēna ar Nikolaju ar velosipēdiem no Jaundubultiem brauca ciemos pie mums uz Klapkalnciemu. Velosipēdus viņi bija nopirkuši Dortmundē, kur Žermēna bija uzstājusies lielā koncertā. Viņa vienmēr koncertceļojumos brauca kopā ar vīru – teica, ka bez vīra nebrauks," Benitas kundze paskaidro. Ar Vācijā iegādātajiem divriteņiem slavenā operas prīma un viņas vīrs bieži braukājuši pa Jūrmalu. Līdz Klapkalnciemam gar pašu jūras malu bijuši klāt divās stundās, pārbrienot mazās upītes.
"Sešdesmitajos septiņdesmitajos gados, svinot pie galda, visi dziedājām. Bet, kad Žermēna Heine-Vāgnere un tolaik populārais estrādes dziedonis, Operetes teātra mākslinieks Edgars Zveja kādās viesībās kopā sāka Pūt, vējiņus! vai kādu lustīgu galda dziesmu, vīrs negribēja ļaut viņai tādas parastas dziesmas dziedāt."
Elpas spēks
Protams, Benita gājusi apbrīnot draudzeni uz Operu. Visvairāk apbrīnojusi mākslinieces spēku un izturību. Reiz Žermēna draudzenei parādījusi, ko nozīmē akadēmiski dziedāt. "Viņa demonstrēja savus vokālos vingrinājumus un vienu stundu lika man elpot tikai ar diafragmu. Es pēc tam trīs dienas nevarēju normāli paelpot," Benita atceras.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sestdiena 15.-21. decembra numurā!
Lūsis vai žagata?