Visi smaida pretī

Mēs esam šeit, tas ir mūsu galvenais darbs – veidot Latviju, atzīst deju skolotājs Aleksandrs, viens no Tuesi.lv stāstu varoņiem. "Es esmu Latvijas patriots, mana dzimtā valoda ir krievu valoda, mani vecāki ir baltkrievi, es esmu polis, bet Latvija ir manas mājas." Savukārt Raiņa muzeja vadītāja Agnese Timofejeva Tadenavā saka, ka viņas Latvija vēl tā pa īstam nav tapusi: "Tas, ko es gribētu te redzēt, ir sociāli atbildīga sabiedrība, ka mēs atbildam par savām idejām, par savu rīcību, tā man šobrīd ļoti pietrūkst."

Lai iedvesmotu sevi un citus, Aizputē mītošie biedrības Next dalībnieki projekta Tuesi.lv ietvaros 2015. gadā sāka veidot videostāstu sēriju par jauniem un uzņēmīgiem cilvēkiem reģionos. Iecere bija uzdāvināt Latvijai 100. dzimšanas dienā 100 iedvesmas stāstu. Šobrīd tie katru dienu neilgi pirms pulksten trijiem redzami Latvijas Televīzijā un atrodami arī internetā. Jau pirmais stāsts par Aizputes beķerejas saimnieku Sandri Štālu, kurš atklāj, cik viņam bijis svarīgi pierādīt, ka var kaut ko izdarīt, tīmekli burtiski uzspirdzinājis – to YouTube vietnē noskatījušies vairāk nekā 21 tūkstotis skatītāju.

Tuesi.lv videostāstu galvenais atlases kritērijs bijis, lai to varoņi būtu jauni cilvēki vecumā starp 20 un 30 gadiem, strādātu kādā Latvijas reģionā un spētu iedvesmot. Taču arī paši projekta veidotāji – Liene Zīlīte, Vilis Brūveris un Nauris Zeltiņš – ir dzīvs pierādījums tam, ka dzīve neapstājas līdz ar galvaspilsētas robežu. SestDienu viņi sagaida karmīnsarkanā toņkārtā – it kā uzsverot, ka ir savas zemes patrioti un to patiešām mīl. Sarunas laikā par attiecībām un attieksmi pret Latviju vārds "mīl" atkārtojās vairākkārt. "Man liekas, ka mēs daudz vairāk mīlam savu valsti, nekā mums pašiem šķiet," smaidot saka Vilis.

Tuesi.lv sākāt veidot 2015. gadā. Kā tas pārtapa ilgstošā projektā? Kāpēc kaut ko tādu vispār gribējāt darīt?

Vilis Brūveris. Strādājot dažādās Latvijas vietās ar dažādiem partneriem pie citiem projektiem, sapratām, ka Latvijā visur ir daudz foršu, jaunu cilvēku. Taču šķita, ka viņi sabiedrībā ir pārāk maz redzami. Atšķirot laikrakstus, ieslēdzot ziņas vai paskatoties, kas notiek interneta vidē, sajūta bija tāda, ka līdz galam stāsti par šiem jaunajiem cilvēkiem netiek pastāstīti. Kad sākām veidot projektu, saskārāmies ar to, ka publiskajā telpā pastāv doma, ka reģionos visi ir aizbraukuši vai nomiruši, gaisma ir izslēgta vai tūlīt tiks izslēgta. Bet realitātē, strādājot ar cilvēkiem, mēs redzējām, ka tā nav. Tas bija pirmais impulss, kas mudināja šos stāstus parādīt.

Tagad mums ir pārliecība, ka patiešām, lai kāda būtu mazākā vieta kartē, kurā nekad neesam bijuši un kur it kā nekas nenotiek, tur ir cilvēki. Skaistākais, ka pretēji sabiedrībā izplatītajam viedoklim, uz ko mūs vedina informatīvā telpa, tur ir arī jauni cilvēki. Vēl interesantāk ir tas, ka šie cilvēki tur ir nevis tāpēc, ka viņiem dzīvē nav paveicies vai pietrūktu naudas biļetei uz ārzemēm, bet tā ir viņu apzināta izvēle tur būt un darīt to, ko viņi dara. Viņi to neuztver kā kaut kādu dzīves neizdošanos, bet piepilda savu aicinājumu un dzīvo pilnasinīgu dzīvi, dara tās lietas, kas viņiem patīk, ir absolūti pilnvērtīgi savā darbībā neatkarīgi no tā, vai tas ir laukos, mazpilsētā, meža vidū, pierobežā vai Latvijas centrā. Šie stāsti atklāj visu spektru. Tāpēc mums liekas ļoti svarīgi tos izstāstīt, jo šie cilvēki var būt iedvesmas avots arī citiem.

Tas, ka paši esat no reģiona, ļāva vieglāk saprasties?

V. B. Katrā tikšanās reizē ļoti identificējāmies ar katru no stāstu varoņiem, jo tad, kad viņi runā par realitāti, kurā dzīvo, ir pilnīgi skaidrs, par ko ir stāsts.

Liene Zīlīte. Mēs beigu beigās sadraudzējāmies. Mums ir draugi, ar kuriem mūs vieno kaut kādas kopējas intereses vai kopēja izpratne par vērtībām, bet tad tu aizbrauc pāri visai Latvijai un satiec cilvēku, ar kuru tev pilnībā saskan.