Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Zaļie pirkstiņi arī pilsētā

Dārzs var būt arī tikšanās vieta sabiedrības saliedēšanai – sevišķi, ja tas izveidots pilsētas vidū, industriālos rajonos starp auto plūsmām un daudzstāvu celtnēm. Mūsdienās urbānā dārzkopība sen vairs nav jaunums un arvien stabilāk ienāk arī Latvijā.

Saulainā dienā ejot pa Rīgas ielām, deguns ceļas gaisā un skatiens klaiņo pa māju logiem, meklējot savējos – tādus pašus zaļo pirkstiņu īpašniekus, kuri diedzē un audzē kaut vai loku pušķi uz augsta centra nama palodzes. Var šķist neticami, bet pa kādam tomātu dēstam vai garšaugu pudurim atrodas gandrīz katrā mājā!

Daudzviet pasaulē urbānā dārzkopība ir ierasta lieta ar senu vēsturi, un nu jau pāris gadu arī Latvijā šajā jomā sazēlušas vairākas iniciatīvas, pilsētas dārziņus no palodzēm pārceļot uz īstām dobēm.


Nezāles izrauj visi kopā

Nu jau trešo sezonu dārza darbu entuziastus gaida kopienas dārzs Audz Siguldā. ''Studējot Latvijas Mākslas akadēmijā, devos Erasmus apmaiņas programmā uz Honkongu, kur mācījos pilsētvides dizainu, iepazinu principus, kas svarīgi, lai iedzīvotājiem ir tīkami atrasties šajā vidē, lai dažādām paaudzēm ir iespēja jēgpilni pavadīt laiku, ne tikai nakšņot, pārvietoties un iepirkties. Tur sastapos ar urbānajiem dārziem dažādās formās un izpildījumos,'' stāsta šīs idejas iniciatore interjera dizainere Nora Gavare. Veidot kopienas dārzu viņa sāka sava maģistra darba ietvaros Funkcionālā dizaina apakšnozarē kā sociālā, pieredzes un universālā dizaina projektu.

''Dārzkopība ir aisberga redzamā daļa, bet projekta pamats – cilvēku, sabiedrības iesaiste pilsētvides veidošanā, parādot, ka pilsētā var būt vairāk aktivitāšu nekā pasākumu apmeklēšana, skeitparks un tamlīdzīgi. Šogad esam piesaistījuši arī Siguldas pašvaldības līdzfinansējumu un turpināsim darboties,'' iedvesmas pilna ir jaunā speciāliste.

Dārzs atrodas radošā kvartāla Zaļā villa teritorijā – vieta ir ērti sasniedzama gan no stacijas, gan skolas un dzīvojamajiem rajoniem, tas ir viegli pamanāms garāmgājējiem un piesaista pat tos, kuri par tā esamību neko iepriekš nav zinājuši. Nora teic, ka dārza kopējā platība ir ap 500 kvadrātmetriem, tajā atrodas liela siltumnīca un vairākas augstās dobes no 15 līdz 90 cm augstumā. Katrs apmeklētājs darbojas tur, kur instinktīvi jūt, ka viņam būs ērti. Bērni saimnieko pie zemajām, seniori un cilvēki ratiņkrēslos – pie augstajām dobēm, jo tās viņiem ērtāk aizsniegt.

Atšķirībā no ierastajiem mazdārziņiem, kuros katrs īpašnieks vai nomnieks apsaimnieko konkrētu teritoriju, Siguldas kopienas dārzā šādu nodalītu platību nav. ''Pavasarī cilvēki nāk, izvēlas sev tīkamāko vai brīvu palikušo vietu, iesēj, ko vēlas. Dārza uzkopšana, uzturēšana ir kopienas uzdevums – nākot aplaistīt to, ko esi iesējis, aplaisti arī blakus dobi vai siltumnīcu, ja redzi, ka tas nepieciešams, izrauj nezāles.

Pat tad, ja neesi pats stādījis konkrēto augu, drīksti pagaršot vai paņemt uz mājām ienākušos ražu. Esmu ievērojusi, ka cilvēki ir aktīvi dārza aprūpētāji, bet kautrējas ņemt izaudzēto. Ražas laikā speciāli aicinām droši mieloties, jo ražas patiešām izdodas bagātīgas un augu klāsts ir daudzveidīgs,'' skaidro Nora.

