Lai gan Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) direktores Lienes Cipules pēdējā laika ziņojumos sabiedrībai netrūkst dramatisku nošu ("atsevišķās slimnīcās rodas grūtības ar intensīvās terapijas un reanimācijas gultu nodrošināšanu, Covid-19 pacientiem paredzēto gultasvietu noslodze pārsniegusi 100 procentus", "Covid-19 radītās veselības aprūpes sistēmas pārslodzes dēļ neviens pacients Latvijā vairs nevar būt drošs, ka savlaicīgi saņems visu nepieciešamo palīdzību", "patlaban esam nokļuvuši līdz ceturtajam, faktiski sliktākajam scenārijam") un pat kolapss ir ticis piesaukts, viņa pati nebūt neizskatās pēc izmisušas un bezpalīdzīgas būtnes, bet gan izstaro mieru un pārliecību par darāmo.
SestDiena sarunā ar Cipuli noskaidroja, cik dramatiska ir situācija slimnīcās un NMPD, uz ko mēs varam cerēt un uz ko ne un kā jūtas pati direktore. Viens Cipules secinājums ir skaidrs un vienkāršs: ja noteiktos ierobežojumus ievērotu visa sabiedrība, nevis tikai tās apzinīgākā daļa, situācija jau tagad būtu labāka.
Jūs pati esat vesta ar ātro palīdzību kā paciente?
Esmu gan, bet tas bija ļoti sen. Tā kā neko daudz no tās reizes neatceros, droši vien viss bija labi.
Ar kādām problēmām iedzīvotāji tagad visbiežāk izsauc neatliekamo palīdzību?
Apmēram 20 procentu izsaukumu pašlaik ir saistīti ar Covid-19, šo izsaukumu skaits tuvojas diviem simtiem diennaktī.
8. janvārī palika trīs gadi kopš jūsu stāšanās Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītājas amatā. Vai nenožēlojat toreizējo lēmumu?
Noteikti ne.
Jautāšu citādi – ja kāds jums tad teiktu: "bet zini, pēc diviem gadiem sāksies pandēmija, kas ļoti sarežģīs darbu" – vai tad jūs tik un tā to uzņemtos?
(Pauze.) Tas tiešām ir grūts jautājums, zinot, kā tas viss tagad ir izvērties un ko tas ir nozīmējis man un manai ģimenei… Bet visdrīzāk jau uzņemtos tik un tā. Visi šie trīs gadi nav bijuši vienkārši. Pirmo gadu man bija nenormēts un ļoti saspringts darbalaiks. Otrajā gadā rakstījām stratēģiju, tad bija nedaudz mierīgāk, bet arī saspringti. Trešajā, tiklīdz nodomāju, ka varēšu plānveidīgi organizēt darbu un, tā sakot, cakot mežģīnes, sākās pandēmija. Pagājušā gada sākums man bija samērā mierīgs, bija stabils darba plāns, bet viss mainījās 23. janvārī.
Jau janvārī, nevis martā?
Jā, tad saņēmām Pasaules Veselības organizācijas zvanu ar brīdinājumu par jaunu vīrusa paveidu Ķīnā. Tajā dienā faktiski uzreiz sākās darbs pie dažādu algoritmu adaptēšanas, informācijas meklēšanas un adaptēšanas. Sākumā domājām, ka darām to tikai pēc algoritma, kas ir stingrs visā pasaulē, bet jau pēc mēneša tā bija realitāte.
Pavasara realitāte un rudens realitāte bija divas dažādas realitātes?
Es neteiktu, ka slodzes ziņā tās bija dažādas. Neatceros, ka man pavasarī būtu bijis normāls miega režīms. Pavasarī bija jāapstrādā ļoti daudz informācijas un jāveic daudzi organizatoriski procesi jaunā, nezināmā vidē. Tā nezināmā vide bija visapkārt. Nepārtraukti nāca informācija, bija daudz jālasa, to es darīju naktīs. Dienestā bija jāorganizē ļoti apjomīgi procesi – jāievieš jaunas funkcijas, jāmotivē darbinieki. Bija ārkārtas stāvoklis, kad ielas bija tukšas, bet mēs strādājām…
Pa tukšām ielām ātrajai palīdzībai vieglāk braukt.
