Černobiļas mantojums

V poļe mirno pašet traktor,
Na gore gorit reaktor.
Do sih por tak bi i pahaļi,
Jesļi b švedi ņe skazaļi.

Šī krievu rīme (kuras saturs, brīvi tulkojot, ir: Traktors aŗ lejiņā, / Reaktors deg kalniņā. / Vēl šobaltdien artu traktors, / Ja ne zviedru baiļu faktors) izsmeļoši raksturo situāciju Padomju Savienībā pēc avārijas Černobiļas atomelektrostacijā, kas notika 1986. gada 26. aprīlī, kad pulksten 1.23 naktī eksplodēja stacijas ceturtais reaktors un radioaktīvo mākoni vējš aiznesa Ziemeļeiropas virzienā. Zviedri bija pirmie, kas sacēla trauksmi, un totalitārā Padomju Savienība, kurā atklātības jeb glasnosķ ēra vēl nebija sākusies, vairs nevarēja noslēpt pasaulei notikušo dižķibeli, kā tas droši vien būtu noticis, ja radioaktīvais mākonis paliktu komunistu impērijas robežās. Taču radiāciju atšķirībā no padomju pilsoņiem ar dzeloņdrāšu žogiem un uzartām pludmalēm nevarēja varenplašajā noturēt. Nācās vien pasaulei atklāt, kas noticis, un atklātība Padomju Savienību caururba daudz efektīvāk nekā radiācija. Cenzūras žņaugtajā valstī cilvēki bija izslāpuši pēc brīvas informācijas, tobrīd mums, kas tos laikus pieredzēja, nevarēja ienākt ne prātā, ka reiz pienāks brīdis, kad daudzi no brīva prāta izvēlēsies dzīvot nevis faktu, bet mītu pasaulē, kļūstot par pateicīgu objektu dažādām Putina troļļu fabrikām un klimata pārmaiņu apturētāju kampaņām. Arī Černobiļas, proti, radiācijas, sakarā netrūkst mītu, tostarp tādu, kas izraisījuši mums politiski bīstamas sekas, piemēram, Vācijas atteikšanos no savas kodolenerģētikas, dziļāk uzsēžoties uz Putina gāzes adatas, kas neizbēgami transformē morāles principus, kā to nupat pieredzējām no Rietumu puses, kad tika atjaunotas Krievijas balsstiesības Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā. Černobiļas atomelektrostacijas katastrofai ir vienas nepārprotami labas un vienas nepārprotami sliktas sekas. Labās sekas: tā paātrināja Padomju Savienības sabrukumu. Sliktās: tā veicināja ekofundamentālisma uzplaukumu pasaulē. Zaļās domāšanas dēļ mēs par elektrību tagad maksājam vairāk, nekā būtu maksājuši, ja Ignalinas atomelektrostaciju Brisele nebūtu piespiedusi slēgt.

Šobrīd vieta, kur pirms 33 gadiem notika Černobiļas kodolkatastrofa, ir kļuvusi par vienu no viskarstākajiem tūristu galamērķiem pasaulē. Pēc tam kad maija sākumā amerikāņu televīzijas kanāls HBO sāka demonstrēt piecu sēriju drāmu Černobiļa, uz katastrofas zonu, kas atrodas apmēram simt kilometru no Ukrainas galvaspilsētas Kijevas, sāka plūst ziņkārīgo straumes no tuvākām un tālākām valstīm. "Ukraina atver Černobiļas zonu tūristiem. Viss būs kā Disnejlendā, tikai divmetrīgā pele būs īsta," – šo procesu komentē aktuāla anekdote.

Seriāls vislielākās "mierīgā atoma" katastrofas laikabiedriem uzjundījis atmiņas, bet jaunākiem gluži kā nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca ar apbrīnojamu precizitāti detaļās ļāvis iejusties padomju režīma melu un noklusējumu atmosfērā. SestDiena par sajūtām Černobiļā un katastrofas sekām izvaicāja eksdiplomātu diplomētu biologu Andri Vilcānu, kurš Černobiļas zonu apmeklējis vairākas reizes, arī pirms laika no 2000. līdz 2007. gadam, kad viņš bija Latvijas vēstnieks Ukrainā.

