Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Īstā laika mašīna

Skujenieks acīmredzot jau no sākta gala bija pieaudzis – nosmejas rakstnieks un literatūrkritiķis Guntis Berelis, kad stāstu, ka dzejnieks Knuts Skujenieks uz jautājumu, kāpēc viņam tikpat kā nav bērnu dzejoļu, atbildēja: "Nav dots." Atgriešanās bērna fantāzijā, "kad viss bija pa īstam", ir iespēja, par kuru vieni pieaugušie tikai sapņo, savukārt citi ir iemācījušies vai, pareizāk sakot, saglabājuši spēju uz pasauli raudzīties bērna acīm.

Tie ir bērnu rakstnieki. Bet vai un kā pieaudzis cilvēks vispār var uzrakstīt bērnam, pats vairs nebūdams tāds? Un kāpēc bērni paši nevarētu rakstīt sev grāmatas? 

Dalbja meklējumi

Jautājumu, vai pieaugušais var uzrakstīt grāmatu bērnam, iespējams uzlūkot arī kā absurdu, jo droši vien ikviens, kas bijis bērns, atceras, ka ir lasījis grāmatas, kuras viņam ļoti patikušas. 

Berelis, kurš ir arī vienas bērnu grāmatas autors, rakstnieku vispār kvalificē kā cilvēku, kurš joprojām ir bērna prātā, un atklāj, ka nejūtas 54 gadus vecs. "Ja vajadzētu, es uztvertu visu kā bērns. Tas nekas, ka visa lielā un sliktā pieredze ir aiz muguras." Tajā pašā laikā Berelis iesaka nejaukt pieaugušo, kurš raksta "priekš bērniem", jo tā parasti sanāk mēsls, ar pieaugušo, kurš iejūtas bērna ādā. Klasiskākais piemērs šajā ziņā ir Harijs Poters. Tas gan domāts tīņiem, bet Roulinga šīs grāmatas ir rakstījusi no tīņa, nevis "lielā cilvēka" skatpunkta, uzsver Berelis un iesaka bērnību neaizmirst. 

Bērnu rakstnieks Māris Rungulis, vaicāts, kā pieaugušam cilvēkam iespējams rakstīt bērnu literatūru, saka, ka jautājums ir par to, vai tā ir atgriešanās bērna fantāzijā vai to dienu realitātē. "Faktiski tā ir atgriešanās to dienu realitātē, vismaz man tā notiek. Psihologi ir mēģinājuši pierādīt, ka apmēram līdz 15 gadu vecumam ar cilvēku notiek tik daudz piedzīvojumu, ka pietiek visam mūžam. Tikai tie jāuzceļ no pagātnes augšā. Ja tu sāc ar to darboties, ilūzija ir šāda: ja raksti par bērnības piedzīvojumiem, tam vajadzētu aizķert arī kādu, kas tajā vecumā ir bijis. Bērnībā notikumu ir daudz, un katram cilvēkam tie atmiņā ir palikuši. Tikai atmiņas mehānisma īpatnība ir tāda: ja tu ar to nedarbojies, tad šie notikumi atmiņas dzīlēs arī paliek un līdz apziņai neuzpeld. Bet, ja tu sāc darboties, tie notikumi nāk ārā kā burvju mākslinieka lente no cepures." 

Runguli vairāk pārsteidz nevis paši atmiņā aktualizētie bērnības notikumi, bet leksikas slāņi: "Esmu liepājnieks, daudzus tur manā bērnībā lietotos vārdus neesmu lietojis, kopš dzīvoju Rīgā. Studiju periodā vēl pa laikam izmantoju tādu leksiku, par kuru citu novadu studenti brīnījās: ko tas vārds nozīmē? Arī liepājnieku fonētika atšķiras no citām. Tagad, kad rakstu par bērnības notikumiem, nāk augšā šie agrāk lietotās leksikas slāņi, apvidvārdi un citi vārdi, ko neesmu lietojis 40 gadus. Nesen rakstīju stāstu par divu bērnu kuģošanu ezerā. Liepājas ezers ir seklais ezers, manas bērnības laikā un arī senāk tur cilvēki laivās pārvietojās nevis ar airiem, bet ar kārti, kurai galā apzāģēts «klučelis», lai kārts negrimtu dūņās. To vārdu, kurā liepājnieki sauc šo kārti, nebiju lietojis 50 gadus un nevarēju atcerēties, un arī vārdnīcās neatradu, lai gan pats bērnībā ar tādu kārti biju stūmies pa Liepājas ezeru. Tad kāda valodniece man šā zvejasrīka vārdu atgādināja: to sauc par dalbi! Es biju mēģinājis šo vārdu atvasināt no vārda "dullis", tātad fonētiski biju ticis diezgan tuvu."

