Sarunāties jāmācās

Nu jau divus gadus ASV žurnālisti atkārto, ka sabiedrība ir tik sašķelta, ka cilvēki, runājot par politiku, vairs nav gatavi kompromisiem. ASV publiski finansētā radio tīkla NPR politikas podkāstā žurnālisti, atbildot uz kāda klausītāja jautājumu, dalījās ar padomiem, kā ASV svētkos, Pateicības dienā, izvairīties no ģimenes strīdiem par politiku. To pašu gadījās dzirdēt par Brexit Lielbritānijā, kur vienas ģimenes locekļi uz laiku pārstāja sarunāties. Lai arī latvieši pie vakariņu galda par politiku varbūt strīdas retāk, sociālajos tīklos kašķu un viedokļu sadursmju netrūkst. Nesen LTV žurnāliste Anete Bērtule Twitter rakstīja: "Beidzies 6 h kopmēģinājums koru koncertam arēnā. Ilgi, karsti, bet priecīgi. Tikmēr tviterī čupa agresīvu jautājumu/komentāru. Padomāju, vai man to vajag, nolēmu, ka ne. Paldies par daudzajām "tviterdiskusijām", turpmāk neiesaistīšos." Noteikti dzirdēti un redzēti daudzi līdzīgi piemēri, kad strīdu un nesaprašanas nokaitināti, cilvēki izvēlas vēl dziļāk ieiet savā informācijas burbulī, lai nebendētu nervus ar tiem otriem.

Minētie piemēri, protams, var šķist triviāli, taču var retoriski vaicāt – vai mēs visu darām pareizi, vai protam sarunāties? SestDiena devās pie vairākiem reālās dzīves un digitālo sarunu ekspertiem, lai saprastu, kas tieši pieklibo sarunās un kā to labot.

Vērtība sarunā

Būtu kļūdīgi uzskatīt, ka strīdi, nesaprašanās vai nevēlēšanās ieklausīties citam citā būtu jauns fenomens, drīzāk, kā norāda eksperti, digitālās tehnoloģijas ļauj izteikties arī tiem, kas iepriekš nebūtu sadzirdēti vai būtu klusējuši, – digitālās platformas var salīdzināt ar sengrieķu pilsētu laukumiem. Digitālā telpa, iespējams, ir pat demokrātiskāka par tirgus laukumiem, taču rodas jautājums, kā mēs to izmantojam, vai mēs protam sekmīgi paust savu viedokli un, vēl jo svarīgāk, vai spējam klausīties?

Lai saruna būtu sekmīga, svarīgi ir sev atbildēt, kāds ir sarunas mērķis, SestDienai teica sertificēta mediatore un Sarunu skolas lektore Ilze Dzenovska. "Ja mans mērķis ir pārliecināt un parādīt, ka man ir taisnība, ka esmu gudrais, ka otrs nav līdz galam visu sapratis, tad šo mākslu mēs kā cilvēku kopums esam izkopuši diezgan labi," ironizē Dzenovska. Viņa domā, ka Latvijas publiskā telpa dažkārt liecina par zemu dialoga kultūru. Taču tas ir jāieliek arī globālā kontekstā, proti, ne jau latviešiem vien tā gadās. Viņasprāt, liela daļa cilvēku komunikācijas balstās uz bailēm un agresiju. "Ja sarunas mērķis ir saprast, ne obligāti piekrist, bet saprast, tad mēs pagaidām esam diezgan vāji šajā spējā," norāda eksperte un skaidro, ka, piemēram, politikā ir vērojams diezgan spēcīgs "es un viņi" modelis, daudziem ir maza vēlme "iziet uz otra saprašanu". Tas esot jautājums par sabiedrības briedumu, un tas vēl nav sasniegts.

"Pasaule ir sarežģīta, vienkārša tā nekad nebūs," saka Ieva Morica, festivāla Lampa – pasākuma, kura laikā tiek mudināts sarunāties un klausīties, – vadītāja, un piebilst, "ir arī ļoti daudz lietu, kas ir absolūti vienkāršas, – katram gribas tikt cienītam, katram gribas tikt novērtētam, sadzirdētam un mīlētam." 

Morica uzskata, ka spēja satikties dzīvē un aprunāties arī mūsdienās ir liela vērtība un mācīšanās komunicēt ir iekšējais darbs ar sevi – cilvēkam esot jāpaskatās sevī un jāsaprot, vai nav problēmu. "Viedokļu apmaiņa gadījumos, kad cilvēkiem ir pretēji uzskati, parasti aiziet līdz personīgam līmenim, bet tas nav tikai Latvijā, tā ir kopēja problēma," norāda Morica. Viņasprāt, spējas distancēties no personīgā viedokļa un intelektualizēt sarunu mums pietrūkst, bet to var iemācīties. "Nu labi, mums ir dažāds viedoklis, bet bija patīkami ar tevi sarunāties." Pēc festivāla rīkotājas domām, šāda veida sarunu videi ir vēl kur augt. Viens šāds projekts ir jau minētā festivāla paspārnē tapusī Sarunu skola Lampa, tas ir praktisku nodarbību cikls Rīgā un reģionos, tā laikā, kā sola rīkotāji, var gūt praktiskas iemaņas labākai saskarsmei.

Dzenovska saka, ka pie mums maz dzird par tādiem cilvēkiem, kas cenšas "runāt pāri ailei", piemēram, politikā reti gadās redzēt vēlmi saprast otru pusi. Ikdienā toties bieži gadās dzirdēt izteikumus, kur kā atslēgas vārds parādās "cīņa", kas savukārt, pēc ekspertes domām, traucē sekmīgi komunicēt. Viņa iesaka censties saprast savu sarunbiedru, izrādīt cieņu un prasīt, lai tas izklāsta savus argumentus pat tad, ja tie tev šķiet satraucoši vai nepieņemami. Dzenovska, atbildot uz SestDienas jautājumu, kā sarunu kultūru varētu uzlabot, saka, ka mācīt sarunāties var jau no bērna dienām: "Ja mana vīzija par Latviju, kur ir cieņpilna atbildīga sarunāšanās kultūra, tad ir skaidrs, ka pati jaunākā paaudze, iespējams, neiegūst to ģimenē, un tad noteikti ir jābūt darbību kopumam, kam jānāk caur formālo un neformālo izglītību."