Tā ir, bet visi pārējie procesi – pacienta nodošana slimnīcā, dekontaminācijas procesa risinājumi…
Kas tie ir?
Kad infekciozu pacientu nogādā slimnīcā, tātad, kad brigādei ir bijusi saskare ar infekcijas aģentu (tā rīkojas arī tad, ja ir bijusi saskare ar radiācijas vai ķīmijas aģentu), šī brigāde skaitās kontaminēta un pēc tam ir jāveic pilns dekontaminācijas process, tai skaitā pārģērbšanās speciālā vietā. Mums Latvijā tas patiesībā bija pilnīgi jauns process, jāorganizē no nulles. Rudenī šīs lietas ir sakārtotas, bet nāk pavisam citi izaicinājumi un atkal ir liela slodze… Tagad ir sajūta, ka pie visa jau pierasts un pavasari nevar novērtēt, bet pavasaris arī bija ļoti smags.
Ja tagad neatliekamā palīdzība saņem izsaukumu, vai rīcība atšķiras atkarībā no tā, vai ir zināms – izsaucējs ir inficēts vai nav?
Pie šādas infekcijas izplatības mēs nekad nevaram būt droši. Mēs, tāpat kā uzņemšanas nodaļas, esam tā struktūra, kas pieņem, ka pacients vienmēr var būt infekciozs. Ja mums nav ziņu, ka pacients būtu infekciozs, mēs tik un tā lietojam aizsarglīdzekļus, tikai mazākas pakāpes. Algoritmi ir izstrādāti jau pavasarī, tagad tie tiek papildināti, pārsvarā brigāžu aizsardzībai.
Tātad tagad visas neatliekamās palīdzības brigādes brauc, nobruņojušās pret inficēšanos stipri vairāk nekā pirms pandēmijas?
Bez aizsarglīdzekļiem netiek veikts neviens izsaukums. Vieglāku izsaukumu izpildē tiek lietotas aizsargbrilles, maskas, cimdi – tas ir minimālais komplekts. Bet šāds aizsardzības līmenis ir ļoti rets, jo šādu izsaukumu ir arvien mazāk. Agrāk mūs tiešām sauca arī tad, ja pirkstiņš durvīs iespiests vai kas tamlīdzīgs, pašlaik mēs tādus izsaukumus gandrīz nemaz neizpildām. Lielākoties aizsardzības līmenis ir brilles, respirators, cimdi, un visos izsaukumos arī pacientam tiek dota maska, lai viņš, to lietojot, samazinātu risku brigādei. Ja pacientam ir jāveic manipulācijas – intubācija vai kardiopulmonālā reanimācija –, tajos apstākļos tiek ieteikts lietot vismaz halātu, kas tiek pārvilkts pāri formai.
Ja braucam pie pacienta, kuram ir aizdomas par Covid-19 saslimšanu vai tā ir apstiprināta, tad ir pilns aizsarglīdzekļu tērps – kombinezons, respirators, brilles, cimdi –, lai brigāde būtu pasargāta un ātrāk varētu veikt dekontaminācijas procesu. Pēc šāda aizsargtērpa lietošanas brigādei nav jādodas karantīnā, bet, ja ir bijis izsaukums, kurā ir Covid-19 pacients un brigāde nav lietojusi pilnu aizsargkostīmu, šī brigāde tiek nosūtīta karantīnā.
Kādā stāvoklī jābūt Covid-19 slimniekam, lai neatliekamā palīdzība viņu vestu uz slimnīcu?
Es gribētu atzīmēt, ka lielākā daļa pacientu, protams, ārstējas ambulatori – mājās, ģimenes ārsta uzraudzībā. Ja raugāmies uz kopējiem saslimstības datiem, redzam, ka tūkstošiem pacientu Covid-19 infekciju izslimo mājās. Bet apmēram 15–20 procentu (atkarībā no vecuma grupas – jaunāki pacienti mazāk, vecāki vairāk) nonāk stacionārā.
Tomēr tik daudz, gandrīz katrs piektais…
Jā, vairāk nekā tie, kam ir bezsimptomu slimības norise. Mūsu uzdevums ir ļoti nozīmīgs: no vienas puses, neaizvest uz slimnīcu to, kuram tas nav nepieciešams, no otras puses, nepalaist garām to, kuram noteikti jānonāk slimnīcā. Tas prasa gan smalku algoritmisku pieeju, gan labu darba organizāciju. Mūsu ikdiena pašlaik ir attālināti konsiliji, kuros piedalās dažādi ārsti, lai maksimāli varētu izvērtēt pacienta stāvokli, vai tas atbilst hospitalizācijas kritērijiem.
