Savas zemes sardzē

Varbūt "ziedot" nebūs gluži īstais vārds – ar to ierasti saprotam došanu, neko negaidot pretī. Dienests Zemessardzē ir drīzāk abpusēji izdevīga sadarbība starp valsti un pilsoni, kur valsts dod iespēju pilnveidot sevi un iegūt tādas iemaņas, kuras civilajā dzīvē nevar apgūt, par to pretī saņemot apmācītus un valsti aizstāvēt gatavus cilvēkus. SestDiena nedēļā pirms Lāčplēša dienas trim zemessargiem taujāja par viņu ceļu līdz dienestam, kā arī uzrunāja Ansi Rezgali, kurš vēl tikai grasās iestāties zemessargu rindās.

Lācis jāaptur

31. kājnieku bataljona seržants Vilnis Stradiņš Zemessardzē ir 25 gadus. Viņam laikā, kad spēkā pieņēmās neatkarības atjaunošanas kustība un Latvijas tauta sāka atsvabināšanos no okupācijas varas grožiem, nācās dienēt Padomju armijā. "Jau 1987. gadā viss sāka viļņoties. Es vēl dienēju, dienests bija Rīgā. Tad zampoļita (par politisko "audzināšanu" atbildīgais) izteicās: "Если что то начнется, пойдем в улицы." (Ja kaut kas sāksies, iziesim ielās – no krievu val.) Viss. Ko lai saka? Sapratu, ka man var likt iet pret savējiem," skaudro situāciju atminas seržants. "Par laimi, tas nenotika, laimīgi tiku mājās."

Vilnis SestDienai atklāja, ka stāties Zemessardzē pamudinājis ne tikai padomju armijā piedzīvotais, bet arī vecmammas nostāsti. "Ne visu viņa stāstīja, viņa nedrīkstēja stāstīt… Tas viss kopā savilkās tā, ka tomēr ir kaut kas jādara, lai to lāci apturētu." Atskatoties uz Zemessardzi tās pirmsākumos un tagad, seržants var droši apgalvot – attīstība ir. "Atpakaļ mēs neejam. 90. gadu sākumā pufaiku pirkām par savu naudu, savu degvielu lējām mašīnās, mums neviens neko neapmaksāja. Tagad par mācībām maksā naudu. Toreiz nekā tāda nebija."

Vilnis atzīst, ka 90. gadu sākumā bijuši citi priekšstati par to, kāda būs mūsu valsts, bet ir pārliecināts: 'Valsts ir jāaizstāv, lai kāda arī tā būtu." Sagaidot valsts simtgadi, viņš novēlējumu Latvijai izsaka vienā vārdā: "Izturību!"

Pilnīgā pārliecībā

Var teikt, ka 27. kājnieku bataljona zemessargs no Piebalgas puses Ilvars Damroze bijis klāt pie Zemessardzes šūpuļa – viņš dienestā ir 27 gadus, faktiski kopš dibināšanas.

"Tā laika sajūtas bija diezgan īpašas. Bijām galīgi jauni. Biju no dienesta Padomju armijā atgriezies. Visa tā sistēma un dzīve… Man vectēvs krita mežā, negribēja ģimeni pamest. Viņš bija nacionālais partizāns. Tas viss skaisti sasummējās. Mūsu pārliecība bija ļoti skaidra. Nebija nekādu domu – neiet," SestDienai atminas Ilvars.

Viņš atzīst, ka savu lomu nospēlējusi vēlme pēc piedzīvojumiem: "Varbūt arī jaunības maksimālisms, kad vajag kaut ko pierādīt, darīt. Tas viss kopā kā jauniem puišiem salikās – mums bija jāiet."

Ilvars stāsta, ka toreiz zemessargiem bijušas darba pilnas rokas, jo arī policija veidojusies no jauna. Pret zemessargiem 90. gados tie, kuriem nelāgi nodomi, izturējās ar bijību. "Taurenē bija spēcīgi puiši, tiešām sargāja Taureni un apkārtējos pagastiņus. Kad Taurenes zemessargi bija uz mācībām aizbraukuši, zagļi un visādi laupītāji bija ļoti pastrādājuši, jo viņi tobrīd droši jutās – zināja, ka zemessargi ir prom mācībās," atceras Ilvars un uzskata, ka arī šobrīd zemessargi ir psiholoģiski gatavi reālās situācijās darboties un aizstāvēt valsti un līdzcilvēkus. Zemessargs arī ir lepns, ka valsts simtgadē piedalīsies 18. novembra parādē Rīgā, un mudinājis gan ģimeni, gan draugus to apmeklēt. Viņš uzskata, ka mūsu tautai vēl jāiztur daudzas lietas, kā arī aicina nemest vienā katlā jēdzienus "valsts" un "valdība". "Tikai uz priekšu. Strādāt, cienīt un atbalstīt citam citu," veiksmes formulu definē zemessargs.

