Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte

Bundzinieks Pēteris Lunde nespēlē pēc notīm

Bundzinieks Pēteris Lunde priecājas, ka bungu spēlēšana viņam tagad ir pilna laika darbs, un kopā ar grupu _The Sound Poets _gatavojas koncertiem Siguldas pilsdrupās.

Spēlējot ar trim grupām, Pēterim Lundem reizēm festivālos sanāk paskraidīt starp skatuvēm, lai paspētu uz visiem koncertiem, kuros viņam jābūt pie bungām. Līdzko viena uzstāšanās beigusies, jāievelk elpa, lai steigtos uz saundčeku nākamajam koncertam, un pašam paklausīties kaut ko nemaz nesanāk laika, kaut gribētos. "Kādā brīdī arī paēst vajag, un tu to dari laikā, kad varētu iet skatīties kādu grupu," stāsta Pēteris, bet viņš ir laimīgs, ka var darīt lietu, kas pašam patīk vislabāk. Kopš piecpadsmit gadu vecuma viņš spēlē Sabilē 1994. gadā izveidotajā grupā Pienvedēja piedzīvojumi, īsāks laiks pavadīts ar Laika suni un The Sound Poets, bet Pēteris apgalvo, ka viņam pārslēgšanās starp šīm ļoti atšķirīgajām grupām neesot grūta, jo visās tajās viņš ir pilntiesīgs dalībnieks, kurš pats izdomājis bungu partijas, nevis ir tikai pieaicināts profesionāls bundzinieks, kuram jāprot pielāgoties grupu skanējumam.

"Es neesmu tehnisks bundzinieks, kurš spēlē pēc notīm, es pat nevaru citreiz izskaidrot partijas, kuras spēlēju, – tās man vienkārši nāk ārā. Artis Orubs (viens no tehniski profesionālākajiem un daudzpusīgākajiem latviešu bundziniekiem – aut.) The Sound Poets dziesmai Tavs stāsts rakstīja notis un teica, ka tur ir ko padomāt, tas man bija patīkams kompliments. Man ir kaut kāds savs spēlēšanas stils no tās nemācīšanās izveidojies – es neesmu ierāmēts kaut kādā noteiktā standartā. Vismaz man tā liekas."

Mūzika skan visur

Pēteris saka – viņu nogurdinātu svešu dziesmu spēlēšana un vēl lielāks murgs šķiet spēlēt balles. Reizēm kopā ar draugiem savam priekam var kaut ko tādu darīt, bet kā ikdienas peļņas avotu viņš to gan negribētu, kaut apzinās, ka tādas kavergrupas, kas spēlē Latvijā un pasaulē populāras dziesmas, vienmēr būs aktuālas, jo cilvēki klubā grib dzirdēt tās dažas sev pazīstamās dziesmas dzīvā izpildījumā. Pēteris atzīst, ka droši vien izklausīsies vecmodīgs, bet viņam ir bēdīgi, ka mūzika cilvēkiem kļuvusi mazāk svarīga: "Mēs tagad klausāmies mūziku pavisam citādi nekā agrāk, kad dabūjām kādu albumu platē vai lentē un gājām mājās, lai to noklausītos no sākuma līdz beigām. Toreiz tas bija tāds notikums! Tagad mēs pārtiekam tikai no atsevišķām dziesmām un nekas vairāk neinteresē. Turklāt mūzika ir pilnīgi visur – veikalos, restorānos, reklāmās… Bišķiņ notrulinās uztvere, tu vairs neiedziļinies, jo visu laiku fonā kaut kas skan. Cilvēki ir pieraduši, ka tā ir tikai fona izklaidīte. Bet es, piemēram, šodien klausījos jauno Wild Beasts albumu. Sēžu autobusā, tramvajā vai pļauju zāli mājās – uzlieku un uz riņķi klausos. Tad ir tas brīdis, kad varu nedarīt neko citu – vienkārši klausīties muzonu. Bet industrija to visu mūzikas klausīšanos ir padarījusi mazāk vērtīgu."

