Gada šķiršanās
29. martā pēc 46 gadus ilgas "kopdzīves" oficiāli ir jāšķiras Apvienotās Karalistes un Eiropas Savienības (ES) ceļiem. Tā jau kopš pirmsākumiem nebija harmoniska "laulība", jo salinieki briti nekad tā pa īstam sevi nav identificējuši ar kontinentālo Eiropu. Šķiršanās process, ko sāka pēc Lielbritānijas vēlētāju 2016. gada vasarā pieņemtā lēmuma izstāties no ES, ir bijis smagnējs un abpusējiem kašķiem bagāts.
Britu konservatīvā premjerministre Terēza Meja, pakļaujoties zvērinātākajiem eiroskeptiķiem savā partijā, mēģināja izprasīt no ES dažādus labumus, ko Britu salas varētu baudīt arī pēc aiziešanas no Savienības. Taču Brisele bija nelokāma un izvirzīja Londonai savus noteikumus. Aizvadītā gada nogalē abas puses vienojās par šķiršanās nosacījumiem, taču tie neapmierina vairākumu britu parlamentāriešu, kuriem ir jāapstiprina vienošanās. Meja decembrī atlika paredzēto likumdevēju balsojumu un apsolīja parlamentāriešiem panākt izmaiņas šķiršanās līgumā, taču ES līdz šim nav izrādījusi vēlmi piekāpties. Savukārt tas ļoti reālu padara iespēju, ka briti un ES šķirsies bez nekādas vienošanās, kas radītu milzīgas problēmas abām pusēm.
Izdevums The Economist prognozē, ka Mejai galu galā izdosies vienoties ar ES par abpusēji pieņemamiem šķiršanās noteikumiem, kurus būs spiesti atbalstīt arī dumpinieki premjeres pārstāvētajā Konservatīvajā partijā bailēs par to, ka varētu notikt vēl viens Brexit referendums. Savukārt pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES varētu notikt mēģinājumi panākt Mejas atkāpšanos, jo konservatīvo partijas iekšienē valda liela neapmierinātība ar premjeres darbu. Tas var pavērt iespējas par valdības vadītāju kļūt Leiboristu partijas līderim Džeremijam Korbinam.
Laikraksta The Financial Times redakcija pareģo, ka Brexit tomēr nenotiks. "Parlamenta nespēja atbalstīt kādu no Brexit variantiem liks atkal nodot jautājuma izlemšanu vēlētājiem. Otrajā referendumā viņi balsos par to, lai atjaunotu Apvienotās Karalistes reputāciju kā nācijai, kas nevēlas ziedot labklājību un drošību ideoloģiskas apmātības dēļ."
Politiķu sagādātās spēcīgās galvassāpes britiem kaut nedaudz varētu remdēt popularitāti atguvušās karaliskās ģimenes kārtējais pieaugums, jo princis Harijs un viņa sieva Megana Mārkla pavasarī sagaidīs savu pirmo atvasi.
Kas vadīs ES?
ES šis gads būs nozīmīgs ne tikai tāpēc, ka pirmo reizi bloka 61 gadu ilgajā vēsturē saruks tā dalībvalstu skaits, bet arī tāpēc, ka aptuveni 500 miljoniem ES pilsoņu būs jāievēl nākamais Eiropas Parlaments (EP). ES likumdevēja vēlēšanas notiks divus mēnešus pēc Brexit – maijā. Līdz ar britu izstāšanos EP deputātu skaits samazināsies no pašreizējiem 751 uz 705.
Nereti vēlētāji EP vēlēšanas izmanto kā protesta balsojumu. Pēdējos gados visā Eiropā ir novērojams tradicionālo centriski labējo un centriski kreiso partiju popularitātes kritums un vēlētāju piesliešanās radikālākiem politiskajiem spēkiem, kas piedāvā vienkāršus risinājumus sarežģītām problēmām, piemēram, imigrācijai. Tāpēc viss liecina, ka nākamajā EP sasaukumā varētu būtiski pieaugt populistu un eiroskeptiķu pārstāvniecība. Neraugoties uz to, ES likumdevējā vairākumu saglabās centriskie spēki, tomēr nākamais EP būs daudz sašķeltāks un mazāk spējīgs pieņemt svarīgus lēmumus.
Tāda noteikti būs ES izpildvaras institūcijas – Eiropas Komisijas (EK) – nākamā vadītāja izraudzīšanās. Daudz kritizētais pašreizējais EK prezidents Žans Klods Junkers ir paziņojis, ka vēlreiz nekandidēs uz ietekmīgo amatu.
Brexit un EP vēlēšanu kontekstā būtiski būs arī iekšpolitiskie notikumi atsevišķās ES dalībvalstīs.
2019. gads var ieiet vēsturē ar Vācijas kancleres Angelas Merkeles valdīšanas beigām. Viņa ir apņēmusies vadīt ES ekonomiski spēcīgāko dalībvalsti līdz 2021. gadā paredzētajām Bundestāga vēlēšanām, tomēr maz ticams, ka Merkelei tas izdosies. Ļoti iespējams, ka šogad iekšējo nesaskaņu dēļ izjuks viņas vadītā konservatīvo un sociāldemokrātu koalīcijas valdība un būs nepieciešamas pirmstermiņa vēlēšanas. Tajās kancleres pārstāvētās Kristīgo demokrātu savienības (CDU) priekšgalā būtu Annegrēta Krampa-Karenbauere, kura decembrī pārņēma CDU vadības grožus no Merkeles. Visticamāk, ārkārtas vēlēšanās labus rezultātus sasniegtu galēji labējā partija Alternatīva Vācijai, bet parlaments būtu ļoti fragmentēts.
Šis gads var izrādīties izšķirošs arī Francijas prezidentam Emanuelam Makronam. Viņš pēc uzvaras 2017. gadā notikušajās vēlēšanās lūkoja ieņemt Eiropas līdera lomu, bet īsā laikā ir kļuvis par vienu no visu laiku nemīlētākajiem Francijas prezidentiem. Aizvadītā gada beigās Franciju pārņēma plaši protesti pret Makrona iecerētajām nepopulārajām reformām. Sagaidāms, ka arī 2019. gadā Francija pieredzēs plašus protestus.
ES vadībai raizes joprojām sagādās Itālija, kur pie varas ir populistu valdība, kas vēlas palielināt jau tā milzīgo valsts parādu, lai īstenotu savus dāsnos priekšvēlēšanu solījumus. Eirozonas trešo lielāko ekonomiku apdraudēs arī pieaugošās nesaskaņas starp valdību veidojošo populistisko Piecu zvaigžņu kustību un galēji labējo partiju Līga.
skats no malas
skats no malas
viesis