Dārzs ir radošs, jo ziedi un dārzeņi dobēs aug kopā ar garšaugiem, un tādējādi paveiktais parāda arī to cilvēku daudzveidību, kas piedalās dārza veidošanā. Šosezon plānots piesaistīt arī profesionālu dārznieci, rīkot lekcijas un darbnīcas.

Dārzā starp dobēm ir arī soliņi, kur atpūsties darbos nogurušajiem vai piesēst ikvienam, kas vēlas pabaudīt dārza noskaņu, palasīt grāmatu vai kā citādi pavadīt laiku arī tad, ja pats vēl nav gatavs strādāšanai.


Bez atbalsta neiztikt

Visi dārza darbu rīki ir uz vietas un brīvi pieejami. Kad notika aktīvais stādīšanas process, daudzi nāca ar saviem stādiem un sēklām, taču kopienas dārza projekta izveidotāji arī bija parūpējušies par sēklu bāzi, ko ikviens varēja izmantot. Tās nāca no Ikšķiles Brīvās skolas seno sēklu kolekcionāres Sandras Stabinges krājumiem. Savukārt iedzīvotāji atnes pa kādai grāmatai, kuras atstāj siltumnīcā – tur jau izveidota neliela bibliotēka ar grāmatām par Siguldas vēsturi, dārzniecību, esot arī pasakas par augiem.

Izdzirdējuši par ideju veidot dārzu, kas brīvi pieejams ikvienam katru dienu 24 stundas, Norai daudzi esot pauduši bažas: vandaļi nopostīšot. Taču tā, par laimi, nav noticis.

''Manuprāt, viens no iemesliem ir sabiedrības līdzdarbošanās, jo, ko paši esam veidojuši, to negribēsies bojāt. Ja nav emocionālas piesaistes, tad ir lielāks risks, ka kādam var rasties vēlme kaut ko postīt,'' spriež Nora.

Viņa zina teikt, ka daudzviet citās valstīs kopienas dārziem ir apsargs, kurš vienlaikus ir arī izglītots dārzkopības jautājumos un var gan pieskatīt teritoriju, gan sniegt vērtīgus padomus.

Pagājušajā sezonā ļoti aktīvi dārzā esot bijuši jaunieši – skolēni aptuveni no sestās līdz astotajai klasei. Diezgan daudz esot arī tādu apmeklētāju, kam ir pašiem savs dārzs, bet kas atnāk un pēta, kā aug dažādi augi, kādi ir to kopšanas knifiņi. Dārzā rosīties iecienījušas arī ģimenes ar bērniem, jo dārza vidē ir ko darīt gan bērniem, gan vecākiem pat tad, ja mazie negrib vai vēl neprot dārza darbus. Dzīvokļos mītošie iedzīvotāji šādā veidā var būt ciešākā kontaktā ar dabu, jēgpilni pavadīt laiku kopā.

''Kopienas dārza pirmajā sezonā atnāca kāda mamma ar mazu meitenīti, kura pirmo reizi mūžā turēja rokās lejkannu. Manuprāt, tas ir brīnišķīgi, ka dārzs var dot šādu radošu un izglītojošu pieredzi. Te notiek sinerģija starp cilvēku, laiku, darbu un dabu,'' uzsver kopienas dārza iniciatore.

Lai izveidotu šādu dārzu, ar zemes pleķīti un labo gribu vien ir par maz, nepieciešami arī materiālie resursi – gan lietas, gan finanses. Tāpēc Audz sameklējis vairākus atbalstītājus – gan veikalus, gan kokmateriālu ražotāju un galdnieku, kas nodrošinājuši visu nepieciešamo augsto dobju un citu objektu izgatavošanai. ''Lielākais atbalsts ir Siguldas iedzīvotāji, jo dārzs ir veidots pēc līdzdarbošanās principa. Idejas sākumposmā es organizēju radošās darbnīcas un kopā ar iedzīvotājiem darbojos, lai nonāktu līdz gala idejas izstrādei. Man bija svarīgi saprast pilsētas iedzīvotāju vīziju, vēlmes. Idejas izstrādē piedalījās gan Siguldas mākslas skolas skolēni, Siguldas senioru biedrība, gan organizācijas Cerību spārni jaunieši ar kustību traucējumiem. Izdevās savest kopā cilvēkus ar atšķirīgām pieredzēm, informāciju un sasniegt fantastisku rezultātu, kas bija iespējams, tieši pateicoties šai dažādībai,'' priecājas Nora.


Gūst starptautisku atzinību

Pavasaris ir klāt, un dārzkopības entuziastu zaļie īkšķīši jau kņud, tiecoties darboties. Šogad kā Audz projekta koordinatore ir pieteikusies arī zaļā dzīvesveida entuziaste un pilsētplānotāja Laura Kindzule, uzsverot tajā visā izglītojošo un kopienu vienojošo faktoru. Nora atzīst, ka kopiena veidojas lēni, taču negriboties mākslīgi to ''stumt kopā''. Tāpēc jādomā par veidiem, kā veicināt kopienas saliedēšanos – tas būs projekta koordinatores uzdevums. Dārzā tiks veidotas jaunas konstrukcijas un taps vairāki papildinājumi jau esošajām, lai parādītu, cik dažādi pilsētā var nodarboties ar dārzkopību. Jau aprīlī plānotas pirmās lekcijas un, protams, arī praktiskā darbošanās.

Jāpiebilst, ka projekts jau ticis novērtēts ne tikai starp vietējiem iedzīvotājiem un kļuvis par iedvesmojošu piemēru vēl citu pilsētu kopienas dārzu iniciatīvām Latvijā, bet guvis atzinību arī starptautiski – saņēmis Informācijas dizaina balvu Austrijā, Universālā dizaina balvu Vācijā un Publiskās vides dizaina balvu Japānā. Turklāt, piemēram, konkursam Vācijā projektu pieteikt Norai ieteicis vieslektors, kas pasniedza Mākslas akadēmijā, un tā vienam sekojis nākamais. Apbalvojumi nav pašmērķis, bet tie iepriecina un iedvesmo.

''Šajā projektā esmu vairāk kā organizatore, bet arī man pašai patīk dārza darbi. Es audzēju garšaugus. Piemēram, man padevās lieliska kinzas raža, liku to klāt ļoti daudziem ēdieniem, arī tomātus un ziedus audzēju. Taču man arī ļoti patīk vērot, kā apmeklētāji darbojas dārzā. Kāda sieviete bija iesējusi zirņus spirāles formā, augot tie veidoja tādu kā instalāciju. Tādēļ svarīgi ir dot iespēju cilvēkiem brīvi darboties, tad ieslēdzas radošums un prieks izaug līdz ar augiem,'' ir pārliecināta Nora.


Māksla un zaļums

Taču Sigulda nav vienīgais šāds urbānās dārzkopības piemērs. Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) ietvaros, kas norisinājās pērnā gada augusta beigās un septembra sākumā Andrejsalā, pasākuma apmeklētāji varēja nokļūt arī koptā dārzā. Tas pārsteidza ar savu atrašanos industriālā teritorijā un savrupi zaļoja, liekot domāt, vai dārzs ir viens no mākslas objektiem, vai arī līdzāspastāvēšana ir nejauša un kāds to te iekopis vienkārši savā nodabā.

Viena no dārza idejas autorēm Anse Romančuka atklāj, ka doma par zaļa projekta veidošanu pilsētvidē uzdīgusi jau labu laiku pirms mākslas notikuma.

Apstākļu sakritība savedusi viņu kopā ar RIBOCA veidotājiem – tā arī tapis pop-up dārziņš, bet ar to viss nav beidzies – projekts Augnīca zaļos arī turpmāk.

''Studējot vides zinātni, biju mācību ekskursijā uz vairākām pilsētām Eiropā, lai pētītu ilgtspējīgu un ekoloģisku saimniekošanu urbānā vidē. Kopā ar domubiedriem tapa dažādas idejas, ko mēs varētu realizēt Rīgā. Bijām nodibinājuši sociālo uzņēmumu, darbojāmies biznesa inkubatora paspārnē, un pamazām izkristalizējās doma par urbāno dārzu. Mūs uzrunāja RIBOCA veidotāji un piedāvāja vietu un līdzekļus šīs idejas attīstīšanai. Bija skaidrs, ka turpināsim dārzu veidot arī pēc biennāles. Patlaban esam vienojušies ar teritorijas īpašniekiem par sadarbību uz nākamajiem trim gadiem un, kaut dārzs neatradīsies tajā pašā vietā, kur RIBOCA ietvaros, taču joprojām būsim Andrejsalā. No SIA esam pārtapuši par biedrību, un dārza projektā būs iespējams piedalīties ikvienam, darbojoties pēc brīvprātības principa,'' stāsta Anse un piebilst: ''Šādus projektus atbalstīt un atvēlēt noteiktas teritorijas kopienas dārziem varētu būt arī pašvaldības interesēs.''