Pēteris domā, ka konkrētu dziesmu veiksme ir neprognozējama un apzināti sacerēt hitu nemaz neesot iespējams. Piemēram, Pienvedēja piedzīvojumu dziesma Jel – neviens neesot domājis, ka tā kļūs par hitu. Atceramies, ka līdzīgi bijis ar Smells Like Teen Spirit, ko Kurts Kobeins no Nirvana uzskatījis tikai par joku, Placebo līderim Braienam Molko nepatīk Nancy Boy, tāpat kā Radiohead izvairās no Creep spēlēšanas koncertos."Šīs dziesmas zaudē savu vērtību, ja visu laiku iet tev pa priekšu. Mēs jau ar Pienvedējiem vairs nespēlējam Tu un es," saka Pēteris, bet The Sound Poets savu superhitu Kalniem pāri gan spēlē, reizēm pat ļoti garās versijās, saprotot, cik daudzi viņu koncertos tieši šo dziesmu gaida. Arī tās liktenis savulaik karājies mata galā – kādreizējais grupas (tolaik vēl ar nosaukumu S.P.B.) dalībnieks Ingars Viļums esot teicis, ka tādu pat ierakstīt neesot vērts.

Spalvas ceļas gaisā

The Sound Poets pašlaik gatavojas diviem koncertiem Siguldas pilsdrupās 26. un 27. augustā, kas būšot īpaši, jo citur šogad spēlēt nav rāvušies. "Mēs ar Poetiem izdomājām šogad neskriet apkārt un nespēlēt visur, bet uztaisīt smuku savu lielo koncertu. Pagājušogad ļoti daudz spēlējām, jo paši par savu naudu rakstījām albumu un saviem spēkiem arī gribējām izdot. Spēlējām visur un likām naudiņu čupiņā. Šogad izdomājām, ka atpūšamies un gatavojamies saviem, nevis festivālu koncertiem. Savs ir savs. Domājām, ka būs viens foršs koncerts, bet divās nedēļās to izpirka, un sapratām, ka jātaisa arī otrs. Tagad notiek lielā gatavošanās," stāsta Pēteris.

Sākot spēlēt Poetos, Pēteris sajutis to enerģiju, kad "visi no galvas līdz kājām ir tajā muzonā iekšā". Spilgtā atmiņā esot pirmā reize, kad grupas līderis Jānis Aišpurs palūdzis uzspēlēt bungas, – tas bijis tāds pusakustisks koncerts ar stīgu kvartetu un pianisti. Dziesma Nāc līdzās ir ar kori Kamēr iedziedāta, un koris piedalījies arī koncertā. "Koris sastājas, mēs sākam spēlēt, un viņiem pusdziesmā jāsāk dziedāt. Un pēkšņi, kad koris sāka dziedāt, es jutu, ka man spalvas ceļas gaisā, tirpas skrien un asaras acīs, – es nebiju gaidījis kaut ko tādu, tā sajūta bija superīga! Ir visādas emocijas bijušas, spēlējot ar Pieniņiem un Mofo, bet kaut ko tādu es nebiju nekad sajutis. Likās, ka tur ir baigā īstenība tajā visā iekšā."

Bungas jau šūpulī

Pēteris saka, ka bungas viņam laikam esot šūpulī ieliktas – pat neesot īpaši mācījies spēlēt, vienkārši zinājis, ka to māk. Tētis spēlējis kultūras nama blicītē bungas, un Pēteris gājis līdzi uz mēģinājumiem. "Bungas ir pieejamas – vienkārši apsēdies un sāc spēlēt. Visi skatās: wow, re, kā sīkais vālē!" atceras Pēteris, kurš kādā otrajā klasē sapratis, ka bungas spēlēt laikam visi nemāk un tas nemaz nav tik vienkārši – vismaz neviens draugs vai klases biedrs tā nemācējis, bet Pēterim esot licies, ka nekā sarežģīta tur nav. "Skolas pionieru vadītājs padomju laikos ar Kasparu Rolšteinu, kurš spēlēja basu, un manu brāli (Aldis Lunde – aut.), kurš spēlēja bungas, bija uztaisījuši tādu mazu blicīti Sabilē, kas spēlēja Dzelteno pastnieku dziesmas. Vienā klasē bija iekārtota mēģinājumu telpa, un tur visi instrumenti stāvēja. Tā kā mans brālis tur spēlēja bungas, tad arī man ļāva tur aiziet paspēlēt, kamēr netraucē nevienu. Kā bija starpbrīdis, es skrēju uz turieni, lai pirmais paspētu, apsēdos pie bungām un devu vaļā."

Visu rakstu par The Sound Poets bundzinieku Pēteri Lundi lasiet šīsnedēļas žurnālā SestDiena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata