Mājiens valdībai, kas palielina ministriju skaitu, vai bažas par skaitļa 13 maģisko ietekmi – arī tādi varēja būt pirmie minējumi, kāpēc Latvijas Universitātes padome ierosinājusi krasi samazināt savu fakultāšu skaitu. Varbūt kādam absolventam viņa fakultātes likvidēšana var izraisīt nostalģiskas skumjas, taču viens no šādu pārmaiņu iemesliem ir acīmredzams: savulaik pa dažādām Rīgas ēkām izmētāto universitātes struktūrvienību koncentrēšanās topošajā akadēmiskajā centrā Torņakalnā. Vai tas ir vienīgais iemesls, un kādus labumus ar to iecerēts gūt, SestDiena jautāja Latvijas Universitātes rektoram Indriķim Muižniekam.
Kāpēc Latvijas Universitāte grib samazināt fakultāšu skaitu?
Mūsu universitāte ir ar to ievērojama, ka mums ir gan fakultātes, gan zinātniskie institūti, gan arī tā saucamie akadēmiskie centri. Kopā mums ir pāri par 30 šādu struktūrvienību jeb akadēmisko iestāžu, no tām 13 ir fakultātes, 14 – institūti, plus vēl trīs attāli saistīti institūti, plus vēl trīs koledžas, plus vēl tādi centri kā Starpnozaru izglītības inovāciju centrs, Jūdaikas studiju centrs – ļoti daudz ir šādu struktūru, kurās pēc šābrīža izpratnes katrai ir savs budžets, sava plānošanas sistēma, stratēģija. Līdz ar to iznāk, ka bieži vien paralēlās jomās veic līdzīgus darbus, bieži vien pat savstarpējā konkurencē. Arī no studiju viedokļa tā ir nošķirtību veicinoša lieta. Būtu labi, kur tas ir iespējams, no šādas nošķirtības izvairīties. Protams, medicīnā vai tiesību zinātnēs neskries neko daudz viens pie otra…
Un kā vēl skries – ārsts pie jurista, ja viņa pacients nomiris.
Jā, arī tas vēl… Tā ir universitātes lielā priekšrocība, un būtu brīnišķīgi, ja tādas robežas varētu pēc iespējas likvidēt, sētas nojaukt.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 31. marta - 6. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!