"Esmu iegaumējusi, ar kādu izaicinošu švīķšķi mājās ielavās avīzes, ar kādu pašpārliecinātību iedimd žurnāli un ar kādu riebīgi noslēpumainu tēmējumu ielido vēstules. Ja pasts strādātu maķenīt mundrāk un aplaimotu adresātus sešos, nevis deviņos no rīta, esmu pārliecināta, ka tvīkās ziņkāres pēc vēstulēm dēļ mainītu savu dienas režīmu un spartiskiem soļiem sasniegtu "augstus rādītājus profesijā".
Bez vēstulēm mana dzīvīte būtu tikai tāda aizkosta ābola pusīte. Arī cilvēki, kas manā biogrāfijā ir, bija vai pabija, saglabājuši savus nospiedumus tikai tad, ja ir man rakstījuši (kaut vai muļķīgu zīmīti uz dzēšpapīra). Vēstules cilvēku attiecībām dod absolūti citu dimensiju, ko neaizsniedz ne kopīgi mīlētas grāmatas, ne sabalsotas intereses, ne naktis, ne jelkādi citādi radniecīgas pasaules izjūtas. Vēstuļu rakstīšana ir milzīga uzticēšanās. Vēstule ir viens no dvēseles visskaistākajiem žestiem…"