Nedrīkst aizmirst to, ka neatliekamie izsaukumi ir jāveic tāpat kā iepriekš. Katrs neatliekamais izsaukums var nozīmēt, ka pacientam ar politraumu, insultu, infarktu vai dzemdību sākšanos var būt arī Covid-19 infekcija. Visiem, kam ir nepieciešama hospitalizācija, tā tiek nodrošināta – nodrošināta sarežģītos apstākļos. Slimnīcu iespējas uzņemt pacientus pašlaik ir ierobežotas.
Vai Covid-19 pacients, kas ārstējas mājās, bez konsilija pats var noteikt to stadiju, kad viņam būtu jādodas uz stacionāru?
Tas, uz ko mēs aicinām visu šo laiku un kas pēdējā laikā pavisam labi izdodas, ir Covid-19 pacientu sadarbība ar savu ģimenes ārstu. Ģimenes ārsts šos pacientus pieskata – attālināti, bet saziņa notiek un situācija tiek kontrolēta. Visos gadījumos, kad ģimenes ārstam rodas bažas, ka pacienta stāvoklis kļūst smagāks, izsaukumu veic ģimenes ārsts. Par šo sadarbību mēs priecājamies, jo tā varam noķert arī tos gadījumus, kas mūsu algoritmam varbūt izbirtu cauri. Ārsta izvērtējums mums palīdz mērķtiecīgāk vērtēt šos izsaukumus.
Protams, pacientus, kuriem ir ļoti izteikta ilgstoša temperatūra, nogurums un parādās arī elpas trūkuma pazīmes, aicinām saprast, ka tas ir viens no būtiskākajiem simptomiem, ko cilvēks pats var novērtēt, ja viņam ģimenes ārsts nav iedevis oksimetru, un šādos gadījumos zvanīt mums. Jāteic tā, ka zvanīt 113 vajag jebkurā gadījumā, kad ir sajūta, ka jāmeklē mūsu palīdzība, jo mediķis, runājot pa telefonu, diezgan bieži sniedz konsultāciju, uzdod jautājumus, mēs savienojam ar ārstu – mums ir ārstu komanda, kura visu laiku nodrošina konsultatīvo atbalstu. Līdz ar to ir lielas iespējas pat tad, ja brigāde nedodas pie pacienta, konsultējot palīdzēt tikt galā ar dažādām situācijām.
Jūs tagad, gandrīz kā Kārlis Ulmanis savulaik, esat teikusi: palikšu savā vietā. Vai situācija ir tik dramatiska kā Ulmanim 1940. gadā? 27. oktobrī Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā teicāt: ja situācija ar Covid-19 saslimšanas izplatību Latvijā turpināsies tāpat kā šobrīd, "apmēram mēneša laikā mūsu veselības aprūpes sistēma, kura ir viena no vājākajām Eiropas Savienībā, varētu nonākt kolapsa stāvoklī". Gada beigās teicāt, ka, "ņemot vērā milzīgu saslimstību, kas mums bija starpsvētku periodā, tas liecina, ka mūsu izaicinājumi vismaz uz janvāra otro pusi būs vēl lielāki un nozīmīgāki, ir piepildījies sliktākais scenārijs, un situācija vēl tikai pasliktināsies, jo saslimstība ir kāpusi un neviens no ierobežojumiem viņu īsti nav apturējis". Vai mēs jau esam kolapsā?
