Tā kā es jau vairāk piederu iepriekšējai paaudzei nekā pašreizējai, varu atcerēties, kā laika gaitā mainījusies zivju pieejamība un sabiedrības attieksme pret tām. Pagājušā gadsimta 60.–80. gados, tātad padomju okupācijas un sociālistiskās saimniekošanas laikā, ne laša kundzi, ne precinieku zuti redzēt uz veikalu letēm nebija nekādu cerību. Lašmaizītes atceros tikai operas bufetē, foreles un zušus legāli varēji dabūt tikai tad, ja pats izmakšķerēji. Toties no zivju tantēm vasarās varēja dabūt lucīšus, ne jau tik mazus kā tagad, un menca skaitījās pati prastākā zivs, trūcīgu cilvēku ēdiens. Ja nu kādu zivju veikalos netrūka gandrīz nekad, tad saldētu mencu, un atceros pat stāstu, kā kāds puisītis no trūcīgas ģimenes esot ēdis galvenokārt šīs mencas un tāpēc saslimis ar kādu nedziedināmu slimību. Tās gan nebija Baltijas jūras mencas, bet arī Rīgas jūras līcī mencas vēl līdz 80. gadu vidum ziemās bija makšķernieku iecienīts loms.
Arī mencas daudzie nosaukumi tādā bibliogrāfiskā retumā kā valodnieces Benitas Laumanes 1973. gadā izdotā grāmata Zivju nosaukumi latviešu valodā rāda, ka menca ir bijusi parasta zivs mūsu zvejnieku lomos. Tā ir saukta ne tikai "dorša", "dorsis", "dursa", "dursis", "durša" vai "druska", bet arī "kurpnieku lasis", "mence", "mencis", "mencka", "menta", "mente", "turska"... Tiesa, jau tajos tālajos laikos daudz vārdu bija arī mazu vai vāju mencu apzīmēšanai: "kaltiņš", "čigānis", "kanivāls", "kalmuks", "kambris", "liepājnieks", "kolbaks", "mencu ērzelis", "snarķis", "žīda menca"... Tas liek domāt, ka arī senāk Austrumbaltijā mencu populācijai varētu būt bijuši ne tikai labi laiki.
Šodien mencas jau dižciltīgākas par lašiem, un, ja tev kādā līča Kurzemes piekrastes ciema krodziņā pasaka, ka šodien ēdienkartē īpašais piedāvājums ir vietējo zvejnieku līcī ķerta menca, noteikti ņem, ja esi gardēdis, un sajūti atšķirību.
Tagad Pasaules Dabas fonds aicina neņemt. Kā klājas Baltijas mencām un dažām citām zivīm, un ko mēs, zivju pircēji un ēdēji, varam līdzēt lietas labā, izvaicāju BIOR vadošo pētnieku Zivju resursu pētniecības departamenta Jūras nodaļā ihtiologu Māri Plikšu un Pasaules Dabas fonda darbinieci Elzu Ozoliņu.
Trīs gadi, trīs zivis
Pasaules Dabas fonda kampaņas, kas notiek ne tikai Latvijā, galvenais mērķis ir veicināt sabiedrības interesi par atbildīgu un ilgtspējīgu resursu patēriņu, lai, veicot maltītes izvēli, cilvēki aizdomātos arī par vides problēmām, stāsta Elza Ozoliņa. Projekts Lai jūra čum un mudž ilgs trīs gadus, katrā gadā paredzēts fokusēties uz vienu zivi – šogad mencu, 2020. gadā zuti, bet 2021. gadam fokuszivs vēl nav izdomāta. Maijā Starptautiskā Jūras pētniecības padome rekomendēja 2020. gadā būtisku vairāku zivju krājumu zvejas iespēju samazinājumu. Tostarp ierosināja pilnīgi pārtraukt Baltijas jūras austrumu daļas mencu zveju, ņemot vērā mencu kritisko stāvokli, un būtiski samazināt brētliņu ieguvi.
Mencu labsajūtu kritiski pasliktinājušas ekosistēmas pārmaiņas un pārzvejošana, turklāt zinātnieki īsti nevar pateikt, kurš no šiem faktoriem mencas ietekmējis vairāk, saka Elza Ozoliņa.
Pasaules Dabas fonds katru gadu izdod "zivju gidus", kurā ar trim krāsām – sarkanu, dzeltenu un zaļu – apzīmētas dažādas apdraudētības pakāpes zivis. Vienas sugas zivis var būt dažādos sarakstos, piemēram, pat tāda izplatīta zivs kā asaris ir sarkanajā sarakstā – ja tā garums ir zem makšķerniekiem atļautā, 19 centimetriem. 2010. un 2014. gadā Baltijas menca bija zaļajā sarakstā, bet 2015. gadā zinātnieki ziņoja, ka Baltijas mencu stāvoklis pasliktinās. Arī paši zvejnieki ir teikuši, ka labprāt uz laiku, piemēram, uz gadu, pārtrauktu mencu zveju, jo kvotas nevar izpildīt un Baltijas mencu vidējais izmērs ir samazinājies.
Pasaules Dabas fonds arī norāda, ka mencas ir ļoti svarīgi plēsēji Baltijas jūras ekosistēmā – ja samazinās mencu daudzums, nav kas apēd mazās zivtiņas, tāpēc mazās zivtiņas apēd daudz zooplanktona jeb mazo dzīvnieciņu, kas barojas ar aļģēm. Tad nu aļģu jūrā kļūst par daudz. Mencas vienas nav cīnītājas pret aļģu savairošanos, nepieciešama arī saprātīgāka cilvēka darbība, piemēram, rūpīgāk attīrot notekūdeņus no lauksaimniecības zemēm.
"Projekta ietvaros mēs esam veikuši arī patērētāju aptauju, vai viņi, izvēloties pārtiku, ņem vērā arī vides aspektus, un aptauja rādīja, ka neņem vis, vissvarīgākā ir cena un cenu atlaides," saka Ozoliņa. Visbiežāk cilvēki uzturā lieto lašus, siļķes un brētliņas, mencas ir kādā sestajā septītajā vietā, zuši vēl zemākā. "Arī produkta ekomarķējumam cilvēki pārāk daudz uzmanības nepievērš. Ceram, ka trīs gadu laikā spēsim paiet vairākus soļus pretī atbildīgākam zivju resursu patēriņam." Ozoliņa arī stāsta, ka Zviedrijā veikalu ķēdes jau ņemot vērā zinātnieku rekomendāciju rezultātus un sarkanā saraksta zivis neņemot. Pasaules Dabas fonds norāda, ka Baltijas mencu patērēšanai ir pietiekami daudz alternatīvu, citu tā saukto balto zivju sugu piedāvājums. Tāpat Latvijas tirdzniecības vietās pieejamo Barenca vai Norvēģu jūrā zvejoto mencu resursi nav tik kritiski. "Patēriņu iespējams mainīt jau šodien," mierina Elza Ozoliņa.
Vai Eiropas zuši vispār ir?
Ihtiologam, mencu pētniekam Mārim Plikšam vispirms vaicāju par Pasaules Dabas fonda projekta nākamā gada zivi – zuti. Mencu stāvoklis vairāk pasliktinājies pēdējā laikā, bet zušiem sācis klāties grūtāk jau pagājušā gadsimta 60. gados, saka Plikšs. Pēdējos 30 gados Eiropas zušu skaits samazinājies par 95 procentiem. Kāpēc tas notiek, par to vienota viedokļa īsti nav. "Mans personisks viedoklis – Eiropā bija izplatīta stikla zušu zveja," saka Plikšs. Stikla zušus Eiropā izmanto pārtikā, kā arī par labu samaksu eksportē uz Āzijas valstīm audzēšanai. "Ja tu intensīvi izzvejo mazuļus, zušu ienākšana Eiropas saldūdeņos, protams, samazinās." Tagad stikla zušu eksports Eiropas Savienībā ir ierobežots.
Stikla zušus izmanto mākslīgai ielaišanai dažādos ūdensbaseinos, Latvijā to dara Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts BIOR – lai veicinātu zušu skaita pieaugumu Latvijas ūdeņos. Tas tiek darīts atbilstoši Latvijas Nacionālajam zušu krājumu pārvaldības plānam 2017.–2020. gadam un Zivju resursu mākslīgās atražošanas plānam 2017.–2020. gadam. Tas atbilst Eiropas Savienības plāniem atjaunot zušu krājumus Eiropā, tāpēc tiek segts no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda līdzekļiem. Ielaišanai stikla zuši tiek ņemti no Lielbritānijas, tātad nākotnē, ņemot vērā to, ka Lielbritānija ir izstājusies no ES, ar stikla zušu dabūšanu varētu rasties problēmas.
"Esam runājuši ar zvejniekiem, viņi stāsta, ka zvejā mazie zuši parādās," Māris Plikšs uzsver, ka tikai laiks rādīs, vai stikla zušu izlaišana Latvijā būs bijusi efektīva. Ir arī vairāki dabiski iemesli, kas varētu negatīvi ietekmēt zušu skaitu, piemēram, upju aizdambējumi. Lai gan eksperimentos ir atklāts, ka zuši var iziet cauri hidroelektrostaciju turbīnām, ja grib iet uz nārstu."
Kā zināms, zuši nārsto Sargasu jūrā, ceļš no Eiropas līdz nārsta vietām ir ap 5000 kilometru garš, tātad zušiem jābūt labā kondīcijā, lai spētu migrēt. Nārsts notiek lielā dziļumā. Arī tas, kāpēc zušiem būtu jānārsto tik tālu no savām dzīvesvietām Eiropā, nav līdz galam skaidrs. Viena hipotēze saistīta ar kontinentu attālināšanos. Tas nozīmētu arī to, ka zutis ir ļoti sena suga.
"Ir arī tāda lieta, ka Eiropas zuša un citas sugas, Amerikas zuša, nārsta vietas it kā sakrīt, tāpēc pagājušā gadsimta 50. gados parādījās hipotēze, ka tāda Eiropas zuša nemaz nav, ka tie stikla zuši, kas ar Golfa straumi atpeld līdz Eiropai, patiesībā ir Amerikas zuši, jo no Eiropas atpakaļ uz Sargasu jūru zutis nemaz aizpeldēt nevar," stāsta Māris Plikšs un piebilst, ka mūsdienās tādus jautājumus palīdz noskaidrot ģenētiskās metodes.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 12. - 18. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Itamars Toledano
senču ols
Veltas cerības!