Viņa uzsver, ka dārzs būs kā vieta, kur cilvēki var sanākt kopā, realizēt savas ieceres, darboties radoši. Patlaban teritorija ir neliela – 1500 kvadrātmetru –, un tajā darboties ir pieteikušies vairāk nekā 30 interesentu.

Kopīgu sarunu un ideju apmaiņas ceļā tiks veidots dārzs, līdzdarbojoties pašiem kopienas locekļiem, tādēļ par saimniekošanu dārzā nebūs jāmaksā ne nomas, ne dalības maksa. Anse teic, ka konceptā svarīgs ir nu jau arī labu laiku pie mums pazīstamais zero waste (bezatkritumu) princips – tā tapa jau pilotdārziņš pērn, augstās dobes veidojot no ziedotiem kokmateriāliem. Šogad tiks vāktas paletes, jo svarīgi arī, lai materiāli ir tīri, ekoloģiski. Esot pieteicies uzņēmums, kas var ziedot augsni, mulču. Dārzā tiek ieguldīti arī līdzekļi, kas iegūti biznesa inkubatorā. Projekta organizatore cer, ka pēc līguma beigām to būs iespējams vēl pagarināt, taču piebilst arī, ka ir tikai normāli, ja kopienu dārzi izveidojas, pārceļas, mainās – tāpat kā iedzīvotāji paši.


Mazina piesārņojumu

Andrejsalā iecerēts stādīt arī kultūras, kas atveseļo augsni – velk ārā no tās smagos metālus un citu piesārņojumu, kura šajā teritorijā nav maz. ''Audzēt ēdamas kultūras pilsētā nav problēmu. Svarīgākais, kāda ir augsne, un, ja augi tiek stādīti kastēs, podos, augstajās dobēs, tad vienīgais, kas tiem var kaitēt, ir putekļi. Ir izpētīts, ka šāds piesārņojums neuzsūcas caur lapām,'' skaidro Anse.

Raža gan nav primārais ieguvums. Svarīgākais esot iespēja darboties, izpausties radoši, būt kopā pie dabas, kas šajā pandēmijas situācijā vispār ir ļoti būtiski: cilvēkiem satikties, būt kopā, just piederību, taču īstenot savas iniciatīvas drošā attālumā.

Anse skaidro, ka Rīgas centrā ir daudz skaistu parku, taču tie nav funkcionāli, jo ir mākslīgi veidoti un cilvēki nevar mijiedarboties, piedalīties to attīstībā – vienīgi pasīvi baudīt jau esošo infrastruktūru un estētiku.

''Protams, mums, Augnīcas idejas iniciatoriem, ir savs redzējums un vērtības, kuras gribam projektā ielikt, taču, kāds tas izvērtīsies, būs atkarīgs no kopienas interesēm, no tiem cilvēkiem, kuri te atnāks, darbosies. Projekts ir atvērts, un joprojām piedalīties ir aicināts ikviens interesents,'' iedrošina Anse un atklāj, ka plānots izveidot arī kopienas skapi, dalīties ar ražu, rīkot izglītojošus un kultūras pasākumus dārzā. Augnīca ir aktīva arī sociālajos tīklos Instagram un Facebook, kur vēsta par aktualitātēm un iespējām iesaistīties projektā.


Būvbedres vietā – tomāti

Gandrīz pašā Rīgas centrā jau trīspadsmit gadu slejas augsts žogs, kas norobežo vietu, kur savulaik atradās slavenā Sporta pils. Garāmgājēju acīm paliek apslēpta nezālēm un sīkiem krūmiem aizaugusī teritorija, un pie šīs ainavas jau pierasts, kaut par sevišķi estētisku to nenosaukt. Šogad teritorija beidzot iegūs jaunu dzīvi – te taps mazdārziņi.

