Universālais jeb beznosacījuma pamata ienākums (universal or unconditional basic income) tradicionāli tiek saprasts kā stāvoklis, kad visi kādas valsts iedzīvotāji vai vismaz pilsoņi saņem regulārus maksājumus no valsts budžeta, kas ir pietiekami viņu pamatvajadzību segšanai. Turklāt (atšķirībā no dažāda veida sociālajiem pabalstiem, kas tiek piešķirti konkrētām iedzīvotāju grupām) nekādas prasības beznosacījuma ienākumu saņēmējiem netiek izvirzītas – tos saņem visi neatkarīgi no labklājības līmeņa, sociālā statusa vai vēl kādiem citiem parametriem.
Šīs koncepcijas pirmsākumi meklējami piecus gadsimtus senā pagātnē – 1516. gadā tapušajā angļu filosofa un humānista Tomasa Mora slavenajā darbā Utopija. Nepilnus trīs gadsimtus vēlāk šo ideju tālāk attīstīja jau cits anglis – rakstnieks, radikālu ideju popularizētājs un būtībā profesionāls revolucionārs Tomass Peins, kurš bija arī tā dēvētās amerikāņu revolūcijas galvenais ideologs un vētrains Lielās franču revolūcijas atbalstītājs (viņš pat tika ievēlēts par Konventa deputātu, lai gan nerunāja franču valodā), kā arī franču filosofs un matemātiķis marķīzs Nikolā de Kondorsē, kurš kļuva par Peina atbalstītās Lielās franču revolūcijas upuri.
Vairāk vai mazāk mūsdienīgas aprises koncepcija gan ieguva tikai pagājušā gadsimta Lielās depresijas laikā. Tad tika noformulēta ideja, ka katram pilsonim pieder kāda daļa no savas valsts nacionālās bagātības, kuru šis pilsonis ir tiesīgs saņemt arī regulāri, naudas izteiksmē un bez jebkādiem papildu nosacījumiem. It īpaši anglosakšu valstīs parādījās samērā ietekmīgi politiskie spēki, kas iestājās par beznosacījuma ienākuma ieviešanu. Cīņai ar krīzi un nabadzību gan beigās tika izvēlētas Džona Meinarda Keinsa receptes, bet rietumvalstu sociālās sistēmas visbiežāk sāka balstīties uz Viljama Beveridža idejām – atbilstoši tām sociālie maksājumi tomēr ir atkarīgi no to saņēmēja individuālā veikuma.
Robotizācijas bubulis
Tomēr ideja par beznosacījuma ienākumu nekur nepazuda, un virkne ekonomistu (tajā skaitā Miltons Frīdmans un Frīdrihs fon Haieks) turpināja to uzskatīt par efektīvu metodi nabadzības novēršanai. Pagājušā gadsimta otrajā pusē tika īstenoti arī vairāki eksperimentāli pasākumi šajā virzienā. Ar būtiskiem panākumiem gan tie nevainagojās, un iecere pamazām izrādījās ja ne gluži aizmirstama, tad lielākoties tika uzskatīta par kaut ko nedaudz utopisku un marginālu. Šāda attieksme pret šo koncepciju varētu turpināties vēl ilgi, ja vien nepienāktu robotizācijas laikmets, nevērstos plašumā mantiskā nevienlīdzība, kā arī pasauli nesāktu plosīt aizvien pieaugošu mērogu ekonomiskās krīzes.
Par pirmo stimulu atkārtotai jautājuma nonākšanai uzmanības centrā kļuva automatizācija un robotizācija jeb faktiski – iespējas, ka jau pārskatāmā nākotnē ne tikai ražošana pārliecinošā vairākumā rūpnīcu, bet arī daudzu pakalpojumu sniegšana un pat atsevišķas, šobrīd par radošām uzskatītas nodarbes varētu kļūt gandrīz pilnībā automatizētas. Šī perspektīva, protams, aizrauj un iedvesmo jauno tehnoloģiju entuziastus, taču vienlaikus rada pamatīgas galvassāpes politiķiem un ekonomistiem. Kamēr robotizācijas virzītāji un aizstāvji norāda, ka jaunie risinājumi tiks ieviesti ne jau pēkšņi un vienā dienā, bet pakāpeniski un daudzu gadu garumā un tādēļ speciālistiem, kurus nomainīs roboti, būs visas iespējas pārkvalificēties un atrast jaunas nodarbes, skeptiķi atklāti apšauba šādu optimismu. Tiek lēsts, ka pilnvērtīgas automatizācijas un robotizācijas gadījumā izzudīs līdz pat 82% šobrīd pastāvošo profesiju. Tāpat tiek uzskatīts, ka ievērojama daļa darbu zaudējušo, visticamāk, tā arī nespēs pārkvalificēties, tostarp arī ievērojamas cilvēkiem pieejamu darbvietu skaita samazināšanās dēļ. Rezultāts būs tā dēvētais tehnoloģiskais bezdarbs, cilvēka darba vērtības ievērojama samazināšanās un kapitāla (lasiet – investoru robotizētajās iekārtās un rūpnīcās) vērtības tikpat ievērojama palielināšanās, kas vienlaikus līdzi nesīs vēl straujāku sabiedrības mantisko noslāņošanos, krītoties tehnoloģisko bezdarbnieku ienākumu līmenim, utt. Papildus tam pastāv augsta iespēja, ka investīcijas robotizētajā ražošanā vai pakalpojumos vienkārši neatmaksāsies, jo ievērojamai daļai iedzīvotāju nebūs naudas ne preču, ne pakalpojumu iegādei – līdzekļu pietiks tikai minimālo vajadzību apmierināšanai. Šāda situācija sola patēriņa samazināšanos, deflāciju, pārprodukcijas krīzes utt., kā arī politisko nestabilitāti labākajā, bet asiņainus nemierus vai revolūcijas sliktākajā gadījumā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 5. jūnija.- 11. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
melnais humors
Realitāte>Guncha
hmmm