Redziet, kolapss ir īslaicīgs vājums, tas nav sabrukums. Neesmu solījusi sistēmas sabrukumu. Kolapsa pazīmes dienests ir izjutis vairākkārt, ņemot vērā, ka mums nav bijis, kur stacionēt kādu pacientu vai bijis jāstāv rindā pie kādas slimnīcas, bet mums ir ļoti labi izdevies, pārorganizējot darbu gan dienestā, gan slimnīcās, tikt ar to galā. Varu apliecināt, ka mēs nezīmējām tik bargas prognozes septembrī, kad sākām plānot pasākumus. Pašlaik runājam par to, ka mums slimnīcās varētu būt līdz pat 2000 pacientiem. Līdz tam tādu iespēju īsti neizskatījām, cerējām un gaidījām, ka ierobežojumi darbosies un infekcijas izplatība mazināsies. Pašlaik nekas par to neliecina. Situācija pat nerāda nekādu stabilizāciju – attiecībā uz stacionāriem noteikti ne (saslimstības līkne jāskatās tuvākās nedēļas laikā, lai redzētu, vai stabilizēsies augsta saslimstība). Kamēr tas viss ies lejā, paies ļoti ilgs laiks. Uztraucošākās blaknes ir tās, ka pašlaik jau veicam Covid-19 pacientu ārstēšanu un stacionēšanu uz daudzu citu pacientu rēķina. Ja pavasarī Covid-19 pacientu īpatsvars slimnīcās mazināsies, tad citu pacientu īpatsvars pieaugs. Un tie nebūs vienkārši gadījumi, tie būs ielaisti. Tātad mediķi sev pašlaik neprognozē vieglu dzīvi, neraugoties uz to, kā Covid-19 attīstīsies. Bet ļoti negribētos tādus fatālus scenārijus, kad mums vairs nebūtu, kur novietot pacientus, kā to redzējām citās valstīs. Darām visu, lai no tā izvairītos.
Ja būs tie 2000 stacionējamie pacienti, viņus būs kur likt?
Būs, jo mums vēl ir dažādu veidu plāni, kā radīt papildu resursus. Protams, ne tik spēcīgus kā slimnīcu nodaļas, bet ir dažādi risinājumi, arī citās valstīs, lokālai ārstēšanai vai nu sociālās aprūpes centros, vai dažādu pielāgotu stacionāru gultu veidošanai. Stiprināsim arī primārās aprūpes un mājas aprūpes pakalpojumus. Nu, un ļoti ceram, ka tie ierobežojumi, kas ir pašlaik, būs iedarbīgi.
Jūsu dienestā ir apmēram 3200 darbinieku. Vai tas ir pietiekami?
Jā.
Arī Covid-19 laikam pietiekami?
Pietiekami. Mēs tiekam galā. Ja mums personāls neslimos un vakcinēsies, nevajadzētu rasties problēmām ar mūsu palīdzības nodrošināšanu. Bet ļoti svarīga ir viena lieta: mēs esam sistēmas daļa. Brigāžu trūkums mums nevar veidoties, bet, ja slimnīcā nevar pieņemt pacientus un mēs ar pacientiem stāvam pie slimnīcas rindā un nevaram atgriezties uz līnijas, tad ir operativitātes traucējumu risks.
Vai tādi gadījumi ir bijuši, kad jūs vedat pacientu un nezināt, vai slimnīca viņu ņems?
Nē, līdz šim lielākoties ir paņēmuši. Ir bijušas situācijas, kad esam braukuši uz nākamo tuvāko stacionāru, jo tajā pirmajā stacionārā ir mainījusies situācija un pacientu vairs nevar paņemt. Lielākos sastrēgumus rada tieši uzņemšanas nodaļu spēja uzņemt, jo pacientiem ilgstoši ir jāgaida analīžu rezultāti. Atsevišķās situācijās uzņemšanas nodaļas ir šaurie pudeles kakli. Bet jāteic, ka arī slimnīcas ir ļoti mainījušas savu darba organizāciju, mēs to jūtam. Tiklīdz kādi riski parādās, slimnīcas mēģina tos risināt. Nopietni sastrēgumi pašlaik nav bijuši.
Vai vietu slimnīcās arī pietiks?
Mēs darīsim visu, lai pietiktu. Es neizskatu iespēju, ka mums pacienti varētu gulēt uz ielām. Protams, risinājumi ir sarežģīti, un visi strādā pārslodzē. Ne tikai tiem, kas saskaras ar pacientiem, bet arī organizatoriem, ministrijas cilvēkiem ir liela daļa slodzes, jo ir jāievieš risinājumi, jāpamato finansējuma prasījumi, jāveic iepirkumi… Nepietiek ar to, ka slimnīcas saka, ko tām vajag, tam visam nepieciešama milzīga birokrātiska procedūra, lai tas notiktu. Līdz šim mums komandas gars un sadarbība ir ļāvusi tikt galā. Cerams, tā arī turpināsies.
