Kad pagājušās nedēļas nogalē sazvanīju Jeļenas vīru treneri Aleksandru Prokopčuku, lai vienotos par intervijas laiku un vietu, Saša bija izvairīgs. "Ļenai ir angīna. Pāris dienu temperatūra bija 39,6 grādi, bet nu jau ir labāk. Es parunāšu ar viņu."
Zinot, ka iepriekšējo maratonu Prokopčuka skrēja 2016. gada Rio olimpiskajās spēlēs un ka pēc otrā dēla Vladislava dzimšanas treniņu process nav noritējis tik gludi, kā cerēts, nodomāju, vai tikai Jeļena neizlems atteikties no skriešanas Tet Rīgas maratonā. Jau mūsu sarunas sākumā šaubas izgaisa.
"Ir nogurums un imunitāte nav tik augsta, bet šaubu man nav – ir jāskrien. Protams, es kaut ko pazaudēju, bet, cik daudz, – nezinu. Atbildi es saņemšu 19. maijā, bet domāju, ka viss būs kārtībā."
Esmu dzirdējis ārstu atzinumu, ka pēc 50 gadiem kauliem un locītavām skriešana vairs nav labākā fiziskā aktivitāte.
Es neesmu ārste. Viņiem jau laikam labāk zināms. Bet es uzskatu – kāpēc neskriet, ja nekas nesāp? Ar gadiem jau organisms nolietojas, un par sportistiem saka, ka viņi jau gandrīz vai kļūst par invalīdiem. Tomēr, aizejot uz poliklīniku, rindā pie ārstiem sēž ne tikai sportisti. Par savu organismu pēc četrdesmit gadiem ir jārūpējas. Noderīgi ir dažādi vingrinājumi.
Kādus vingrinājumus pilda Jeļena?
Es ceļu svaru stieni. Agrāk to nedarīju, lai gan vajadzēja. Tas bija laika periods, kad es neieredzēju dzelžus. Uz svaru zāli man durvis bija aizslēgtas. Tagad izpildu dažādus vingrinājumus un arī piesēžos ar svaru stieni uz pleciem. Ar gadiem muskuļi zaudē tonusu un pāriet taukaudos. Tagad man sāp plecs un neesmu vairs tik spēcīga, taču mans personiskais rekords, pievelkoties pie stieņa, ir 22 reizes. Nedaudz gan iešūpojos, bet vienalga tas nav slikts rādītājs.
Profesionālam maratonistam ir jāskrien katru dienu?
Jā, un vēlams divas reizes dienā. Protams, var kādu dienu izlaist treniņus, tomēr es tā nedaru.
Lietus vai sniegs, bet atlaides netiek dotas?
Man mājās ir skriešanas celiņš. Ja ir ļoti slikti laikapstākļi, izmantoju trenažieri.
Kur trenējies ziemā?
Agrāk braucām uz nometnēm Portugālē, bet var jau skriet arī Latvijā. Nav jau pie mums ziemas tik bargas. Vairāk pat traucē lietus. Ziemā celiņus tīra, tā ka skriet var. Bija gan man viens gadījums, kad no rīta piecēlos, neieskatījos termometra rādītājā un izgāju skriet. Jutu, ka kaut kas ir citādāk nekā parasti. Atskrēju, uzmetu skatu stabiņam – mīnus 25 grādi. Tik lielā aukstumā skriet, protams, jau ir bīstami. Ja ir lieli mīnusi, jācenšas elpot caur degunu.
Skrējējiem suņi laikam nav tie labākie draugi…
Diemžēl tā ir taisnība. Latvijā pastāv šāda problēma. Cilvēki jau saka, ka suns nekož, viņš tikai paostīs un paspēlēsies, bet tas neietilpst manos plānos, jo ir jāapstājas. Es tad atbildu, ka man uz pieres nav rakstīts, ka esmu jūsu suņa spēļmantiņa. Tagad jau ir labāk, jo sabiedrībā par to runā, taču kādreiz tā bija ļoti nopietna problēma. Skrienot joprojām ņemu līdzi gāzes baloniņu, ko izmantoju gan daudz retāk. Četras reizes man suņi ir iekoduši.
Cik kilometru ir noskrieti karjeras laikā?
Es neesmu skaitījusi, lai gan man ir dienasgrāmatas ar pierakstiem. Trīs reizes jau nu pilnīgi noteikti esmu apskrējusi apkārt zemeslodei. Aprēķini man ir pa mēnešiem. Kad gatavojos sacensībām, mēnesī noskrienu no 700 līdz 800 kilometru. Gadā sanāks ap 8500 kilometriem. Tas nav ļoti daudz. Mans vīrs, gatavojoties sacensībām, nedēļā ir noskrējis 300 kilometru. Mans nedēļas rekords ir 220 kilometru.
Pie šāda apjoma skriešana neapnīk un joprojām sagādā gandarījumu?
Tā ir sava veida relaksēšanās. Pēdējā laikā man skriet ir pat vieglāk. Iespējams, tāpēc, ka darbojos svaru zālē. Agrāk "motors" man strādāja, bet kājas nevilka līdzi. No dabas fiziski esmu vāja, tāpēc spēka vingrinājumi man ir nepieciešami. Skriet gan var dažādi. Gatavojoties maratonam, ir viens temps, bet var arī skriet, ieklausoties putnu čalošanā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 17. - 23. maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
rom4nov