Kas notiks pēc gaidāmajām Saeimas ārkārtas vēlēšanām, pagaidām pateikt nav iespējams. Saskaņieši tajās var triumfāli uzvarēt un veidot nākamo valdību, taču tikpat labi var nākt kaunpilna sakāve un ilgstoša smakšana opozīcijā. Šķiet, to labi apzinās arī Jānis Urbanovičs, un Saskaņas centra tālākais liktenis lielā mērā būs atkarīgs tieši no viņa rīcības un spējas izšķirošajos brīžos saglabāt vēsu galvu un skaidru skatu uz realitāti.
Fragments no intervijas
Vai tas, ka neviens politiskais spēks nejūtas vainīgs pie tā, ka Saeima tika atlaista, nav nedaudz sirreāli?
Tas ir ļoti latviski.
Vai kaut kādu atbildības daļu uzņemas arī Saskaņas centrs?
Jūs smiesieties, bet atbilde ir «nē» (iesmejas). Tiešām — es 28.maijā biju priecīgs un saviļņots. Un pārsteigts. Nebiju gaidījis no Valda Zatlera tādu duku un uzdrīkstēšanos. Man likās, ka viņš ir Dombrovska valdības asistents, piesedzējs un krusttēvs. Un te viņš tā uzreiz — hop! Joprojām uzskatu, ka tika atlaists Saeimas vairākums. Kāda tur mazākumam teikšana? Tās kaites, kuras tika piesauktas, nevar pierakstīt mazākumam.
Uz cik lieliem panākumiem cerat vēlēšanās?
Es nezinu. Tas, ka visas partijas par mums atceras, var nostrādāt divējādi. Tas vēlētāju interesi par mums var celt, bet var arī kādus vēlētājus atbaidīt.
PCTVL uz jūsu rēķina var uzaudzēt muskuļus?
Kā būs, tā būs. Kas tur ko zīlēt?
Parādās ziņas, ka viņi īpaši populāri kļūst tieši krievu jaunatnes vidū. Tā varētu būt?
Redziet, šiem cilvēkiem no valsts neko nevajag. Radikāļiem no valsts nekad neko nevajag, viņiem vajag demonstrēt savu stāju un pozīciju. Un tad viņi vienkārši demonstrē, tā ir vēlme šajā vienmuļībā sevi ierakstīt vēsturē. Mēs uz vēlēšanām gājām ar dialogu, bet mūsu piedāvājumu noraidīja. Teicām krieviem, ka jāvienojas ar latviešiem, ka nevar visu laiku gatavot revanšu. Jo iznāk, ka neviens neatceras, ar ko tas sākās, bet visi ir gatavi revanšam. Teicām — sākam runāt! Tāpat es gribētu teikt latviešiem — jūs neiznīcināsiet krievus šeit, jūs vienkārši gandēsiet dzīvi sev, jo dzīvosiet naidīgā vidē. Daudzi mums noticēja, mums bija labs rezultāts, bet pēc tam tā sauktās latviskās partijas rēķināja, kā labāk varētu rebot. Taisīt rebes.
Bet jums taču piedāvāja nākt valdībā. Bija tikai nosacījums — jāatzīst okupācija. Jūs to atteicāties darīt un tāpēc arī valdībā nebijāt.
Muļķības. Piekritām, nepiekritām... Tie, kas mūs eksaminēja, nezina vēsturi ne par kapeiku labāk par mums. Viņi nav lasījuši nevienu vēstures grāmatu. Tie, kas grib uzstiept savus ultimātus, nezina vēstures jautājumus, viņi dzīvo savā revolucionārajā, reliģiskajā pārliecībā... Tā vairs nav vēsture, tie nav termini. Okupācija ir dievība un kults.
Bet vai arī krieviem nav sava dievība — 9.maijs?
Jā, jā, jā. Tie ir simboli, kuri tiek kultivēti slēgtā cietoksnī, un katrs, kurš izsaka šaubas, ir sitams nost, viņš ir noziedznieks. Protams! Bet pret to ir tikai vienas zāles — ļauties mierīgai sarunai.
Jūs esat gatavs runāt arī par 9.maiju?
Esmu gatavs runāt par jebko. Bet lūdzu — bez ultimātiem.
Pilnu intervijas tekstu lasiet 20.augusta žurnāla Sestdiena numurā.