Darbinieku jūsu vadītajam dienestam tātad pietiek, bet kādā stāvoklī viņi ir? Pati esat teikusi, ka NMPD darbinieks nedrīkst būt pārstrādājies.
Veicot dažādus pasākumus, esam būtiski samazinājuši slodzi darbiniekiem gan izsaukumu skaita ziņā, gan mēģinot sabalansēt dežūras. Mums ir punkti ar ļoti augstu intensitāti, un ir punkti ar zemāku. Pēdējos divos gados mums ir izdevies optimizēt darbinieku slodzi, lai viņi nebūtu noguruši izsaukumos. Protams, nakts darbs un maiņu darbs atstāj iespaidu uz cilvēku, bet tādas slodzes kā 20 izsaukumu dienā mūsu dienestā ir pagātne.
Un viņi arī strādā tikai dienestā?
Tā ir otra problēma. Protams, medicīnā daudzi savieno darbavietas. Pat vairāk nekā divas – tur paņem pa dežūrai, vēl citur. Tā ir sarežģīta lieta, man kā darba devējam faktiski nav iespējams izsekot darbinieka gaitām, un es nevaru viņam liegt strādāt, bet problēma tā ir. Esam lūguši parakstīt apliecinājumu, ka darbinieks iepriekšējā dienā nav strādājis citā darbavietā, bet tas turas uz godavārda.
Jūs no Covid-19 baidāties?
Nebaidos, bet ļoti negribētu ar to saslimt. Abas manas māsas un viņu ģimenes ir izslimojušas Covid-19, gan ne Latvijā. Es katru dienu redzu izsaukumus, dzirdu, ko stāsta kolēģi par slimnīcu darbu. Neviens nevar prognozēt, kāda būs organisma reakcija uz šo slimību. Gribu uzsvērt, ka vakcinācija ir mūsu iespēja tikt galā ar šo vīrusu, iznīdēt to sabiedrībā.
Jūsu māsām slimības gaita bija līdzīga vai atšķirīga?
Diezgan līdzīga. Latvijā mēs tāda veida pacientus laikam stacionētu, bet valstī, kurā viņas dzīvo, tas tā nenotika. Viņi slimnīcās nogādā tikai daudz smagākus pacientus nekā mēs šeit Latvijā, jau ar riskiem dzīvībai. Mēs slimnīcās nogādājam samērā ar citu valstu mērauklu vidēji smagus pacientus.
Jūs jau esat vakcinējusies?
Neesmu, bet pie pirmās iespējas noteikti to darīšu. Pašlaik mūsu prioritāte ir mediķi, kas dienestā strādā ar pacientiem.
Cik aktīvi jūsu dienesta mediķi vakcinējas? Vai visi to darīs?
Visi noteikti ne, bet ir ļoti liela interese un aktivitāte. Pirmās trīs dienas dienestā vakcinējām ļoti intensīvi, novakcinējām 300 cilvēku, neraugoties uz to, ka mums jāsaskaņo ar slimnīcām vakcinācijas process, pašiem mums nav iespējas vakcinēt savus darbiniekus. Pirmā nedēļa, kad kolēģi devās uz vakcināciju, deva jaunu grūdienu un jaunu elpu tiem, kas varbūt svārstījās.
Vai vakcinētiem darbiniekiem dienestā būs kādas priekšrocības?
Noteikti ne. Tikai tā priekšrocība, ka viņiem faktiski nebūs riska saslimt ar smagu Covid-19 gaitu. Bet vismaz sākotnējā fāzē nebūs pārmaiņu prasībās ne attiecībā uz masku un citu aizsarglīdzekļu valkāšanu, ne uz došanos karantīnā – tas viss paliks spēkā.
Vai pieļaujat iespēju, ka vakcīnu iedarbība var izrādīties īslaicīgāka, nekā cerēts?