Noskaidroja divās nedēļās

Ir lielas katastrofas, kuru iemesli nav īsti noskaidroti vēl joprojām. To skaitā ir mīklainā Tunguskas eksplozija 1908. gada 30. jūnija rītā Krasnojarskas novadā Tunguskas upes tuvumā, kas nogāza 80 miljonu koku vairāk nekā 2000 kvadrātkilometru teritorijā. Septiņu līdz desmit kilometru augstumā virs cilvēku neapdzīvotas taigas notikušās eksplozijas spēks tiek lēsts no 15 līdz pat 40–50 miljoniem megatonnu, kas atbilstu vislielākās cilvēka uzspridzinātās ūdeņraža bumbas spēkam. Versiju un hipotēžu par to, kas īsti ir eksplodējis virs Tunguskas, ir tuvu pie astoņdesmit, sākot ar meteorītu vai nelielu komētu un beidzot ar citplanētiešu kuģi, antimatēriju vai serbu izcelsmes amerikāņu fiziķa Nikolas Teslas (1856–1943) eksperimentu – enerģijas pārraidi pa gaisu. "Kas to lai zina," saka Andris Vilcāns. "Tesla tiešām bija ģeniāls, un par lielu daļu viņa atklājumu nevienam nav skaidrs, ko īsti viņš ir izdarījis, jo pēc viņa nāves visus viņa arhīvus savāca specdienesti. Tesla bija slimojis ar holeru, tāpēc ēda tikai no sudraba traukiem un strādāja naktīs. Amerikā Teslam bija liels tornis, no kura viņš veica savus eksperimentus, un kādu brīdi pirms Tunguskas katastrofas viņš it kā esot interesējies, kur Sibīrijā ir neapdzīvotas vietas. Visvairāk izplatīta ir versija, ka katastrofas cēlonis bija meteorīts. Jā, blīkšķis virs Tunguskas bija, bet nelaime tāda, ka nevienai ekspedīcijai nav izdevies atrast ne mazāko kriksīti, kas liecinātu par meteorīta klātbūtni, – nekādu pēdu, lai gan mežs bija izgāzts simtiem kilometru diametrā, debesis virs visas Sibīrijas bija gaišas vairākas dienas. Pirmā ekspedīcija katastrofas vietā ieradās tikai 1927. gadā."

Černobiļas katastrofa pie mīklainajām nepieder, lai gan padomju režīma apstākļos patiesību centās noslēpt, tāpēc ilgus gadus varēja pastāvēt vairākas versijas, kopumā saskaitītas kādas simt desmit. "Tūlīt pēc avārijas tika izveidotas trīs, bet vēlāk noskaidrojās, ka pat četras savstarpēji neatkarīgas komisijas, kuras nonāca pie dažādiem secinājumiem," stāsta Andris Vilcāns.

Pamatversijas bija divas. Pirmā: vainīgi projektētāji. Otrā: cilvēka faktors, rupji ekspluatācijas noteikumu pārkāpumi, veicot nesankcionētu eksperimentu. "Pats interesantākais ir tas, ka šīs diskusijas turpinājās turpat 30 gadu, bet tikai nesen ir kļuvuši pieejami PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) materiāli. VDK ekspertu grupa, par kuras eksistenci nezināja trīs pārējās komisijas, divu nedēļu laikā noskaidroja, ka katastrofā vainojams cilvēka faktors, darbinieku zemā darba kultūra, bet šie dati bija pilnīgi slepeni, tāpēc zinātnieki lauza šķēpus vēl 30 gadu, kamēr caur biezu dezinformācijas miglu nonāca pie tiem pašiem secinājumiem," saka Vilcāns.

