Ar vijoli blakus. Saruna ar komponistu Imantu Kalniņu

Nekas pasaulē neskan tā, kā cilvēka dvēsele, kurā ir visas dimensijas. Tas katram dots no dzimšanas – šis paša komponista formulētais kopsavilkums kalpo par devīzi visam, ko par viņu pasaulei vēstī Latvijas Mūzikas informācijas centrs. Ar tikpat daudzdimensionālu koncertu, kāda ir dziesmotas dvēseles skaņa, Liepājā koncertzālē Lielais dzintars tieši Imanta Kalniņa 79. dzimšanas dienā 26. maijā viesosies Mūzikas namā Daile radītais, publikas iemīļotais koncertuzvedums Kamēr vien gliemeži skrien – mūziķu Daumanta Kalniņa, Kaspara Zemīša un režisores Māras Ķimeles stāsts, kas aizsniedzas pat līdz komponista daiļrades pirmsākumiem, atskaņojot gan mazāk zināmas, gan klausītājiem vismīļākās Imanta Kalniņa dziesmas. Skaņdarbus atlasīt palīdzējis komponists un diriģents Juris Vaivods, koncertuzvedumā atspoguļojot ne vien Imanta Kalniņa mūzikas dažādību, bet arī atklājot Daumanta Kalniņa un Kaspara Zemīša muzikālo daudzveidību – līdzās dziesmām skan arī instrumentālie skaņdarbi obojas, klavieru un ģitāras izpildījumā. Koncertuzveduma videoiestarpinājumos redzams un dzirdams pats Imants Kalniņš, kurš dalās esejiskās pārdomās par laika ritējumu. Piemēram, jautādams mums vai pats sev: "Daudzas un dažādas pasaules. Vai tās ir viena otrā vai viena otrai blakus?"

Ievērojot visus drošības pasākumus, uz koncertu klātienē – Lielajā zālē – vairāk nekā pēc divu mēnešu pauzes aicināti pirmie 20 klausītāji. Savukārt pārējiem komponista daiļrades cienītājiem uzvedumu būs iespēja vērot tiešraidē vietnēs bilesuparadize.lv vai lielaisdzintars.lv. Toties vietnē Replay.lv bez maksas joprojām var noskatīties Imanta Kalniņa 75 gadu jubilejas koncertu, ko sadarbībā ar Latvijas Televīziju piedāvā Liepājas simfoniskais orķestris. Šī koncerta programmā ir trīs komponista jaundarbu pirmatskaņojumi, kas Lielajā dzintarā izskanēja 2016. gada janvārī. Tajā diriģenta Māra Sirmā vadībā pirmo reizi bija dzirdami Liepājā tapusī komponista Septītā simfonija, miniatūra Santakrusa un Koncerts obojai ar izcilā latviešu obojista Pētera Endzeļa solo. Šie trīs Imanta Kalniņa skaņdarbi ir iekļauti arī mūzikas albumā, ko Latvijas valsts simtgades pro-grammā laida klajā nacionālā ierakstu kompānija Skani.

Jau tagad var iegādāties biļetes uz apaļās jubilejas koncertu ImKa 80, ko Mūzikas nams Daile rīko 2021. gada 26. maijā Arēnā Rīga.

Tagad, sazvanīts ap brokastu laiku un taujāts, kā klājas, komponists savā allaž nesatricināmi mierīgajā balsī laipnīgi atbild, ka klājoties labi.

Ko jums nozīmē – labi?

Šis vārdiņš "labi" ir tik ietilpīgs! Cik nu vēl tuvāk viņam var pieiet. Viss, protams, sastāv no lielām un mazām lietām.

Tajā noteikti ietilpst gaidāmais koncerts. Vai pats turp dosities?

Vispār tas ir iespējams. Bet tagad jau nedrīkst nekur iet.

25 cilvēki nu jau drīkst, un Lielais dzintars ir milzīga telpa – ir iespēja pamatīgi distancēties.

Droši vien. Pašlaik vēl nevaru atbildēt, iešu vai neiešu. Bet tas – mana iešana vai neiešana – nav būtiski. Būtisks ir pats koncerts un abi brīnišķīgie mūziķi, kuri tur spēlē un dzied. Tas ir būtiskais, ne jau tā mana klātbūtne.

