Venēcijā šogad šķietami ir viss: spilgtākie Eiropas kino meistari, novatoriskas dokumentālās filmas no Āzijas, šur tur pavīd Džordžs Klūnijs un Breds Pits ar karjeras pašironiju (filma Vientuļie vilki/ Wolfs (2024)), politiski stāsti no Latīņamerikas kinematogrāfa, kā arī Holivudas zvaigžņu putekļi. Te ir Pedro Almodovars, kurš tagad filmē ASV, Lēdija Gāga un Vākīns Fīnikss komiksu varoņu mūziklā Džokers. Neprāts diviem/Joker: Folie à deux (2024), kino radikāļi Harmonijs Korins un Takeši Kitano. Jā, tas pats japānis Kitano, kura realitātes šovu Takeši pils esat redzējuši agrīnajos divtūkstošajos televīzijā.
Kinofestivālu ciltskoka centrā esošais Venēcijas kinofestivāls iezīmē pārejas sezonu – tas ar treknām līnijām konturē Zelta globusa un Oskara balvu pretendentus, nodrošina tiem skrejceļu un izklāj uz ekrāna to, ko teju visā pasaulē mēs skatīsimies rudenī un ziemā. Venēcija izsenis bijusi tuvās attiecībās ar Holivudu – to apliecināja atklāšanas filma, proti, Tima Bērtona Bītldžūss Bītldžūss/Beetlejuice Beetlejuice (2024). Nedaudz pēdējos gados sevi pazaudējušā sistēmas autora Bērtona atgriešanās pie rokraksta saknēm ar gotisko popārtu un kapeņu stāstiņu komismu, uz ekrāna satiekoties Maiklam Kītonam, Vinonai Raiderei, Monikai Belluči, Džennai Ortegai no viņa veidotā seriāla Vensdija/ Wednesday (2022) un citiem.
Pāris teikumos aprakstīt Venēcijas filmu, tēmu, autoru un izteiksmju vērienu ir neiespējami, tomēr galvenajā konkursā dominē galēji labējā un galēji kreisā kursa kritika. Šai tēmai pietveras vairāki kinodarbi, piemēram, austrālieša Džastina Kurzela detektīvs Kārtība/The Order (2024) ar Džūdu Lo galvenajā FIB izmeklētāja lomā. Filma tikpat labi varētu būt saspiests seriāla Īsts detektīvs/True Detective (2014–) un skandināvu noir krustojums. Tas stāsta par 80. gadu sākuma Aidaho štata mazpilsētu, kurā bruņotas laupīšanas paveic galēji labēji noskaņoti sektanti.
Vēl runājot par seriāliem, Venēcijas programmā to pirmizrādes ir gana kuplā skaitā – attīstot seriāla formātu, īpašs notikums ir meksikāņa Kuarona trilleris Atruna/Disclaimer (2024, gaidāms Apple TV+), vietējam skatītājam tuvā dāņa Tomasa Vinterberga drāma Kā mūsu ģimenes/Families like Ours (2024), tāpat arī Džo Raita biogrāfiskais seriāls M. Gadsimta dēls/M: Son of the Century (2024), kas preparē Musolīni personību un Itāliju 20. gados.
Īpaši vēlos izcelt savu spilgtāko festivāla pieredzi – 36 gadus vecā aktiera un režisora Breidija Korbeta monumentālo drāmu Brutālists/The Brutalist (2024), kas ir gada drāma par ebreju izcelsmes ungāru arhitektu (lomā izcils Adriens Brodijs) un viņa ģimenes kopā sanākšanas sapņa cīniņu pēc emigrācijas uz Ameriku 40. gadu vidū. Motīvos iestrādāts rakstnieces Ainas Rendas romāns Strūklaka/The Fountainhead (1943), kas kultivē sociālo darvinismu, tomēr Korbets skalda un dekonstruē autores idejas. Vizuāli blīvā, Skota Volkera skaņradē gremdējošā un satricinošā filma, kas uzņemta ar VistaVision uz retās 70 mm lentes (!), atver daudzas identitātes, migrācijas un autorības tēmu pavēņus.
Tāpat galvenajā konkursā ir saistoši aktieru benefices darbi – seksualitātes un varas psiholoģija no sievietes skatpunkta drosmīgi izgaismota filmā Mazulīte/Babygirl (2024) ar Nikolu Kidmenu galvenajā lomā. Tikmēr itāļa Lukas Gvadanjīno filmas Kvīrs/Queer (2024), kas ir Viljama Barouza romāna ekranizācija, galvenajā lomā pavisam jaunā, neordinārā ampluā ir Denjels Kreigs. Pāri visam – iespējams, visvairāk apspriestā festivāla filma kolēģu lokā bijusi Pablo Larraina Marija/Maria (2024). Tajā operdziedātājas Marijas Kallas dzīves pēdējās nodaļas izspēlē (un arī nedaudz izdzied) Andželīna Džolija. Tomēr filmā ir ne tik daudz no operas, cik varbūt vairāk, kā smej kritiķi, no ziepju operas.
KINO IESAKA DĀRTA CERIŅA
81. Venēcijas kinofestivāla filmas, kuras gaidīt Latvijā
BLAKUSISTABA/THE ROOM NEXT DOOR (2024)
Džūlianas Moras, Tildas Svintones un cita par citu izteiksmīgāku angoras, kašmira un citu veidu adīto džemperu triumfs. Šo drāmu (rež. Pedro Almodovars) par divu senu draudzeņu satikšanos nāves priekšvakarā un tiesībām uz eitanāziju var uzlūkot trejādi: kā pašironisku aktrišu un režisora darbu atsauču zīmējumu, kā smeldzīgu melodrāmu augstākajās oktāvās vai kā rituālam līdzīgu vizuālo dzeju ar Pedro mīļo sarkano un zilo krāsu.
MARIJA/MARIA (2024) Vēl neesmu redzējusi.
Grūti nepamanīt, ka talantīgā čīlieša Pablo Larraina interjera drāmas par ievērojamām sievietēm (Džekija/Jackie (2016) un Spensere/Spencer (2021)) ir konstruēts kino, kas veidots kā atspēriena punkti karjerai un reputācijai. Elpu liek ievilkt arī jaunākais darbs, kas savā ziņā ir tāda kā ciešanu dienasgrāmata, šoreiz ar Andželīnu Džoliju, kura iejūtas Marijas Kallas lomā mūža nogalē, kad vairākus gadus vairs nav ne vārda dziedājusi.
BRUTĀLISTS/THE BRUTALIST (2024)
Breidijs Korbets (Latvijā ir izrādīta viņa drāma Vadoņa bērnība/The Childhood of a Leader (2015)) ir uzkāpis uz pašu vārīgāko tēmu pirkstgaliem (ekspluatācija, migrācija, kapitālisms u. c.) un, paša vārdiem runājot, "izdarījis visu, kā mūsdienās neveido filma" – tā ir gara, kontekstuāli prasīga, ar izciliem aktierdarbiem (Adriens Brodijs!) un pēc seansa pieprasa prāta un ķermeņa hiperventilāciju. Korbeta darbs pārsteidz, režijas ambīcijas apbur, un tā jau tiek izcelta Oskara kontekstā. Izcili, izcili!