"Cilvēka faktora" versija parādījās pirmā, 1986. gada augustā. Tās būtība: ceturtā bloka personāls elektrotehniskā eksperimenta sagatavošanas un norises laikā sešas reizes rupji pārkāpis reaktora ekspluatācijas drošības noteikumus. Turklāt sestajā reizē tik rupji, ka rupjāk nav iespējams – no aktīvās zonas izņēmis gandrīz visus stieņus, kas regulē kodolreaktora darbību, lai gan instrukcija aizliedz to darīt, un pirms tam pakāpeniski izslēdzis gandrīz visus avārijas novēršanas mehānismus. Tāpēc reaktorā sākās nevadāma ķēdes reakcija, kas izraisīja vispirms siltuma sprādzienu. Personāls bija zaudējis briesmu sajūtu, secināja versijas autori, par avārijas cēloni nosaucot mazvarbūtīgas ekspluatācijas režīma pārkāpumu sakritības.

Taču 1991. gadā otra valsts komisija deva citu avārijas cēloņu skaidrojumu – reaktora ceturtajam blokam esot dažas konstrukcijas nepilnības, kas palīdzējušas novest reaktoru līdz sprādzienam. 1996. gadā šo versiju apstiprināja trešā komisija. Ilgus gadus katra komisija palika pie sava viedokļa, radot vērotājos sajūtu, ka kaut kas nav īsti kārtībā vai nu materiālos, vai komisiju darbā, ja reiz nav iespējams noskaidrot ekspluatētāju un projektētāju vainas daļu.

Sprādzieni reaktorā bija divi, pirmais, tvaika sprādziens, bija vājāks, otrs, nekontrolējamās kodolreakcijas izraisīts, – gigantisks, tas sagrāva visu reaktoru. Atombumbas sprādziens tas nebija, bet radioaktīvo piesārņojumu radīja. Līdz tam reaktors, varētu teikt, ilgi pretojās personāla mēģinājumiem to izvarot, tomēr personālam izdevās reaktoru novest līdz sprādzienam. Protams, personāls negribēja šādu iznākumu, tomēr paļaušanās uz intuīciju instrukcijas vietā viņus pievīla…

Visdrošākā enerģija

Vai pēc Černobiļas katastrofas vairs var apgalvot, ka kodolenerģētika ir droša?

Pilnīgi drošs nav nekas, bet kodolenerģētika ir visdrošākais enerģijas ieguves veids. Neticami, bet fakts: 2007. gadā no termoelektrocentrāļu (TEC) izmešiem (mazās daļiņas, mazākas par 10 mikroniem, nav atfiltrējamas, un cilvēks, kas katru dienu ieelpo 15 kilogramu gaisa, dabū tās asinīs) nomira 52 000 cilvēku, bet Černobiļas katastrofas rezultātā pirmajā mēnesī gāja bojā 31 cilvēks, un tiek lēsts, ka kopsummā bojā gājušo ir ne vairāk kā četri tūkstoši. Vēl fantastiskākas lietas: kodolenerģētika ir 15 reižu drošāka par hidroenerģētiku, par hesiem (domāti tie upuri, kas rodas, sagrūstot hesu aizsprostiem). Piemēram, Sajānu-Šušenskas hidroelektrostacijas avārijā 2009. gadā gāja bojā 75 cilvēki. Kodolenerģētika ir arī piecreiz drošāka par saules baterijām. Varētu domāt: ko tad var nodarīt saules baterijas? Diemžēl tās reizēm krīt no jumtiem. Pēc NASA datiem, līdz 2009. gadam kodolenerģētika – aizstājot TEC ar atomelektrostacijām – ir paglābusi 1,8 miljonus cilvēku. Man šie šķiet diezgan pārliecinoši dati.

Kā tādā gadījumā var izskaidrot Vācijas atteikšanos no kodolenerģijas?

Divi pasaules kari vāciešiem neko nav iemācījuši ne attiecībās ar Krieviju, ne vispār... Vācijā virsroku ņēmuši ekofundamentālisti, kas zinātniskos žurnālus nelasa, viņiem šie skaitļi, kas parāda, kurš enerģētikas veids ir nekaitīgāks, nav zināmi, vai arī viņi tiem netic, un pret ticību, kā zināms, argumenti neiedarbojas. Pats paradoksālākais, ka lielākā daļa Černobiļas upuru ir nevis uz radiācijas seku, bet uz masu informācijas līdzekļu un Holivudas sirdsapziņas. 2015. gadā akadēmiskajā žurnālā The Lancet, kas ir viens no visnopietnākajiem zinātniskajiem žurnāliem pasaulē, ir publicēti dati, ka 1986. gadā pēc Černobiļas katastrofas Dānijā ir veikti 400 aborti, jo topošās māmiņas baidījās, ka viņu bērni varētu būt ar iedzimtām anomālijām, bet Grieķijā tā paša iemesla dēļ – 2500 abortu. Pēc kopējiem aprēķiniem, minētā iemesla dēļ ir veikti no 100 līdz 200 tūkstošiem abortu.