Es noteikti nebūšu tas cilvēks, kas var runāt par efektiem, bet vēsture rāda, ka daudzas slimības pasaulē ir izskaustas, tikai pateicoties vakcinācijai. Jautājums ir, cik ātri mēs apturēsim Covid-19 izplatību. Ir pierādījies, ka dažas vakcīnas, kas sākumā ir brīvprātīgas, vēlāk kļūst par obligātām tikai tādēļ, lai slimību izskaustu pilnībā. Arī ar Covid-19 ir tā, ka pašlaik vakcinācija ir brīvprātīga, bet, ja apturēt Covid-19 neizdosies un process vilksies gadiem, varētu sagaidīt arī obligātu vakcināciju. Jo ekonomika jau cieš no katras dienas, kurā veidojas jauni saslimušie un jaunas slodzes slimnīcām. Ja sabiedrība sapratīs, ka vakcīna ir ieejas biļete uz brīvību, ceru, atsaucība būs liela, un mēs pandēmiju pārvarēsim.
Esat strādājusi kopā ar Pēteri Apini. Kā vērtējat viņa izteikumus Covid-19 sakarā?
Neesmu ar viņu par to runājusi. Sākumā bija drusku izbrīns, pašlaik jau Apinis saprot, ka situācija ir citādāka, ka salīdzināt gripas un Covid-19 vīrusu nav tā pareizākā pieeja. Mulsināja tas, ka viņam ir ļoti daudz kolēģu, kas strādā slimnīcās, bet viņš turpināja stāstīt, ka ar Covid-19 nav tik traki – patiesībā ir diezgan traki. Bet gribu arī teikt, ka daudz kas no viņa teiktā ir pilnīga taisnība.
Kāda ir jūsu vadītā dienesta sadarbība ar Veselības ministriju?
Es gribētu to labāku, bet neesmu klasiska ierēdne, un tas varbūt ietekmē dažas lietas, kurās netieku saprasta vai tieku pārprasta. Kopumā lietas virzās uz priekšu un daudzus jautājumus izdodas atrisināt pietiekami labi un kvalitatīvi. Ienākot dienestā, man bija jaunums saskarties ar valsts pārvaldi kopumā, kas vairāk kustas ap procesiem nekā ap rezultātu un vairāk nodarbojas ar reaģējošu risinājumu meklēšanu nekā risku vadību. Bet visumā, man liekas, mēs labi tiekam galā. Dienests, protams, ir īpatnēja struktūra – no vienas puses, mums jābūt mobiliem un operatīviem, bet, no otras puses, mēs, vismaz no pārvaldības viedokļa, esam valsts pārvaldes iestāde, kurā procesiem ir jābūt smagiem, grūtiem, ilgiem (smaida). Tas, protams, ir liels izaicinājums vadītājam, kuram tajā pretrunā ir tomēr jāspēj izvadīt līdz rezultātam. Šķiet, mūsu dienestā procesiem vajadzētu būt vēl ātrākiem nekā jebkurā uzņēmumā: no rīta pieņem lēmumu, vakarā dari. Bet dienesta vadītāji ir ierēdņi, līdz ar to mums tā darīšana ir drusku citādāka nekā ugunsdzēsējiem vai policistiem.
Veselības ministres Ilzes Viņķeles (A/P) demisija jums bija pārsteigums?
Es negribētu vērtēt politiskos procesus, neesmu tajos iekšā, bet, redzot, ka rezultāti ir tādi, kādi tie pašlaik ir gan attiecībā uz saslimstību, gan vakcinācijas procesa sākšanu, acīmredzot premjers nesagaidīja to rezultātu, kādu bija uzdevis.
Bet jūs noteikti esat bijusi klāt valdības slēgtajās sēdēs, kurās varēja redzēt, vai starp Kariņu un Viņķeli ir saskaņa.
Nu, varbūt tās saskaņas tur nebija, bet… Arī man varbūt nav bijusi ideāla saskaņa ar ministri, bet tajā pašā laikā svarīgie jautājumi tiek atrisināti, katram saprotot savu atbildību.
Vai veselības ministra maiņa situāciju uzlabos vai, tieši otrādi, – iekavēs kādus procesus?
