Rūpīgi kopta, ne tikai ziedu un sveču pilna, bet pat dažādu (lai nav kā kaimiņam!) grābekļu rakstu iezīmēta mirušo valstība. Savukārt vietās, kur visam ķermenim vajadzētu baudīt smaržas un nākotnē gaidāmās garšas, prātam trenēties, kaulējoties un uztverot pārdevēja un citu pircēju psiholoģiju, acīm klejot, veldzējoties krāsainībā, bet ausīm ieklausīties darbīgā kņadā, vērojams panīkums, pāris sūdumušu pircēju pūļa vietā un salauztas kastes tur, kur vajadzētu atrasties visizdevīgākajai tirgošanās vietai.
Vai tas nozīmē, ka esam vienkārši pārāk dvēseliska un ticīga tauta? Diezin vai. Drīzāk – ka izdarības pietrūkst. Tā Vidzemes tirgus pašā Rīgas centrā gadiem stāv kā aizkauts lopiņš, kas vairs nejaudā pat brēkt, Centrāltirgū 90. gadu spirtik, sigareti raznije nomainījusi pustukša teritorija un poļu zemeņu kilogrami, kas, šķiet, pat pašus pārdevējus vairs īsti neinteresē, bet Āgenskalna tirgus, redz, vispār tika novests līdz slēgšanai. Tagad gan tas atdzims – brāļiem Dambergiem plānu netrūkst. Un, jāatzīst, simpatizē viņu vēlme runāt par tirgu kā dzīvu organismu, kas nozīmē daudz vairāk nekā tikai pirkt un pārdot. Jācer – izdosies gan vajadzīgo finansējumu vīzijām atrast, gan iedzīvināt tās dzīvē, un Āgenskalns turpmāk vilinās ar vēl vienu vietu, kur tam mūžīgi jaunajam cilvēkam jeb homo novus aizstaigāt un dzīvē jaunus pavērsienus atrast. Varbūt pie Latvijā audzētām franču vistiņām tikt. Varbūt pirmo reizi bezglutēna antīkos graudus nogaršot vai vispār veģetārismam pievērsties. Jo kā lai zina, kas tikai skaļš modes kliedziens izrādīsies, bet kas – paliekoša vērtība. Galu galā jāatzīst – pasaule jau tagad pilna ar nākotnes tehnoloģijām, kuras nepazīstam un nepieņemam, bet par tām, kas vēl tikai dažu izgudrotāju prātos, pat domāt bail.
Tāpēc ir labi, ja vismaz šad un tad varam atgriezties pie pamatlietām. Kā tirgus. Un pat tuvojošos vēlēšanu kontekstā tas būtiski – daudz labāka vieta taču, kur runāties un diskutēt, nekā dzīvokļa virtuve, kur labi ja gāzes plīts Vera tevī gatava klausīties.
Šīs SestDienas, 20. – 26. jūlija, numurā lasiet:
PIEREDZE. Āgenskalna dzīvais organisms. Kārlis un Mārtiņš Dambergi Rīgu salīdzina ar cauriem zobiem, aicina atcerēties Raini un stāsta gan par līdzšinējo pieredzi ar koka mājām, gan to, kā būs atdzimt Āgenskalna tirgum.
PASAULĒ. Dumpinieks Boriss. Viens no kvēlākajiem Brexit atbalstītājiem – Boriss Džonsons – pēc aiziešanas no Terēzas Mejas valdības vēl nav teicis pēdējo vārdu un varētu mērķēt uz premjera krēslu.
PORTRETS. Ļaunais ģēnijs vai glābējs. Apokaliptisku vīziju iedvesmots, Dienvidāfrikas miljardieris un izgudrotājs Īlons Masks ap sevi veido fūturistisku uzņēmumu impēriju un dzen uz priekšu atjaunojamo dabas resursu un kosmosa izpēti, nesaudzējot nedz savus darbiniekus, nedz kritiķus.
SestDienas SALONS. Slow food latviešu kinematogrāfā. Režisore Anna Viduleja gaida savas pirmās lielās filmas Homo novus pirmizrādi rudenī, atklāj punktu, no kura jāsāk zīmēt cilvēku, un nosauc filmas, kuras skatoties viņa atslēdz profesionālos sensorus.
TĒMA. Vegāniskais lēciens. Visā pasaulē pieprasījums pēc veģetāriešiem un vegāniem domātiem produktiem aug. Vai varētu būt, ka kādreiz it kā marginālajām kustībām ir potenciāls kļūt par vairākumu?
MĀKSLA. Nolaupītās mākslas detektīvi. Muzeju un privāto kolekciju laupīšanas kara laikā nereti piesauktas kā mūsdienu neatrisinātie noziegumi, kuri savukārt kino kļuvuši par pateicīgu materiālu.
CEĻOJUMS. Zaļā dzīvības pērle. Nepamanīt čūsku koka zarā, sastapties ar skudrām, kuras par mazām nenosauksi, iepazīt vēl neatklātu dabas daudzveidību, bet pāri visam – kārtīgi apgūt pura vida jeb pilnīgas dzīves attieksmi. Tas iespējams Kostarikā.
Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, AKTUĀLS VIEDOKLIS, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.