Joki, ta joki, bet jāatzīst, ka literatūra nudien ir pietiekami interesanta tēma, lai tajā iedziļinātos. Ne tikai tāpēc, ka pat cienīgākā vecumā pēkšņi var izrādīties – daudz vēl nezinām, bet tāpēc, ka gribam to vai ne, tā tomēr daudz par mums kā nāciju, kā sabiedrību, kā paaudzi un galu galā arī paša personu var pateikt. Atcerieties, vēl nesen Gundara Āboliņa balss visus aicināja negulēt ar cilvēkiem, kuriem mājās nav grāmatu. Lūk, arī jaunās valdības sakarā jau minētā Raiņa luga tiek piesaukta, un, jāatzīst, ne bez pamata. Kas nule apstiprinātajai Kariņa valdībai ir tā sasniedzamā Saulcerīte, gan tā arī nav skaidrs, bet kurš izrādīsies Antiņš, kurš krauklis, kurš pirmais tēva dēls… Laikam jau pat dižais klasiķis uz to pagaidām ar atbildēm nesteigtos.
Bet atgriežamies pie literatūras bez dubultdibeniem. "Man vispār ir apriebies dzirdēt jautājumus: "Vai mums ir savs Hemingvejs?" "Vai mums ir savs Dostojevskis?" Nē, mums ir savējie – Blaumanis, Skalbe…" šonedēļ intervijā SestDienai saka Gustavs Terzens. Tik tiešām – te ne tikai Freidam būtu kas komentējams, kāpēc pie mums šādi jautājumi bieži dzirdami, un ne jau tikai literatūras sakarā. Kaut pamata tam nereti patiesībā nemaz nav – galu galā, izrādās, pat basketbola laukā slavenos brāļus lietuviešus kaut kādā ziņā noteikti varam apsteigt.
Ko ar to visu gribēju pateikt? Rakstiet dzeju, dārgie, vai vismaz dzīvojiet tajā! Atskaņas no tiesas nav obligātas, galvenais, lai pelēcība kliedēta. Tad izpaliks arī sajūta, ka "viss slikti" un "dzīvojam purvā". Jo tā īstā dzīve jau parasti literāros tēlus krietni pārspēj – kaut vai, ja paskatās, kas pasaulē notiek, tad ne tikai grāmatu, bet veselu romānu sēriju varētu sarakstīt un vēl kādam dzejolim apdziedāšanas vielas pietiktu.
Citiem vārdiem, citējot savu kolēģi, vārda meistaru un dzejnieku Egīlu Zirni:
"Vēsma ar Faniju abas
peldoties noslīka vannā,
Bet Gaļina savu vīru atrada
nožņaugtu vājpiena kannā…"
Lūk, jums viens galvas gabals, kas pats iekļūs atmiņā, pat ja nebūs obligātajā literatūrā iekļauts!
Žurnāla SestDiena 25. – 31. janvāra numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Ar dzīvajiem pie mūžam dzīvajiem. Kopā ar skatītājiem izceļojies pa Latviju un pasauli, populārais žurnālistu tandēms Marta Selecka un Gustavs Terzens lec latviešu literatūras akā. Vai viņiem tur veiksies tāpat kā bārenītei?
POLITIKA. Latgales Spīdola. Daļai no tikko apstiprinātajiem valdības ministriem līdz šim bijusi ļoti maza politiskā pieredze vai tās nav vispār. Tāpēc SestDiena nolēma iepazīties ar "jaunajiem", ieklausoties arī viņu kolēģu un līdzgaitnieku vērtējumā. Kā pirmā – izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska.
PASAULĒ. Bēgšanas maratona finišs. Uz mūžu notiesātais bijušais komunistu kaujinieks Čezāre Batisti pēc gandrīz 40 gadu ilgas bēguļošanas ir atgriezies Itālijā. Viņš ir dzīvs atgādinājums par vienu no asiņainākajiem posmiem mūsdienu Itālijas vēsturē.
FOKUSĀ. Lellīte ar iekrāsotu aci. Daudziem tā šķiet tāda noslēpumaina civilizācija kaut kur zemeslodes otrā pusē, par kuru mēs patiesībā zinām ļoti maz. Kādas ir mūsdienu Japānas pretrunīgās tendences, kādu lomu tās attīstībā joprojām spēlē vēsture un ko no tā mācīties un izmantot Latvijai?
SARKANAIS PAKLĀJS. Melnbaltie Oskari un autori. Iespējams, interesantākās Oskara nominācijas pēdējo gadu laikā.
LATVIJAI VAJAG. Sniegu. Lai gan mūsdienās nevienu vairs nepārsteigsi ar to, ka esi pievārējis kādu no vietējiem kalniem, arī tie slēpotāju vidū joprojām ir cieņā. Ja ne vairāk, tad tam, lai jau no bērna kājas apgūtu slēpošanas mākslu un iemācītos priecāties par sniegu.
SPORTS. Dimanti - kalti Latvijā, slīpēti Spānijā. Latvijas basketbolisti kļuvuši par pieprasītu "preci" Eiropas un Ziemeļamerikas tirgū, par to liecina desmit mūsu spēlētāju pieraksts pasaules spēcīgākajās līgās. NBA šobrīd apsteidzam pat Lietuvu, kur krepšinis jeb groza bumba ir gandrīz reliģijas statusā.
CEĻOJUMS LAIKĀ UN TELPĀ. Lido ebreji un govis. "Ebreji? Un vēl lido? Savāciet savu albumu un pazūdiet!" no Francijas atbraukušajam Jevgēnijam Jevtušenko ar niknumu uzkliedzis toreizējā vadoņa Ņikitas Hruščova palīgs, Šagāla sūtīto albumu aizmetot pa gaisu. Marks Šagāls bija slavens un mīlēts visā pasaulē, bet bijusī dzimtene viņu neatzina. Mākslinieka vecumdienu vēlme „man tikai mazu mājiņu Vitebskas nomalē” tā arī nepiepildījās, lai ar laika nobīdi pārvērstos kultā – šobrīd Šagāls ir ne tikai dzimtās pilsētas, bet pat visas Baltkrievijas atpazīstamības zīme. Asprāši saka – sveicināti Šagalovskā!
Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, AKTUĀLS JAUTĀJUMS, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.