Bailēm lielas acis. Tas būtu smieklīgi, ja nebūtu tik traģiski. Bija šausmu stāsti par dažādām Černobiļas katastrofas izraisītām mutācijām...

Gan šausmu stāsti, gan lērums anekdošu. Piemēram: kāpēc Černobiļas zonā nesēņo? Tāpēc, ka sēnes bēg. Bet kāpēc sēņotāji tās nevar noķert? Tāpēc, ka sēnes viņus redz pa gabalu, jo viņi spīd.

Šie šausmu stāsti neapstiprinās. Hirosimā un Nagasaki, kas bija pakļautas atombombardēšanai, bērnu skaits ar iedzimtiem defektiem bija apmēram tāds pats kā Tokijā. Jā, mūža ilgums Hirosimā un Nagasaki atombombardēšanas seku dēļ samazinājās vidēji par gadu. Tikmēr Krievijā no 1986. gada līdz 1994. gadam vidējais mūža ilgums samazinājās no 70 gadiem līdz 63 gadiem pavisam citu faktoru dēļ!

Vārdu sakot, masu mediju un filmu izplatītās radiācijas šausmas ir pārspīlētas. Irānā Kaspijas jūras krastā ir Rāmsaras novads, slavens ar to, ka tajā ir viens no visaugstākajiem dabiskās radioaktivitātes jeb fona radiācijas līmeņiem pasaulē, tas ir 80 reižu augstāks nekā vidējais. Tur onkoloģisko un citu slimību, kas tiek pierakstītas radiācijas ietekmei, ir pat mazāk nekā vidēji Irānā.

Starp citu, pats uz savas ādas esmu pārliecinājies, ka mazās devās radiācijai ir stimulējošs efekts: pēc Černobiļas apmeklējumiem vismaz nedēļu vai divas esmu juties daudz enerģiskāk nekā parasti (smaida).

Kad tu Černobiļā biji pirmoreiz?

1990. gadā. Tad biju PSRS Augstākās padomes deputāts un pavadīju amerikāņu ekologu delegāciju. 1988. gadā biju piedalījies grandiozā pasākumā – pirmajā PSRS un ASV topošo līderu samitā –, tur strādāju ekoloģijas sekcijā. Toreiz mūs īpaši tuvu reaktoram nepielaida, bija iespēja nofotografēties uz reaktora fona tikai no pāris kilometru attāluma, toties mūs apbalvoja ar medaļu par dalību Černobiļas katastrofas seku novēršanā, ko uzskatīju faktiski par zaimošanu, jo daudzi cilvēki, strādājot seku novēršanā, tiešām zaudēja veselību, bet mums medaļu iedeva tāpat vien.

Kāds tev toreiz radās iespaids par apkārtni un seku novēršanas darbiem?

Tur darbojās cilvēki ne bez humora izjūtas. Piemēram, uz zonas robežas bija veikaliņš ar nosaukumu Stalkers. Jā, automašīnas rūpīgi mazgāja, un mūs, izbraucot no zonas, pārbaudīja ar dozimetriem, lai gan mums neparādīja, ko tie rāda.

Kad biju vēstnieks Ukrainā, daudzreiz braucu gan uz Černobiļu, gan uz Slavutiču, pilsētu, kas tika uzcelta Pripetes vietā, lai izmitinātu reaktora darbiniekus, – galu galā avarēja tikai atomstacijas ceturtais bloks, pārējie trīs turpināja darbu.

Pripete tiešām izskatās kā filmā Stalkers. Pripetes iedzīvotāji tika evakuēti divas dienas pēc katastrofas, lai gan to būtu vajadzējis darīt uzreiz. Tur ir asfaltētas ielas un ēkas, kurām cauri ir izauguši koki.