Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Manhetenas projekts - kā tapa ātombumba

Pirms 80 gadiem ASV armijas inženieru korpusa sastāvā tika izveidots Manhetenas inženieru apgabals. Tā speciālistu uzdevums bija būvēt objektus, kuros notika pirmo kodolieroču izstrādāšana. Lai gan neviens no šiem objektiem neatradās Ņujorkas rajonā Manhetenā, tieši tā vārdā iegājies dēvēt visu plašo izpētes un ražošanas darbu kompleksu, kura rezultātā amerikāņi 1945. gada 16. jūlijā veica pirmo atombumbas izmēģinājumu

1942. gada 13. augusts, kad tika nodibināts Manhetenas inženieru apgabals, ir zīmīgs ar to, ka šajā brīdī beidzās zinātnieku patstāvīga kontrole pār pētījumiem kodolfizikas jomā. ASV prezidenta Franklina Delano Rūzvelta administrācija bija pieņēmusi konceptuālu lēmumu, ka šiem pētījumiem jānoved pie kodolieroču izstrādes. Un, ja reiz runa ir par ieročiem, tad atbildība par visu projektu jāuzņemas militārpersonām, jo tieši viņiem tie arī būs jāizmanto, raksta History.com. Otrā pasaules kara gados Manhetenas projekts kļuva par ASV valdības prioritāti, un līdzekļi tam netika žēloti, neraugoties uz to, ka tie bija nepieciešami arī karadarbībai un palīdzības sniegšanai sabiedrotajiem.

Milzīgais projektā iesaistīto cilvēku skaits gan noveda pie informācijas noplūdes. Pateicoties plaši izvērstajam spiegošanas tīklam Savienotajās Valstīs, būtiskas kodolieroču izgatavošanas tehniskās nianses nonāca arī PSRS rokās, un 1949. gadā arī Padomju Savienība veiksmīgi izmēģināja savu pirmo atombumbu.

Einšteina brīdinājums

Netiešs starta šāviens Manhetenas projektam nogranda jau 1939. gada 2. augustā. All About History norāda, ka no publikācijas uz publikāciju ceļo kļūdains apgalvojums, ka todien pasaulslavenais zinātnieks Alberts Einšteins nosūtījis prezidentam Rūzveltam vēstuli, brīdinot par to, ka nacistiskajā Vācijā sākti darbi, lai izgatavotu kodolieročus, tādēļ amerikāņiem nepieciešams pasteigties un paveikt to pirmajiem. Vēstule patiešām bija, taču tās autors bija cits fiziķis Leo Silārds, bet Einšteins bija to parakstījis. 

Pamatojot savas bažas, Silārds atgādināja, ka vācu zinātniekiem Oto Hānam un Fricim Štrasmanim 1938. gadā bija izdevies izstrādāt metodi, kas ļāva skaldīt urāna kodolus, atbrīvojot milzīgu daudzumu enerģijas. Fiziķiem potenciāls jaunam superierocim bija acīmredzams.

Vēstuli, kas uz Vašingtonu bija nogādāta ar starpniekiem, Rūzvelts saņēma tikai 11. oktobrī. Tobrīd Eiropā jau bija sācies Otrais pasaules karš un par Trešā reiha agresīvajiem nolūkiem nekādu šaubu vairs nevarēja būt, norāda History. com. Ņemot vērā šo situāciju, kā arī pateicoties Einšteina autoritātei, Rūzvelts un viņa administrācija iztika bez liekas birokrātiskas vilcināšanās. Jau 21. oktobrī uz pirmo sēdi sanāca ar prezidenta rīkojumu izveidotā Urāna padomdevēju komisija, par kuras vadītāju bija iecelts Nacionālo standartu biroja šefs Laimens Brigss. Tobrīd par iespējamu kodolieroču izstrādāšanu neviens īsti neaizdomājās un pat vārds "atombumba" komisijas locekļiem bija svešs, uzsver War History. 1939. gada rudenī amerikāņu valdības pārstāvju interese aprobežojās ar vēlmi noskaidrot, kas tie urāna kodoli tādi ir, ko nozīmē to saskaldīšana, kādiem mērķiem tos iespējams izmantot un, galu galā, vai viss šis pasākums atmaksāsies.

Viens no komisijas pirmajiem lēmumiem bija 6000 dolāru (mūsdienās tas būtu ap 130 tūkstošiem dolāru) piešķiršana grupai pētnieku, kuri jau bija sākuši eksperimentus ar neitroniem, lai noskaidrotu, vai urāna kodola saskaldīšanas procesā tos iespējams iegūt pietiekamā skaitā, lai izraisītu ķēdes reakciju un nodrošinātu liela daudzuma enerģijas atbrīvošanu.