Ar domu par karjeru

Egitas Blaube rgas ceļš līdz dienestam Zemessardzē sākās jau agrīnos pusaudzes gados, kad viņa iestājusies Jaunsardzē. Šobrīd Egita pēc vidusskolas pabeigšanas apgūst arodu tehnikumā, taču savu nākotni saista ar dienestu jau profesionālā līmenī. "Jaunsardzē biju kopš 12 gadu vecuma," atklāja jauniete. Tajā vecumā, protams, iestāties vairāk mudināja vēlme darboties, nevis patriotisma apziņa. "Tā nāca vēlāk, kad sāku piedalīties gājienos, braucu uz sacensībām. Sākumā vienkārši gribēju izmēģināt, kā tas ir – vai man patiks vai nepatiks? Spēšu izturēt vai nespēšu?"

Dalība Jaunsardzē arī raisīja interesi šajā jomā darboties tālāk, un Egita uzreiz pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas ne mirkli nevilcinājusies iestāties Zemessardzē: "Biju izvirzījusi mērķi, ka pēc Jaunsardzes iešu uz Zemessardzi, un es to arī ļoti īsā laika periodā sasniedzu. Kā man palika 18, uzreiz arī dokumentus sakārtoju un tiku uzņemta." Salīdzinot Jaunsardzē pavadīto laiku ar dienestu Zemessardzē, Egita atzīst: "Zemessardzē stipri vairāk pārbaudīju savas spējas, piemēram, pārvarēt bailes no augstuma. To, ko Jaunsardzē nebija iespējams izdarīt, Zemessardzē izmēģināju." 

Viņa atklāj, ka pēc mācību pabeigšanas nākamgad plāno iestāties profesionālajā dienestā. "Jau pēc vidusskolas biju domājusi iet uz kinologiem Valsts robežsardzē, uz policiju, uz Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, bet plāni pamainījās – vajadzēja iet apgūt profesiju." 

Jauniete šogad Lāčplēša dienā dosies arī lāpu gājienā Drustos un Jaunpiebalgā un nākotnē vēlētos valsti redzēt vēl stiprāku.

Gribas asumiņu

Ansis Rezgalis nolēmis 2019. gadu sākt ar iestāšanos Zemessardzē. Šim lēmumam neesot viena liela iemesla, bet "vesela kaudze ar visādiem maziem, kas visi rāda vienā virzienā", sākot jau no tādām vienkāršām un visiem pieejamām lietām kā iespējas pavadīt laiku ārā pie dabas.

"Pašam motivācijas sestdienās no rītiem vilkties ārā un velties pa mežiem nedaudz pietrūkst, pat ja tas ir patīkams pasākums. Tā ir forša papildu motivācija. Otrs – gribas fiziskas aktivitātes. Paskriet, pacilāt svarus vai pasist bumbu ir viens, gribas to visu dažādot," Ansis uzskata, ka ir vērtīgi, ja "jauns bariņš ar cilvēkiem tevi motivē nedaudz fiziski pamocīt".

Protams, ir arī politiski apsvērumi. Ansis atzīst, ka viņam tas nav ļoti svarīgs faktors, "tomēr, apkārt skatoties, ir tā interesanti, kas šobrīd politiski pasaulē notiek. Kaut kāda pienākuma apziņa veidojas, ka tomēr, dzīvojot un baudot visus sabiedrības labumus, kaut kāda atbildība par to vairāk jāuzņemas". Viņaprāt, ļoti vērtīga ir Zemessardzes loma civilajā aizsardzībā un palīdzības sniegšanā, piemēram, plūdu gadījumos vai meklējot pazudušus cilvēkus. "Organizētai cilvēku grupai ir liels spēks, un to organizēto grupu var vērtīgi izmantot ne tikai karadarbībā," norāda Ansis.

Viņš neslēpj, ka nu ir arī tas vecums, kad "prasās asumiņu": "Tas rūdījums, stresiņš, militāro mācību sajūta iedod asumu, piešķir kaut kādu enerģiju, ko gluži nejūti civilā vidē." Taujāts par sajūtām, Latvijas simtgadi atzīmējot, Ansis uzskata: "Valstij ir laiks iztaisnot mugurkaulu. Esam pieraduši klanīties visos virzienos, bet nu ir pienācis laiks, kad paši esam lieli un spēcīgi. Vajag tikai celties un darīt."