''Ideja radās spontāni, bet loģiski, jo dzīvoju Sporta pils teritorijas tuvumā un burtiski pa sava dzīvokļa logu to varu redzēt ik dienas. Jau labu laiku ilgojos pēc sava dārza, taču sapratu, ka mazdārziņš Lucavsalā vai līdzīgos apstākļos man prasīs pārāk daudz laika – gribējās ko tuvāku un mazāku. Man šķita svarīgi, lai tie būtu ne tikai dārzkopības darbi, bet arī iespēja sadarboties ar citiem, kopienas sajūta. Pērn aprīlī izstāstīju savu ideju dažiem domubiedriem, viņi mani atbalstīja, un tad uzmeklējām teritorijas īpašniekus. Tā pieder igauņu uzņēmumam Rotermann Square. Igauņi izrādījās ļoti atsaucīgi, un rezultātā mums ir bezatlīdzības īres līgums uz trim gadiem,'' stāsta Sporta pils dārzu iniciatore Renāte Prancāne.

Teritorija ir divus hektārus liela, un plānots, ka tajā atradīsies 150 dārziņu, katrs 12 kvadrātmetru plašs, tajā tiks izvietotas augstās dobes, kuru izmērs plānots 120 x 80 cm.

Pērn tika rīkotas divas teritorijas sakopšanas talkas, un tie talkotāji, kas dzīvo netālu un to gribēja, tika arī pie dārziņa. Viņiem pirmajā saimniekošanas gadā par dārzu jāmaksā simboliska nomas maksa – pieci eiro. Daži dārzi bija palikuši pāri, tiem varēja pieteikties 1. janvārī. Savukārt desmit dārzu atvēlēti cilvēkiem ar kustību traucējumiem, un tiem būs atsevišķs pieteikšanās process.

Kaut arī praktiskā darbošanās vēl tikai priekšā, jau martā te norisinās dažādas aktivitātes – ne tikai kopienas biedru tikšanās neklātienes sapulcē, bet iepriekš bija iespēja pieteikties arī tiešsaistes meistarklasēm, un visu martu katru trešdienu notiek lekcijas par dažādām ar dārzkopību saistītām tēmām no permakultūras līdz urbānajai biškopībai.

Renātes kolēģe un viena no projekta veidotājām Evija stāsta, ka dārzs ir kā platforma, kas saved kopā visdažādākos cilvēkus un kliedē mītu, ka rūpes par augiem ir moderno jauniešu aizraušanās. Kopienā esot visdažādākie cilvēki: gan pavisam jauni, gan ģimenes ar bērniem, gan seniori, kas ne tikai vēlas rušināties pa dobēm, bet ar entuziasmu iesaistās arī organizatorisku jautājumu risināšanā, diskutē Facebook grupā un piedalās kopienas tiešsaistes sarunās.

''Tā kā šis faktiski ir tāds kā degradēts būvlaukums, turklāt atrodamies te tikai uz noteiktu laiku, protams, veidosim augstās dobes. Svarīgi arī, lai dārzam būtu vienota estētika,'' stāsta idejas virzītājas.

Tāpēc, izmantojot uzņēmumu atbalstu, no paletēm pēc vienota dizaina tiks izgatavotas kastes, kas piepildītas ar bioloģiski augstvērtīgu augsni. Maksimāli plānots izmantot arī tos resursus, kurus var iegūt par brīvu, piemēram, dārzu laistīšanai vākt lietusūdeni. Taču ar to vien nepietiks, tādēļ pārrunu procesā ir sadarbība ar uzņēmumu Rīgas ūdens, lai nodrošinātu centralizētu ūdens padeves punktu, no kura būtu pievadi uz citām dārza teritorijām. Renāte gan atzīst: birokrātiskais process ir smagnējs, pašvaldībai nav mehānismu, kā sadarboties ar šādām iedzīvotāju iniciatīvām.