Vārdu sakot, ikdienā tunedzīvo bērnības asociācijās, bet, kad sāc nodarboties ar rakstīšanu un atcerēšanos, notikumi kā tādi mezgli nāk ārā, secina Rungulis. Viņa princips ir rakstīt tā, lai pašam būtu interesanti, un aiziešana atpakaļ bērnības notikumos viņu interesē: "Tuvinieki brīžam man dod mājienus, ka tāda tieksme kavēties bērnības atmiņās saistīta ar vecuma iestāšanos, bet man tas faktiski sākās drīz pēc gadiem trīsdesmit, kad tie notikumi vēl bija spilgtā atmiņā." Dzejoļus rakstot, atcerēties kādu notikumu nav tik svarīgi, jo sadzīviski sižetiskus dzejoļus latviešu literatūrā raksta diezgan maz, latviešu bērnu dzejoļi lielākoties balstīti fonētikā vai asociācijās kā pieaugušo dzejas atvasinājums. Toties bērnu prozas teksts bez notikuma nevar iztikt.

Labais infantilisms

Bērna uztvere ir reālistiskāka nekā pieaugušajam, viņam viss ir pa īstam. Visskaidrāk to redz bērnu zīmējumos – ir naivisma periods, skaidras formas un krāsas, bet tad bērnu sāk mācīt zīmēt, un viņš iet prom no bērnības uztveres. Ar tekstiem ir līdzīgi.

Dzejniece Inese Zandere, vispirms uzsvērusi, ka bērnu literatūru viņa raksta tāpēc, ka viņai vienkārši patīk bērnu grāmatas, bērna uztveres atšķirību no pieauguša cilvēka uztveres novērtē intuitīvi: "Es to raksturotu tā – daudzas lietas, kuras pieaugušais lasot jau ar apziņu novērtē kā tēlus un metaforas, tiek uztvertas burtiskāk un attiecinātas uz reālo pasauli."

Tāpēc, runājot par pieauguša cilvēka spēju rakstīt bērniem, lietas būtība ir skaidra: ja tu atceries, kā kopā ar kādu bērnu vai vienatnē spēlējies – ar to nav domāta tikai spēlēšanās ar mantiņām, bet arī iztēles spēle –, tas nozīmē, ka tu vari rakstīt bērniem, pareizāk sakot, tas nozīmē, ka tu vispār vari rakstīt, ne tikai bērniem. Jo literatūras rakstīšanas spējas pamatā ir saglabājies infantilisms šī vārda labākajā nozīmē – kā bērna spēja reāli iztēloties. Iztēles spēles kļūst par tik svarīgu bērna dzīves sastāvdaļu, ka lielu daļu savas bērnības dzīves bērns pavada pasaulē, kas viņam ir pilnīgi reāla, lai gan patiesībā tā ir iztēles pasaule. Ja dažādu apstākļu dēļ cilvēks šo spēju nenonivelē, viņš vispār var rakstīt, saka Zandere.

Otra lieta, kam ir sakars ar saglabāto infantilismu: bērns un rakstnieks ir egocentriķi. Literatūrai ir ļoti liels sakars ar bērna esības veidu, bet tas, ka kāds visu mūžu paliek bērnišķīgs, vēl negarantē viņa spēju rakstīt – tur jānāk klāt vēl daudzām citām īpašībām plus spējai rakstīt profesionāli. Tā jau ir ļoti reta kombinācija, jo saglabāt bērnības uztveres infantilismu plus būt gudram, plus attīstīt praktiskas iemaņas uzrakstīt labu tekstu – cilvēki ar šādu īpašību kopumu nemētājas uz katra stūra.

Visu Egīla Zirņa stāstu par bērnu literatūru - īsto laika mašīnu lasiet 22. janvāra žurnālā SestDiena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata