Komentētājs pie apaļā galda

Divdesmitā gadsimta totalitāro režīmu kontekstā jēdziens «pagātnes pārstrāde» nozīmē sarežģītu un nepatīkamu darbu – atsevišķa cilvēka vai veselas nācijas sadarbības ar varu apzināšanu un izvērtēšanu. Pieredze rāda, ka tikai no šādas attīrošas pašrefleksijas dzimuši secinājumi nodrošina stabilus pamatus citādai nākamībai.

Voldemārs Hermanis (81) ir viens no kādreiz pazīstamākajiem starptautisko notikumu komentētājiem Komunistiskās partijas oficiālajā laikrakstā Cīņa okupētajā Latvijā 70.–80. gados. Vislielāko popularitāti ieguvis, regulāri piedaloties iknedēļas televīzijas raidījumā Globuss, un tādējādi kļuvis par vienu no uzticamākajiem augstākā kaluma PSRS ārpolitikas propagandētājiem tālaika Latvijas sabiedrībā. Paša desmitgadēm ilgā sasaiste ar komunistisko režīmu ir tēma, ko Hermanis tagad vēlas izrunāt.

Pēc jūsu veidotās interviju grāmatas Zem LKP kupola iznākšanas esat devis mājienus, ka vēlētos pārrunāt padomju okupācijas laiku sava darba mūža kontekstā.

Pie šīs grāmatas strādāju vismaz pāris gadu. Mans mērķis bija izstāstīt vadošu latviešu komunistu dzīvesstāstus. Saprotams, jau tad apzinājos: arī pats esmu šī procesa sastāvdaļa. Jo darboties vadošajā partijas laikrakstā Cīņa, regulāri piedalīties televīzijas tiešajās pārraidēs par ārpolitiku – tas no partijas CK puses nozīmēja vēl lielāku uzticības mandātu nekā darbs redakcijā. Tas vienkārši nebija iespējams, ja cilvēks nepārstāvēja varu vai nebija tai pietuvināts.
Esmu nonācis pie domas, ka tās lietas ir iespējami atklāti izrunājamas. To vēl vairāk pastiprināja izvairība un atteikumi, kurus saņēmu, vācot materiālus grāmatai. Kad vērsos pie konkrētiem cilvēkiem, kurus labi pazinu no agrākiem laikiem, kuri bijuši iekšā kompartijas struktūrās arī pārmaiņu laikā un atmodā, viņos izjutu iekšēju pretestību atklāties un godīgi reflektēt par padomisko pagātni. Pat no cilvēkiem, kas, lai arī darbojās tajā laikā, ir jaunāki par mani. Šodien vairāki no viņiem strādā augstskolās, ja tie atklās savu padomju laika pagātni, studenti droši vien uzdos nepatīkamu papildjautājumu. Tad arī cilvēks savā prātā pārliek – vai man tas vajadzīgs?

Varbūt biedē, ka tevi uzreiz nosauks par karjeristu, konjunktūristu vai pērkamu dvēseli. Jānis Peters gan lieto saudzīgāku terminu, proti, "piespiedu konjunktūrists".

Pēc ekonomista izglītības iegūšanas Latvijas Valsts universitātē strādājāt Zemes ierīcības projektēšanas institūtā, paralēli sākāt rakstīt.

Kaut arī šajā institūtā skaitījos vecākais ekonomists, darbs bija primitīvs un neinteresants. Griezu aritmometru (no XXI gadsimta skatpunkta – aizvēsturisks skaitļotājs), visa rēķināšana bija tālu pat no priekšmeta, kuru universitātē biju apguvis kā lauksaimniecības ekonomiku.

Vienlaikus biju sācis interesēties par starptautiskām tēmām. Bija tāda Zinību biedrība ar daudzām sekcijām un plašu tīklojumu, kas tika izveidota kompartijas vadībā un atradās tās stingrā pārraudzībā. Ar tās ceļazīmēm mēs, tā dēvētie starptautnieki, lasījām lekcijas dažādās vietās visā Latvijā: kultūras namos, kolhozu centros, skolās un institūtos. Varbūt zināms lūzums notika 1963. gada ziemā, kad mēs no institūta kopā ar Pionieru pils komandu devāmies pārgājienā ar plašu programmu pa Vidzemes centrālo augstieni. Mans uzdevums bija runāt par starptautiskām aktualitātēm. Tajā laikā uz viļņa bija Kubas revolūcija, tās atbalsojums Latīņamerikā. Kuba manā uztverē iepretim diktatūrām bija vesela kontinenta vaduguns. Par to arī uzrakstīju pirmo rakstu Cīņai. Mani ievēroja un uzrunāja.

Nebija sajūtas, ka esat palikts zem lupas?

Kā nu ne. Pirms mani aicināja uz Cīņu, mana biogrāfija bija pamatīgi izpētīta. To neslēpa arī institūta direktora vietnieks Kārlis Leitlands, sak, zvanīja un par tevi interesējās redaktors Īverts.

Kad 1963. gada vasarā sāku strādāt Cīņas redakcijā, komjaunietis vairs nebiju, bet arī ne partijas biedrs. Drīz saņēmu mājienu, ka vajadzētu stāties partijā. Tomēr nebiju profesionāls žurnālists, sākotnēji – vairāk ārpolitikas rakstu rediģētājs. Par komentētāju kļuvu pakāpeniski. Šo sliedi jau bija iedzinuši divi stabili autori – Mavriks Vulfsons (M. Vilks) un Artūrs Zvezdovs (J. Svira).

Var sacīt, ka tolaik neko jaunu nepateicām un neuzrakstījām. Tomēr tas, kaut pamatā uz PSRS galvenās ziņu aģentūras TASS un preses aģentūras Novosti (APN) materiāliem balstīts, bija katra komentētāja paša iznēsāts. Paliekot rāmjos jeb zem tā paša LKP kupola, katram bija savs rokraksts, sava intonācija.

Ciktāl varēja izlemt Cīņas darbinieks? Redakcijā taču cirkulēja arī informācija, kas netika uzreiz publiskota, bet gan rūpīgi filtrēta?

Lasīju samērā daudz tā sauktos materiālus dienesta lietošanai. Piemēram, biļetenu Atlass krievu valodā (to saņēma arī rajona komitejās), arī radiopārraižu Amerikas balss un Brīvā Eiropa ierakstu atšifrējumus, kurus vēlāk Preses nama 19. stāvā sagatavoja īpašas VDK uzticības personas. 1964. gadā biju iestājies kompartijā, jo citādi man pieeja šādiem avotiem būtu liegta. Varēji būt bezpartijisks un rakstīt par zaļajiem zirnīšiem vai akūtām sadzīves lietām (arī vadošie Cīņas žurnālisti Jāzeps Teicāns un Ārija Klimkāne nebija PSKP biedri), bet ne strādāt, teiksim, propagandas nodaļā.

Tas pats attiecās uz 60. gadu vidū izveidoto un manis vadīto ārzemju informācijas nodaļu – zināt drīksti krietni vairāk, bet izmantot vari vien atbilstoši Maskavas un LKP nostādnēm.

Vai stāšanos partijā izjutāt kā zināmu iekšēju dilemmu?

Kā redakcijas štata darbinieks vairs ne, kaut pats uz to nerāvos. Ja cilvēks spēris pirmo pussoli, visbiežāk nākas spert arī nākamo. Vai atgriezties kādā ar ekonomiku saistītā institūtā, kad vienu jau biju pametis? Vairs ne. Nospriedu, ka neiešu kaut kur citur, lai sāktu visu no nulles. Tevi tomēr sāk pazīt, aicina uzstāties radio un ar lekcijām. Sistēma ievelk nemanāmi, par ķēpīgām lietām sākumā nemaz nedomā. Jo augstāk esi ticis, jo vairāk tev ir ko zaudēt.

Vai tās latviešu aprindas, ar kurām jums iznāca saskare, informatīvā ziņā bija nodalītas no jebkādām pretestības izpausmēm padomju varai?

Katrs kaut ko noteikti zināja, izmantojot tos vai citus kanālus. Grūti atcerēties, ka šādus jautājumus mums uzdotu kā lektoriem. Cilvēki baidījās atklāties.

Redakcijā pienāca informācija, ka sakarā ar 1968. gada notikumiem Čehoslovākijā Maskavā, Puškina laukumā, protesta mītiņā izgājusi inteliģentu grupa. Zinājām, ka ne jau ar aplausiem Prāgā sagaidīja padomju tankus. Tas bija pirmais brīdis, kad pats jutos ļoti nekomfortabli, zinot krietni vairāk, nekā ļauts oficiāli publiskot.

Vai bijāt Latvijas PSR KP nomenklatūras sastāvā?

Uz šo jautājumu atbildēšu Cīņas bijušā kolēģa Oskara Gerta vārdiem. Kad uz galda parādās telefona aparāts ar trīsciparu numuru, cilvēks pieskaitāms nomenklatūrai. Tas nozīmē tiešos sakarus ar LKP Centrālkomiteju, ar ministriem, visu resoru vadītājiem. Nomenklatūrā mani varēja ieskaitīt 1985. gada 2. aprīlī, kad CK birojā tiku apstiprināts par Dzimtenes Balss redaktoru. Tad arī man bija tieša saruna ar Drošības komitejas cilvēku. Kad sākās atmoda, formāli darbojās tā pati mašinērija, tikai baiļu slieksnis vairs nebija agrākais.

Visu interviju Voldemāru Hermani lasiet 16.decembra žurnālā SestDiena!