Būs pieejams ikvienam

Kur tam visam ņemta iedvesma? Pirms gada Renāte atgriezās no Ņujorkas, kur ar Fulbraita stipendiju divus gadus studējusi mākslas vēsturi: ''Ņujorkā mazdārziņu kultūra ir ļoti attīstīta, to ir tiešām daudz: gan lielāki, gan mazāki urbānie dārzi, gan plaši, gandrīz kā fermas, uz jumtiem, terasēm, arī uz neizmantotiem zemes gabaliem. Arī Eiropā urbāno kopienas dārzu ir daudz: Berlīne, Parīze, Londona, Oslo, Kopenhāgena – pozitīvu piemēru netrūkst. Ņujorkā pašvaldībai ir speciālas grantu programmas tiem, kas vēlas veidot urbānos dārzus, arī Eiropā pašvaldības atbalsta iedzīvotāju zaļās iniciatīvas. Taču ar kaut ko ir jāsāk, un Latvijā pagaidām mēs, iedzīvotāji, no savas puses organizējamies un rādām, kas ir tas, kas cilvēkiem pilsētā vajadzīgs.''

Evija uzsver, ka urbānais dārzs ir lielisks veids, kā savest kopā cilvēkus, kā sabiedrībai pašorganizēties, pavadīt brīvo laiku dabā.

Tas ir veids, kā veicināt sociāli iekļaujošas sabiedrības tapšanu. Nevienam no iniciatīvas autoriem nav dārzkopības izglītības, taču ir vēlme darboties, iesaistījušās arī ainavu arhitektes. Arī šeit plānots ne tikai saimniekot dārzā, bet veidot lekcijas, meistarklases, kultūras pasākumus gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Paredzēts, ka arī turpmāk teritoriju apjozīs žogs – tas nepieciešams arī drošības apsvērumu dēļ –, taču teritorija būs atvērta jebkuram interesentam, ne tikai dārziņu saimniekiem. Ielas līmenī būs dārzi, bet ieplakā, kur agrāk atradās Sporta pils ēka, iecerēts izveidot atpūtas un zaļo zonu.

Plāni ir lieli, bet trīs līguma gadi paskries ātri… Ko tālāk? Renāte teic, ka par to ir domāts un, iespējams, ja šo teritoriju nāksies pamest, iekoptās dobes – kastes varēs pārcelt uz kādu citu netālu vietu, esot jau pat šis tas padomā: ''Protams, negribam, ka pēc trim gadiem viss beidzas un cilvēki atkal paliek bez sava dārza. Taču mūsu mērķis ir parādīt pilsētas iedzīvotājiem, kā iespējams pašorganizēties un pašu spēkiem uzlabot pilsētvidi savā tuvumā. Gribam, lai mūsu pieredze izskan iespējami plašāk, lai cilvēki nāk un iedvesmojas, un veido kaut ko tādu arvien vairāk vietās!''


Pašvaldību ''dārziņā''

Urbānie kopienas dārzi gan ienes dabas daudzveidību pilsētvidē, gan risina sociālus jautājumus – tādus kā sabiedrības saliedēšana, papildu iespējas cilvēkiem pavadīt brīvo laiku jēgpilni, kas pandēmijas kontekstā ir kļuvis īpaši aktuāli, skaidro ainavu arhitekte Evisa Dzerkale. ''Kopienas dārzi atdzīvina neizmantotas, degradētas teritorijas, savukārt koptai pilsētvidei tie piešķir papildu dzīvīgumu, radošumu. Ir aprēķināts: lai iedzīvotājiem būtu ērti, visām aktuālajām vietām, ko nepieciešams sasniegt, jābūt pieejamām apmēram 700 metru rādiusā ap dzīvesvietu, tai skaitā arī zaļajām zonām, kur atpūsties. Varētu vēlēties, lai šādā attālumā katrā apkaimē veidojas komūna, kas rūpējas par kādu radošu, zaļu projektu savā teritorijā.''

Urbāno dārzu laistīšanai, kā jau minēts, var izmantot lietusūdeni, ko ir diezgan viegli savākt, veidot kompostu, kas vismaz daļēji risinātu bioloģisko atkritumu problēmu. Tomēr ainavu arhitekte uzsver, ka nepieciešams lielāks atbalsts no pašvaldībām, piemēram, zaļo zonu veidošanai un labiekārtošanai, lai atdalītu ietves no brauktuvēm, iekārtojot tur kaut nelielas rekreācijas iespējas. Pilsētu zaļāku un mājīgāku padarītu arī ārtelpu terases. Pagaidām tām ir raksturīga visai īsa sezonalitāte, tādēļ īpašnieki nav ieinteresēti ieguldīt līdzekļus to apzaļumošanai, jo pēc dažiem mēnešiem viss atkal būs jāņem nost.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata