Pēc televīzijas raidījuma Šeit un tagad bija daudz cilvēku, kas gribēja ar mums pārrunāt sāpes, netaisnības dzīvi un nāvi. Tā kā televīzijas apjoms to neļauj izdarīt padziļināti, tika radīta biedrība Reanimare, kuras misija ir atgriezt atpakaļ apzināšanos, lai cilvēks nonāktu pie augstākās potencialitātes, kam viņš ir nolemts, – kļūt par pilnīgu gaismas būtni jeb pilnīgi realizētu enerģētisko ķermeni, kā to realizēja Jēzus Kristus, – stāsta Reanimare radītājs un vadītājs, bērnu reanimatologs Pēteris Kļava, kas gandrīz 30 gadu dara darbu, kurā nav iespējams nedomāt par dzīvības vērtību, un, sešus gadus nesdams savu domu augļus vakara raidījuma Šeit un tagad skatītājiem, bija raidījuma populārākais dalībnieks. Pieminējis Kristu, Kļava piebilst: kristiešiem ir grūti pieņemt, ka Jēzus tāds nebija vienīgais, to ir realizējuši vēl daudzi tūkstoši cilvēku…
Fragments no intervijas:
Tā kā runājam pirms Ziemassvētkiem, gribu sākt ar jautājumu, vai jūs esat redzējis brīnumu? Protams, ja 9atskaita to, ka pati dzīvība ir brīnums.
Kas nu kuram ir brīnums. Kādam ikdienā notiek profesionālas lietas, citam tas šķiet brīnums. Mums intelektuālajā pasaulē liekas, ka brīnums ir parādība, iespaids vai notikums, ko mēs nevaram, nemākam izskaidrot, ko šī cilvēce vēl nesaprot. Teorētiski, akadēmiski raugoties, brīnumu droši vien nav – notiek tas, kas notiek, jautājums tikai, kā mēs to interpretējam.
Pats vārds "brīnums" ir ļoti bīstams, it sevišķi medicīnā. Esmu diezgan atbildīgs cilvēks, cenšos atbildēt par to, ko saku. Mums visiem, it sevišķi ārstiem, vecākiem, arī ticīgiem cilvēkiem gribas, lai mūsu dzīvē ir kāds iracionāls pieskāriens, kas maina dzīvi vai iespaido, liek domāt.
Gribu teikt, ka brīnumi ir izskaidrojami, tikai mūsu attīstības līmenis to vēl neļauj darīt, tāpēc mēs tos saucam par brīnumiem. Es negribētu brīnuma jēdzienu profanēt – ka palūdzos un man notika tas un tas. Tas jau nav brīnums, tā ir mijiedarbība. Bieži vien mijiedarbību starp cilvēka egoismu, viņa prātu vai dvēseli un kādu augstāku instanci mēs definējam kā brīnumu: pēkšņi notika tas, ko tu negaidīji vai nezināji, ka tas var notikt. Tāpēc domāju, ka es ticu brīnumam, bet nedefinēju to kā brīnumu – tā ir atgriezeniskā saite. Ja eksistenci uztveram kā brīnumainu, brīnišķīgu – vārds "brīnišķīga" der pat vairāk nekā "brīnumaina", jo neviens nezina, kas ir eksistence, ir tikai nojautas un aprēķini: matemātiski, fizikāli, filozofiski, reliģiski – tas nenozīmē, ka tie tuvina mūs eksistences brīnumam. Tā kā eksistence nenotiek ārpus cilvēka prāta...
Vai jūs esat subjektīvais ideālists?
Nekas nenotiek ārpus prāta.
Nu, ja cilvēks pieiet pie bezdibeņa malas un nolec lejā, viņš ir beigts.
Nuja, bet ķermenis jau nav prāts. Ar prātu nenotiek nāve. Atgriežoties pie jautājuma par brīnumu, nav nekā bīstamāka par reliģisku fanātismu – brīnuma gaidīšanu, debesbraukšanu un parādīšanos. Es brīnumu gribu definēt kā eksistenciālu brīnišķīgumu. Kādreiz bērnībā skatījos, kā pienene pavasarī uzlauž asfaltu. Tas nav brīnums, tā ir eksistences izpausmes mijiedarbība. Mums tas liekas brīnums – kā no zīles var izaugt ozols, kā zīle to mācēja darīt? Vari teikt, ka tas ir brīnums, mijiedarbība, dabas likumi. Es gribētu pacelt brīnuma latiņu augstāk un teikt – lai notiktu tas, ko mēs definējam par brīnumu, ir jābūt priekšnoteikumiem. Tajā pašā laikā daudzas lietas notiek spontāni. Piemēram, kāds nosapņo, ka nav jākāpj lidmašīnā, viņš neiekāpj, tā lidmašīna nokrīt, un tas tiek uzskatīts par brīnumu.
Cilvēki grib brīnumu, jo tas pelēko ikdienu padara krāsaināku. Tajā pašā laikā, jo vairāk mēs attīstāmies, jo mazāk vietas paliek brīnumam. Viss ir likumsakarības, un brīnumu radām mēs paši. Šī cilvēce ir aizmirsusi radīt brīnumus.
Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
Liga
D
Edge