Velga arī raksta grāmatas par zvēriem, tomēr, kā pati atzīstas, labprātāk ir stāstniece. "Par katru sava darba dienu varu stāstīt pāris stundu vismaz!" Tie, kuri kādreiz ir bijuši pie Velgas Līgatnē, zina, ka zvēru stāstus viņa tiešām var vērpt bezgalīgi un ka Velgas personā Latvija ir aplaimota ar personību, kas gan pati spēj mīlēt dzīvniekus, gan ar savu piemēru iemācīt konkrēto humānismu citiem. Lai gan "spēj mīlēt" nav īstais jēdziens, jo Velgai šī spēja darbojas kā mūžīgais dzinējs. Tagad Velgas Vītolas fenomens ir iemūžināts apjomīgā un daudzām arī Velgas pašas fotogrāfijām rotātā grāmatā Zvēri un cilvēki (apgāds Zvaigzne ABC).
Kad Velga atved izbēgušu lāci no meža un ieved krātiņā, tad viņu apbrīno, bet viņas ikdienas darbs ne vienmēr ir ticis līdz galam novērtēts, uzskata Eglīte. Velgai ir nācies pret sevi izjust arī tādu cilvēcisku īpašību kā skaudība, kad "vienkārša zvērkope" tiek uzklausīta vairāk nekā augstāki priekšnieki. Arī sabiedrībā viedokļi par Vītolu ir ļoti dažādi. "Es pat esmu pārsteigta, cik neviennozīmīgi viņa tiek uztverta - no jūsmas par viņu līdz pat zākāšanai "savelk mājās visādus zvērus, ņemas ar viņiem un grib, lai sabiedrība par to runā"." Zvēru un cilvēku autore domā, ka negatīvo attieksmi rada lielākoties nenovīdība.
Rakstot par Velgu, Eglīte dzirdējusi arī tādas piezīmes kā "atkal par to Velgu Vītolu... Mums taču ir daudz zvērkopju, aizejiet līdz zooloģiskajam dārzam, tur ir daudz brīnišķīgu zvērkopju." Taču, lai rastos tāds cilvēks kā Velga, ir jāsakrīt ļoti daudziem faktoriem, saka Eglīte. Tai skaitā jāprot arī sabiedrībā būt par dzīvnieku advokātu, aizstāvēt dzīvniekus no cilvēkiem. Velga to prot. Grāmatā Zvēri un cilvēki (250.lpp.) šī prasme atklāta, apcerot, kāpēc Velgai vajag nodoties slimu un pamestu dzīvnieku kopšanai, kāpēc vajadzēja lācim ziedot lielu daļu ģimenes budžeta, un tamlīdzīgi. "Zoologi ir pret šādu iejaukšanos dabā. Viņi saka: "Šie dzīvnieki dabā pēc būtības ir kropļi. Viņi ne tikai nevar atgriezties savā dabiskajā vidē, viņi neder vaislai, viņi mums neder vēl trešā, desmitā iemesla dēļ, būtu pareizāk, ja viņi nomirtu..." Ja Velga gribēja būt godīga pret sevi un citiem, tad bija jāatzīst: viņa saprata arī tādu viedokli. Jo - teorētiski viss bija pareizi. Bet Velgai bija arī savs viedoklis, pavisam citāds. Visi šie gadījumi, kad cilvēks bija paņēmis slimo, kroplo, vārgo, savainoto dzīvnieku - nebija svarīgi, mazuli vai pieaugušu - un par viņu parūpējies, tas vairāk bija vajadzīgs pašam cilvēkam, nevis dabai un konkrētajam dzīvniekam. Lai viņš sev un bērniem vai, kā Velga to darīja, simtiem citu cilvēku mācītu mīļumu, labestību, sapratni ar dabu, lai darītu mūs kā cilvēkus labākus, mūsu pasauli gaišāku."
Visu rakstu par Velgu Vītolu lasiet žurnāla Sestdiena 20.novembra numurā!
cilvēks
Zenta
pukite