Jums ar šiem mūziķiem ir īpašas attiecības?

Jā, pirmoreiz viņi šo programmu spēlēja Mūzikas namā Daile, un tas arī bija manas dzimšanas dienas koncerts. Šķiet, tas bija manā 75. jubilejā. Precīzi neatceros, jāprasa puišiem.

Toreiz pats aktīvi piedalījāties programmas veidošanā? Galu galā bijāt redzams un dzirdams videoierakstā, jūsu uzdotie jautājumi bija nozīmīga visa mākslinieciskā vēstījuma daļa.

Aktīvi jau nu gan tas nebija. Tas bija pasīvi. Man liekas, tā bija režisores Māras Ķimeles ideja. Es tos savus dažus jautājumus un teikumus pateicu, tie tika nofilmēti, un tad tos iemontēja koncerta scenārijā.

Toreiz iedomājos, ka tie varētu būt fragmenti no jūsu dienasgrāmatas. Vai tādu rakstāt?

Nē, es nerakstu dienasgrāmatu. Man nav nekādu literāro dotību.

Bet tie bija ļoti labi teksti. Piemēram: "Bērns izgāja dārzā. Ziedēja ābeles, ceriņi, jasmīni un dzeltenās akācijas. Dārzā izgāja pieaugušais. Dārzs bija pārvērties asfaltētā maksas autostāvvietā. Kā tas var būt?"

Nu kādreiz jau ienāk prātā tādas labas lietas. Kādreiz tīri nejauši, kā aklai vistai mieža grauds.

Kā pārdzīvojat šo trako, stresa un neziņas pilno izolācijas, distancēšanās laiku?

Es cenšos nepiedalīties tajā, kas saistās ar šī jautājuma histērisko pusi. Es cenšos neietekmēties no tā, jo pietiek jau ar to, ka visi masu informācijas līdzekļi ir histerizējušies līdz neprātam un katru dienu cilvēkiem bliež virsū šo informāciju. Es cenšos to ignorēt, un man tas izdodas.

Vai lielāka histērija tomēr nav vērojama sociālajos tīklos, kurus pārplūdina sazvērestību teoriju, dezinformācijas un naida plūdi?

Ha, ha, ha! Cilvēks ir ļoti interesanta un krāsaina būtne, vai ne?

Dažās Eiropas valstīs iedzīvotāji pat pulcējas protestos pret Covid-19 dēļ noteiktajiem ierobežojumiem.

Es domāju, ka tur, ka cilvēkiem gribas protestēt pret visu šo, ir liela daļa patiesības iekšā, jo tik tiešām šis jautājums ir histerizēts visas pasaules mērogā. Es tik tiešām domāju, ka šiem cilvēkiem ir daļēja taisnība. Cita lieta – kā tas būtu jāorganizē. Bet personīgi es domāju, ka tik lielā mērā pieblīvēt, piesārņot cilvēku apziņu ar šo jautājumu nav pareizi. Un tādēļ arī cilvēki protestē. Instinktīvi. Viņi protestē pret šo pārspīlējumu.

Par saprātīgām gan nenosaukt arī pašas sabiedrības izplatītās idejas. Piemēram, vairāk nekā apšaubāmais ieteikums cīnīties pret vīrusu, elpojot šņabja tvaikus…

Ha, ha, ha! Un citi saka, ka vajag vairāk pīpēt, jo vīrusam nepatīkot nikotīns!

Teicējs droši vien gribējis iespītēt niknajam pīpēšanas apkarotājam dakterim Apinim. Starp citu, vai jūs joprojām pīpējat?

Es pīpēju. Bet es domāju, ka dakteris Apinis, būdams ļoti konsekvents antismēķētājs, to – ka no Covid-19 nomirs tieši pīpētāji – pateica tajā sakarībā. Bet tas vispār ir tik interesanti: viens pasaka, ka pīpēšana stāvokli pasliktina, bet te pēkšņi rodas antitēze – ka tas uzlabo.