Baltijas valstu okupācijai sekojušās šo valstu pilsoņu deportācijas bija tikai viena no 1939. gada 23. augustā noslēgtā Hitlera–Staļina pakta redzamākajām sekām. Pēc paranoidālā diktatora, Ļeņina ceļa turpinātāja masu terora imperiālistiskā cementējumā, nāves padomju komunistiskais režīms kļuva nosacīti veģetārāks, masu slepkavības un veselu tautu pārvietošana vairs nebija ikdiena, tiem izsūtītajiem baltiešiem, kas gulagā nebija nomiruši, atļāva atgriezties dzimtenē (kas ne vienmēr nozīmēja iespēju atgriezties mājās, ja tās bija aizņēmuši okupācijas armijas virsnieki). Taču līdz pat neatkarības atgūšanai viņi dzīvoja kā otrās šķiras pilsoņi un saviem bērniem baidījās stāstīt par lopu vagonos un Sibīrijā piedzīvoto un pārdzīvoto, lai bērni neizpļāpājas un nesamaitā biogrāfiju. Daudziem arī pēc neatkarības atjaunošanas vajadzēja ilgu laiku, lai atgūtu drosmi.
Tomēr atmiņu žanrs 90. gados uzplauka. Izsūtīto piedzīvotais ir tik smaga lasāmviela, ka jaunajai, totalitāru režīmu nepieredzējušajai paaudzei nav viegli iejusties izsūtīto ādā, un gluži dabiski iezogas neizpratne, kāpēc par tādiem cilvēktiesību pārkāpumiem neviens nav sūdzējies starptautiskajām organizācijām. Kā izstāstīt deportāciju pieredzi bērniem uztveramā veidā?
Lietuviešu autores Jurgas Viles sarakstītās un lietuviešu mākslinieces Linas Itagaki zīmētās grāmatas, komiksa jeb, precīzāk, grafiskā stāsta, Sibīrijas haiku panākumi gan Lietuvā, gan citās zemēs rāda, ka viņām ir izdevies atrast šo atslēgu.
2017. gadā, kad Sibīrijas haiku pirmo reizi tika izdota Lietuvā, grāmata ieguva visas valsts nozīmīgākās literārās balvas un jau ir tulkota vismaz astoņās valodās. Tai skaitā arī latviski – grāmata pavasarī iznāca apgādā Liels un mazs Daces Meieres tulkojumā. Jurga Vile bija no tiem bērniem, kuriem ģimenē par Sibīriju stāstīja, protams, piekodinot, ka to nekur tālāk stāstīt nedrīkst.
Ar šo stāstu – noslēpumu – viņa dzīvoja, stāsts nedeva mieru un izlauzās laukā, kad Jurga pēc franču filoloģijas studijām Viļņā un kinostudijām Parīzē dzīvoja Spānijā un viņai jau pašai bija bērni. Tad Jurga viņiem un citiem bērniem uzrakstīja stāstu par Sibīriju. Būdama apveltīta ar kinematogrāfisku domāšanu, rakstīja to kā komiksu, visas replikas un bilžu aprakstus ieskaitot, bet, sākot strādāt ar mākslinieci, saprata, ka darbs būs pārāk liels, un atsevišķas epizodes uzrakstīja kā stāstu – rezultātā grāmata tapa kā grafisks stāsts. Lai gan tā galvenais varonis ir Jurgas tēvs, stāstā dokumentalitāte (tēva un vecmāmiņas stāstītais, kā arī citur iegūta informācija) mijas ar autores fantāziju, tajā darbojas gan zostēviņš Mārtiņš, kurā var saskatīt radniecību ar Selmas Lāgerlēvas Nilsa Holgersona spārnoto ceļabiedru, gan citi neparastām īpašībām apveltīti personāži.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 21.-27. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!