Rudens laikraksta Diena kalendāra lapaspusēs turpinās ar keramiķes Gitas Ābolas veidoto mēnesdievietes figūriņu Jāna, kas radīta no akmensmasas. Māksliniece Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā studējusi keramiku, vēlāk Latvijas Mākslas akadēmijā – vizuālo komunikāciju, lai atkal atgrieztos pie keramikas akadēmijas maģistrantūrā.
Pastāstiet, lūdzu, vairāk par savu darbu, kas redzams laikraksta Diena kalendārā!
Izvēlējos šo darbu, jo tas iezīmē svarīgu posmu manā līdzšinējā darbībā. Pirms vairākiem gadiem es gatavojos grupas izstādei Vespertīna Galerijā Istaba, kad manās rokās nonāca amerikāņu rakstnieces Klarisas Pinkolas Estesas bestsellers Sievietes, kuras skrien ar vilkiem (Women Who Run With the Wolves: Myths and Stories of the Wild Woman Archetype, 1992), kas man tajā brīdī izrādījās ļoti vajadzīga. Es pilnībā iegremdējos tajā un sapratu, ka esmu nonīkusi moderna sieviete, kas ir tendēta uz panākumiem un mākslīgi izdomājusi, kā vajadzētu dzīvot un ko darīt, bet tas viss ir bez sirds un dvēseles. Šī grāmata man pavēra acis uz pirmatnējo sievieti un ļāva sakārtot savas domas, un līdz ar to atbrīvojās vieta radošumam un pārliecībai par sevi. Pirms tam es visu laiku biju mocījusies ar kompleksiem à la ''ko tad es!''. Šobrīd idejas nāk cita pēc citas. Iepriekš tā nebija, notika nemitīgi meklējumi.
No šīs izstādes darbiem izauga vesela sērija?
Jā, pēc izstādes Vespertīna es esmu palikusi pie sīkplastikas, tās veidošana man kļuvusi par sava veida dienasgrāmatas rakstīšanu un manu iekšējo stāvokļu piefiksēšanu. Tas galarezultātā izpaužas ļoti personīgos darbos, par kuriem pat manas kolēģes ir bijušas pārsteigtas: Gita, mēs nezinājām, ka tu esi tāda!
Kas ir jūsu kolēģes?
Mēs esam septiņas keramiķes, kas pabeigušas Latvijas Mākslas akadēmiju un ik pa laikam veido savu darbu ekspozīcijas kā sava veida sievišķības spēka un kopā būšanas apliecinājumu.
Kāpēc jūs aizgājāt studēt vizuālo komunikāciju?
Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas noslēgumā veidoju savu diplomdarbu un gandrīz pusgadu pavadīju pagrabā ar ģipšainām rokām. Kad to pabeidzu, atdevu skolotājai visus savus instrumentus un teicu: es to vairs nekad nedarīšu!
Es gribu gaišā ofisā pie balta datora radīt tīrus darbus! (Smejas.) Turklāt šo lēmumu atbalstīja arī ģimene, kas vizuālajā komunikācijā saskatīja rožainākas nākotnes iespējas un pastāvīgāku ienākumu avotu. Taču drīz vien es sapratu, ka neesmu nokļuvusi īstajā vietā.
... un atgriezāties keramiķos.
Jau bakalaura studiju programmas izskaņā es gāju pie keramiķiem un jautāju, vai viņiem nav kāds māla gabals, ko es varētu pamīcīt. Toreiz izveidoju milzīgu bļodu, kuras radīšanas process bija sava veida meditācija, kas mani pilnībā nomierināja. Sapratu, ka man vajag darboties ar rokām.
Vizuālajā komunikācijā man bija brīnišķīga pasniedzēja Valda Podkalne, kura paskatījās uz mani un vaicāja: tu aizgāji no keramiķiem? Es teicu: jā! Viņa apgalvoja: tu atgriezīsies! Es teicu: nemūžam! Viņa piebilda: visi, kas vienreiz ir sasmērējuši rokas, kaut kad atgriežas, tici man! Vienā vai citā formā.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 2. - 8. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!