Viss būs atkarīgs no tā cilvēka, kurš būs ministrs (intervijas dienā amatā vēl nebija apstiprināts Daniels Pavļuts – aut.), bet ministrijā ir pietiekami laba institucionālā atmiņa, saliedēts kolektīvs, domāju, ka viņi noteikti spēj virzīt un darīt lietas tā, kā tas būtu jādara, neskatoties uz politisko vadību. Manuprāt, krīzē vispār labāk būtu mazāk domāt par politiku, vairāk par krīzes risinājumiem, kuriem ne vienmēr ir laba ietekme uz politisko koptēlu. Nākamajam ministram būs liels izaicinājums, ieraugot to saimniecību, bet tajā pašā laikā esmu pārliecināta, ka tie cilvēki, kas strādā veselības aprūpes sistēmā, visu iestāžu vadītāji, šī platforma, kurā mēs strādājam, operatīvā medicīniskā komisija kā lēmumu pieņemšanas vieta – tas viss turpina darboties neatkarīgi no tā, ir politiskā vadība vai nav.
Vai nav tā, ka šādas pandēmijas laikā jebkurš veselības ministrs būs slikts?
Šajā brīdī slikts ministrs īstenībā nav neviens! Mēs strādājam ļoti neskaidros apstākļos. Pavasarī mums viss izdevās labi, rudens periods iet ar lieliem klupieniem, bet kopumā Latvija startē ļoti labi. Mums ir samērā vāja veselības sistēma, bet, salīdzinot, piemēram, ar Lietuvu vai vēl citām valstīm, mēs savu situāciju noturam diezgan labi.
Bet pavasarī mums gāja daudz labāk.
Iespējams, šī ir politiska izšķiršanās, bet pavasara stratēģija sevi attaisnoja, un nezinu, kāpēc šī stratēģija netika lietota rudenī.
Vai Daniels Pavļuts būs labs veselības ministrs?
Neesmu iedziļinājusies viņa iepriekšējā darbībā, bet esmu klausījusies dažas viņa lekcijas par menedžēšanu un vadību. Manuprāt, viņš varētu tikt galā ar strukturētu krīzes vadību. Pašlaik mēs esam nonākuši krīzē ne tikai ārējo notikumu dēļ, bet arī no iekšējās darbošanās puses.
Katrā ziņā man kā ierēdnei jāspēj sastrādāties ar jebkuru cilvēku, kas nāks ministra amatā, un es darīšu visu, lai šī sadarbība izdotos laba.
Jūs varētu būt veselības ministre?
Neesmu domājusi tādās kategorijās un neesmu sevi gatavojusi šādiem uzdevumiem. Es varu darīt lietas, kas nav politika.
Ko jums nozīmē darbošanās šajā pandēmijā – profesionālu izaicinājumu vai apgrūtinājumu?
Esmu jau teikusi: kā vadītāja es esmu paradīzē, kā cilvēks – ellē. Izaicinājumi ir ļoti interesanti, un tas, kas izdodas, motivē un spārno, vadītājam darbs šādā situācijā ir kā balva. Bet kā cilvēkam man nav brīvdienu, nav iespējas atslēgt telefonu, un ģimene, trīs bērni, divi kaķi un suns ir atvirzījušies otrajā plānā. It sevišķi attālinātās mācības man ir liels izaicinājums – veltīt pietiekami daudz laika savam pusaudzim, kurš izmanto mammas aizņemtību.
Kurā elles lokā mēs būsim pēc mēneša – šajā pašā vai jau nākamajā?
Godīgi sakot, visu laiku ceru, ka pienāks brīdis, kad lielākā daļa sabiedrības sapratīs pareizi, kāpēc kādas lietas notiek vai nenotiek. Manuprāt, ja lielākā daļa būtu ievērojusi dažādus ierobežojumus pirms mēneša, mēs, iespējams, pašlaik varētu būt brīvi, bet zināma daļa nez kāpēc, neskatoties ne uz ko, izvēlas pa kluso apiet ierobežojumus, un tā veidojas tie skaitļi. Tie norāda, ka kontakti ir, vīruss tiek nodots no cilvēka cilvēkam! Tas ir vienīgais secinājums, ko varam izdarīt: sabiedrība neievēro ierobežojumus, lai kā man gribētos lielīt, ka daudzi tos ievēro.
Kaķi nevar pārnēsāt kovidu?
Kaķi, cik zinu, slimo ar kovidu un, iespējams, var to pārnēsāt. Es ar saviem kaķiem arī runāju, kad kaimiņi bija viņus konstatējuši savā dārzā, ka kovidlaikā viņiem nevajadzētu vazāties apkārt!