Bērnībā vasaras brīvlaikā, kad Rīgas māsīca tika atsūtīta uz laukiem pie vecmāmiņas, kur priekšā jau gaidījām mēs ar māsu, izdomājām visdažādākās nodarbes, lai sevi izklaidētu. Bez "veikaliem", "dakteriem", "mājās", "gurķiem", "klasītēm" un "paslēpēm", kā arī obligātās dārza ravēšanas, siena vākšanas, riteņbraukšanas un peldēšanās mūsu darba kārtībā nereti parādījās teātra izrāžu iestudēšana un koncertprogrammu gatavošana. Koncertos, uz kuriem tika uzaicināti tuvākie radinieki, vecvecāki un vecāki, parasti izskanēja viss tas, kas skolas laikā bija apgūts, aprobežojoties ar vieglām bērnu dziesmiņām un dzejoļiem. Savukārt ar teātra izrādēm bija sarežģītāk. To pamatā nebija ne īsti kādas lugas, ne īsti kāda stāsta, pat ja pirms tam bija noticis mēģinājums, un mēs zinājām, kā viss sāksies, bet mums nebija ne jausmas, ar ko tas varētu beigties. Tāpēc bieži vien uzaicinātajiem izrādes apmeklētājiem – pieaugušajiem – kļuva garlaicīgi, un viss mēdza beigties ar to, ka kāds no viņiem pēc pacietīgi nosēdēta laika sprīža sāka māt uz pulksteni, lūdzot visu to balagānu, kas mums bija teātris, ātrāk pabeigt.
Toreiz, pirms milēniuma jeb XX gadsimta izskaņā, mums bija diezgan vāja izpratne par to, kas ir teātris, un visdrīzāk tā balstījās uz televīzijā redzēto, Skroderdienām Silmačos, ko regulāri vasarā izrādīja mazpilsētas estrādē, un bērniem domāto Pauku un Šmauku, kas tika skatīts kādā klases ekskursijā teātrī Rīgā. Tomēr, par spīti visam, tā teātra padarīšana bija gana intriģējoša, lai pašas ķertos pie režisēšanas un spēlēšanas, kā nu pratām.
Domājot par bērnu teātri šodien, mēģinu atcerēties, kāda es biju kā bērns un ko man no pasaules vajadzēja, ja vispār kaut ko vajadzēja. Vai šodien teātris bērniem tiek iestudēts vairāk nekā manā bērnībā – 90. gados?
Par ko sarunāties ar bērniem šodien? Vai tiešām bērni ir pazuduši tikai mobilajos telefonos un datoros? Vai varbūt tā ir pašu pieaugušo bērniem radīta pasaule, kurā viņus ievietot, lai tie mazāk traucētu? Ikviens, kuram ir bijusi saskare ar bērniem vai kurš kādreiz pats ir bijis bērns, gan zinās, ka viņu fantāzijai nav robežu un cik maz patiesībā vajag, lai notiktu kaut kas interesants.
Par to, ka pasauli nevajag sarežģīt, par stereotipisko domāšanu Latvijā un par to, cik svarīgi ir sarunāties ar bērniem, atgādina arī šī gada Valmieras Vasaras teātra festivāla programmas direktors režisors Jānis Znotiņš. Šogad festivāls ar saukli "Dzīvā pilsēta" Valmierā norit no 2. līdz 4. augustam un būs veltīts tikai bērnu un pusaudžu izrādēm. Tajā notiks deviņas izrādes, kas gandrīz visas top īpaši festivālam, un tās tiks izrādītas teātrim neierastās vietās – Valmieras pilsētvidē: garāžā, braucošā autobusā, mazdārziņā, parkā un citviet.
Nākotnes sabiedrībai
Oksfordas vēsturnieks Tiodors Zeldins, kurš oktobrī Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) starpgada programmas microRIBOCA ietvaros Rīgā Dailes teātrī aicinās uz mielastu ar svešiniekiem, jau XX gadsimta izskaņā (1999. gadā) kādā no radio BBC raidījumiem skaidroja, ka pienākuši laiki, kuros ikviens tiek mudināts ieklausīties bērnu teiktajā un novērtēt to, ka katrai cilvēkveidīgai būtnei var būt kaut kas interesants, ko pastāstīt. Toreiz Zeldins izteicās, ka tieši nākamajā XXI gadsimtā oriģinālais un jaunais būs tas, ka pasaulē arvien spēcīgāk izskanēs tāda balss, kas līdz šim nav tikusi uzklausīta. XIX gadsimtā arvien skaļāk sadzirdama kļuva strādnieku šķira, XX gadsimts iepazina sieviešu spēku, savukārt šodien tā ir bērnu balss. Zeldins jau tad secināja, ka ir pienācis laiks, kad pret bērniem pieaugušie sāk izturēties kā pret sev līdzīgiem. Nekad agrāk bērni nav bijuši tik sadzirdami, un viņiem nekad nav bijušas tādas tiesības kā šodien.
Režisors Jānis Znotiņš, kopš iestudē izrādes bērniem (viņš aktīvi darbojas Istabas teātrī Galerijā Istaba, kurā top bērniem domātas izrādes), intervijās vairākkārt uzsvēris, cik svarīga ne tikai viņam individuāli, bet visai sabiedrībai ir šīs bērna balss sadzirdēšana. Tieši ieklausīšanās bērnos un prasme sarunāties ar viņiem kā līdzvērtīgiem sarunu biedriem, iespējams, nākotnē garantēs to, ka izaugs labāki un vairāk domājoši sabiedrības locekļi. Viņaprāt, teātra radīšana var būt viena no formām, kā interesantā veidā sarunāties ar nākotnes sabiedrību un nākamajiem lēmumu pieņēmējiem. Teātra radīšana bērniem esot veids, kā iespējams mainīt un padarīt jauno paaudzi atvērtāku un sakarīgāku savā domāšanā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 2. -8. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!