Process uzņem tempu

No zinātniekiem saņemtā informācija pamudināja komisiju atvēlēt pētījumiem aizvien dāsnāku un dāsnāku finansējumu. Piemēram, Kolumbijas Universitātē Silārda un 1938. gada Nobela prēmijas laureāta Enriko Fermi grupas jau drīz vien sāka izstrādāt radioaktīvo izotopu atdalīšanas (to mēdz saukt arī par urāna bagātināšanu) tehnoloģiju, kā arī intensīvi pētīja kodolu ķēdes reakcijas procesus un nianses, raksta History.com. ASV strādājošo zinātnieku pamudināta, komisija pievērsa uzmanību arī Eiropas pētnieku teorētiskajiem darbiem, kas tika publicēti prestižos zinātniskajos žurnālos.

Atskaites par paveikto nonāca uz Rūzvelta galda. Lai gan tolaik Savienotajās Valstīs valdīja liela skepse par nepieciešamību iesaistīties Otrajā pasaules karā un arī pats Rūzvelts vismaz sākotnēji bija izolacionisma politikas piekritējs, viņš vai nu pats, vai padomnieku iespaidots, atzina šo pētījumu nozīmīgumu un lielo potenciālu. Izpētes darbu statuss tika strauji paaugstināts. 1940. gada jūnijā Rūzvelts iekļāva Urāna padomdevēju komisiju jaunizveidotās Nacionālās aizsardzības izpētes komisijas sastāvā, bet nākamā gada jūnijā (tikai dažas dienas pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai) tās tika ietvertas Zinātniskās izpētes un attīstības birojā jeb OSRD. Tieši šis birojs, kuram bija cieši jāsadarbojas ar militāristiem, vēlāk koordinēja visdažādākajos kodolfizikas izpētes projektos iesaistīto zinātnieku darbu. All About History skaidro, ka tobrīd pētnieki atradās "nepazīstamos ūdeņos", tādēļ taustījās, pārbaudot visvisādas hipotēzes. Daudzas no tām noveda strupceļā, taču citām zinātnieku grupām pa to laiku jau bija izdevies būtiski pavirzīties uz priekšu to virzienu izpētē, kas galu galā noveda pie mērķa sasniegšanas.

Galvenā prioritāte

1941. gada decembrī pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārboras flotes bāzei Havaju salās ASV nācās oficiāli iesaistīties Otrajā pasaules karā. Bet jau nākamā gada 19. janvārī Rūzvelts apstiprināja tolaik slepenu rīkojumu, saskaņā ar kuru ASV bija jāizstrādā savi kodolieroči. Līdz 1943. gada vidum zinātnieki vēl turpināja pētījumus tajās vietās, kurās bija darbojušies līdz šim, un tikai retais – piemēram, Roberts Openheimers, kurš bija iecelts par Manhetenas projekta zinātnisko vadītāju, – bija informēts, ka militārie inženieri jau ķērušies pie jaunu, absolūti slepenu izpētes centru celtniecības. 

Pavisam ASV teritorijā tika ierīkoti vairāk nekā 30 šādi objekti, bet daži atradās arī Apvienotajā Karalistē un Kanādā, jo valdību līmenī bija panākta vienošanās par ciešu sadarbību kodolprojekta attīstīšanā.

Sākot ar 1943. gadu, atombumbas izstrādāšana kļuva par Rūzvelta administrācijas prioritāti, un aplēses liecina, ka trīs gadu laikā Manhetenas projektā tika ieguldīti divi miljardi dolāru, kas mūsdienu izteiksmē būtu aptuveni 33 miljardi dolāru. Lauvas tiesa jeb gandrīz 90% šīs summas tika izmantota izpētes centru un rūpnīcu būvei, kā arī izejvielu iegūšanai, raksta History.com. Pētījumus veica aptuveni 6000 zinātnieku, bet pavisam projekta realizācijā bija iesaistīti vairāk nekā 130 tūkstoši cilvēku.

Visus šos darbus uzraudzīja amerikāņu armijas ģenerālis Leslijs Grovss, kurš iepriekš bija vadījis Aizsardzības ministrijas saimniecisko daļu. Zinātnieku darbā viņš daudz nejaucās, lai gan mēdza viņus pasteidzināt, pieprasot, lai atombumba būtu gatava pēc iespējas ātrāk, raksta All About History. Svarīgākais, ka Grovss spēja pētniekus nodrošināt ar pietiekami komfortabliem apstākļiem (kādi nu kara gados bija iespējami) un visiem nepieciešamajiem materiāliem un tehniku, lai izpētes, bet vēlāk pirmo atombumbu konstrukcijas darbi neapstātos ne uz sekundi.

Viens no Rūzvelta palīgiem vēlāk atminējies, ka prezidentam teju vai ik rītu pirmais jautājums bijis nevis par to, kas noticis karadarbības zonās Klusā okeāna reģionā un vēlāk arī Eiropā, kur karoja amerikāņu spēki, bet gan par to, cik tālu uz priekšu pavirzījies darbs pie atombumbas izgatavošanas. Pārliecināties par to, ka tas devis cerēto rezultātu, Rūzvelts gan tā arī nepaspēja – 32. ASV prezidents nomira 1945. gada 12. aprīlī, tikai dažus mēnešus pirms tam, kad Manhetenas projekts vainagojās ar pasaules vēsturē pirmās atombumbas veiksmīgu izmēģinājumu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata